Protams, kā jau tas šādās reizēs sagaidāms, pēc pārvešanas uz palātu, izrādījās, ka tas rupjais tips ir mans kaimiņš un es guļu viņam kājgalī. Zeme, atveries, par ko man tā vate! Un tad izrādījās, ka nemaz nav vate. 

Kad palātā ienāca medmāsa instruēšanai, viņš uzreiz atsaucās latviešu valodā. Kļūdainā, kunkuļainā, par ko arī uzreiz atvainojās, jo «s eķimi garumzīmes un meņa nav labi». Taču viņš runāja latviski, centās, ja vien pats personāls nepārgāja uz krievu valodu. Grūtāk izrunājamus latviešu valodas vārdus viņš pat mēdza pie sevis atkārtot. 

Un nomodā nelamājās. Vispār nemaz. Tikai, būdams miegā, pa nakti. It kā viņā mājotu divi cilvēki – pa dienu pieklājīgs krievu laucinieks, bet pa nakti padibene. Jautāju viņam, kā tas nākas. Šis teica – zinot, bet neko tur nevarot izdarīt. Pēc pāris naktīm jau pieradu – tad viņš lamājās uz kaut kādu poli, kurš dzērumā ar viņa ļuļku aizbraucis. Tad uz praporu strojbatā. Līdz viņa lamāšanās naktī kļuva par tādu pašu fonu kā Duntes ielas dunoņa aiz loga un vairs netraucēja. 

Kad bijām jau tuvāk sapazinušies, piedāvāju palātas biedram ziņas apskatīties – viņš atteicās, nevarot izturēt. Viņam labāk patīkot latviešu karaoke šlāgerkanālu skatīties. Nobrīnījos. Man gan ne. Nu, ka ne, ne. 

Kādā pēcpusdienā viņam meita atkal piezvanīja. Pukojās, ka Rēzeknē, piesakoties darbā, viņai latviešu valodu prasot. Un tad Žeņa, tas pats krievs, kurš pa nakti lamājas ar krievu trīsstāvīgajiem, bet pa dienu ar visiem latviešiem cenšas runāt latviski, skaidrā krievu mēlē teica savai meitai tā: «Tu taču neesi svešā zemē. Latviešu valodai tev ir jābūt pazīstamai. Paņem manu sarunvalodas vārdnīcu, tā ir labāka, nekā internetā var dabūt. Mācies, mīļā! Tā ir valsts valoda.» 

To dažu dienu laikā par politiku mēs daudz nerunājām, bet no pārmītajām frāzēm sapratu, ka viņam ir kauns par to, ko krievi pastrādājuši Ukrainā. Un tāpēc viņš labprātāk skatās latviešu šlāgerus, nevis ziņu raidījumus.

Paralēlais stāsts norisinājās jau vairākas dienas vēlāk sociālajos tīklos un pēc tam arī plašākā publiskajā telpā. Latvijas Radio 4 žurnāliste Olga Kņazeva ēterā nolasīja necienīgu komentāru par valsts valodu. To dzirdēja un pārpublicēja Latvijas patriots, blogeris un profesionāls vates atmaskotājs Nikita Klimentjevs. Pēc tam jau raisījās plašāka diskusija par to, kādēļ valsts medijam jārunā krievijas valsts valodā un kādēļ valsts medijā strādā krievijas pilsoņi. Tieša atbilde uz šiem jautājumiem tā arī nav sniegta. Tajā skaitā, kādēļ Kņazeva, ja viņa ir krievijas pilsone, vada politisku diskusiju raidījumu. Taču Latvijas Radio izplatījis paziņojumu, ka ne nacionālā piederība, ne pilsonība nav lojalitātes garants. Lūk, divi citāti no valsts medija paziņojuma «Latvijas Radio: uzbrukumi žurnālistiem, kas balstīti piederībā tautībai vai valstspiederībai, ir nepieņemami»:

1) «Pēdējās nedēļas laikā vērojami apzināti un masveidīgi uzbrukumi Latvijas Radio, diskreditējot mazākumtautību valodās raidošās programmas Latvijas Radio 4 žurnālistus un apšaubot kolēģu veidotā satura atbilstību sabiedriskā medija redakcionālajiem standartiem.»

2) «Ne nacionālā piederība, ne pilsonība nav pašsaprotams lojalitātes garants un apliecinājums ne Latvijas Radio vērtībām, ne Latvijas valstij. Informācija par pilsonību pati par sevi nenoved pie objektīviem secinājumiem.»

Es oponēšu. Jo trešajā, jebšu jau desmitajā kara gadā Ukrainā (kā nu kurš to skaita) ir pilnīgi loģiski uzdot jautājumus gan par tautību, gan pilsonību. Un sevišķi pilsonība ir, ja ne garants, tad vismaz nozīmīgs lojalitātes filtrs. Ne velti gan Latvijas, gan krievijas jaunie pilsoņi, saņemot pilsonību, zvēr uzticību izvēlētajai valstij. 

No pilsonības ir iespējams atteikties. Un, ja kādam šī izvēle, arī dzīvojot brīvajā civilizētajā pasaulē, joprojām krīt uz krieviju, tad šādam cilvēkam nevar uzticēties. Jo īpaši kara apstākļos. 

Katrā ziņā tam Rēzeknes krievam slimnīcas palātā es uzticos vairāk nekā visai valsts radio krievu redakcijai. Jā, naktīs viņš kā tāds vilkatis pārtop drausmīgā rupeklī, taču dienas laikā viņš runā latviski, viņš māca savu meitu runāt latviski, un viņam ir kauns par to, ko krievi dara Ukrainā un citur. Tikmēr valsts medijs apgalvo, ka pilsonība jau neko nenozīmē, un turpina gadiem ilgi piekopto ētera rusifikāciju. Tas nav pareizi.