Laikam visrožainākās ir partiju pirmsvēlēšanu vārsmas, it sevišķi tās, kas terminētas kaut kad tālā, tālā nākotnē kā komunisma smaile, kura visiem jau aizmirsusies. Tāpat kā vislielākie un krietnākie sasniegumi lasāmi partiju lielo veikumu atskaitēs – piemēram, nupat atainotajā Evikas Siliņas valdības 100 dienu vēsturē – apmēram tā, it kā šajās dienās pasaule beidzot piedzimusi pareizi.

Pavasarī uz netālu esošas mājas sienas tika uzpūsts glīts jumis Ukrainas un Latvijas karogu krāsās, kā mūsu tautu vienotības simbols. Un jau pavisam drīz kāds vatenis ar derdzīgu rūpību izgreba šo zīmi laukā no apmestā putuplasta. Varbūt ar dzīvokļa atslēgu, bet varbūt pat ar nagiem. Naids ir motivējošs.

Dvēsele jēdzieniskajā izpratnē ir gan mīlestība, gan bezgalīgs ceļš uz mīlestību, gudrību. Kuram gan negribas kaut maķenīt labākam un gudrākam kļūt un jaukā vakarā paciemoties kādā paradīzes stūrītī še pat – uz mīļās zemītes?

Tas nu ir noticis. Vasariņa vēl gaiša, saulaina un silta, arī bērnības saule tepat, bet dzīves ceļš jau ieved skolā. Tās ir ikviena cilvēkbērna gaitas, kuras līdzīgas viena otrai, bet nav vienādojamas. Jo dažādāki bērni, jo vairāk galvas lauzīšanas skolotājam: sava bēda katram, sava pieeja katram.