– Vita, pastāstiet mazliet par sevi!

– Es dzīvoju Rembatē, tepat netālu no Lielvārdes. Darbojos trijās sfērās – skaistumkopšanā, savā mazajā kafijas biznesiņā un dejās.

– Kas jūs esat pēc profesijas?

– Es sāku studēt angļu filologos, bet mācības nepabeidzu. Aizbraucu uz ārzemēm pelnīt naudu studijām, un tā tas arī palika. Mēs esam trīs māsas, mamma mūs visas audzinājusi viena, kā nu varēja. Nebija, kas galvo kredītu. Nolēmu, ka jābrauc pašai strādāt, un pēc 12. klases es aizlidoju. Tas bija 2004. gadā.

– Kādēļ vēlējāties studēt tieši angļu filoloģiju?

– Īstenībā mani jau no bērnības interesēja cita joma – skaistumkopšana. Patika glīti saģērbtas sievietes, smukas lietiņas un vispār skaistums. Bet tolaik, kad beidzu vidusskolu, visa šī nozare – kosmetologi, vizāžisti – vēl bija kaut kas ekskluzīvs un ne visiem sasniedzams. Tad nu likās, ko es iešu tajā skaistumkopšanā – viena klasesbiedrene studēs juristos, otra mediķos, cita vēl kaut kur. Šķita, ka jādara taču kaut kas nopietns.

– Kā galu galā nonācāt pie skaistumkopšanas?

– Pēc kādiem piecpadsmit gadiem, kad biju izceļojusies pa Īriju un Vāciju, strādājot dažādus darbus, sapratu – kad atgriezīšos Latvijā, gribēšu darīt kaut ko sirdij tuvu. Tad es uzrunāju Ditu Graudu, Latvijā labi pazīstamu grima meistari, un iestājos «Make Up Forever» skolā Rīgā. Tā sākās mans ceļš skaistumkopšanā, izmācījos par vizāžisti. Tad es tepat, Lielvārdē, atvēru savu saloniņu un sāku pucēt dāmas. Man ļoti patīk tas, ka varu padarīt sievietes skaistākas. Likt viņām sajusties īpašām. Kaut tikai uz to vienu mirkli, kad viņas aiziet uz kādu pasākumu, pacelt viņu pašapziņu. Es nekad neesmu uzskatījusi sevi par supermeistari, bet tas liekas tā mazliet brīnumaini, ka es varu izcelt šo sieviešu dotumus, pateikt – tev ir skaistas lūpas, skaistas acis. Ļoti bieži sieviete atnāk, apsēžas ar nolaistu galvu, un uzreiz redzu, ka viņai ir zema pašapziņa. Cita atkal atnāk, apsēžas ar paceltu galvu, var just, ka viņa ir pārliecināta par sevi, iet kā kuģis.

– Ko jūs darījāt Īrijā?

– Bija domāts, ka braukšu pieskatīt bērnu. Kad nokļuvu tur, pēkšņi aukli vairs nevajadzēja. Īrijā sākās mana dzīves skola vistiešākajā nozīmē. Nācās meklēt darbu un dzīvesvietu. Tad tā arī bija, ka es gāju iekšā visās iespējamajās kafejnīcās un teicu: «Hello, my name is Vita. Do you have any job for me?» Tā bija liela uzdrīkstēšanās. Patiesībā es katram jaunietim novēlētu aizbraukt uz ārzemēm, padzīvot pašam. Tas tiešām radīja ļoti lielu cīņas sparu. 

– Pie cik durvīm pieklauvējāt, kamēr tikāt pie darba? 

– Tagad vairs neatceros, bet uzreiz tas nenotika. Biju devusies uz mazu Īrijas pilsētiņu Kavanu, kurā atradās ļoti populārs bārs. Tas bija gan naktsklubs, gan dienas laikā – ēstuve. Tur tad mani paņēma. Strādāju gan naktsklubā, gan bārā, gan garderobē. Īrijā esmu bijusi arī benzīntanka darbiniece. Darīju visādus darbus, un šī pieredze mani ļoti norūdīja.

– Kā bija tādai jaunai meitenei vienai aizbraukt uz Īriju un sākt strādāt bārā? Gan jau ne viens vien sita «kanti» un visu kaut ko piedāvāja, vai ne?

– Jā, ja skaista meitene aizbrauc uz Īriju, tad tur piekrišana ir liela. Bet toreiz es jau biju precējusies. Man bija vīrs, kurš palika Latvijā. Pēc tam arī viņš atbrauca.

– Kā jūs, būdama tik pievilcīga, tikāt galā ar pielūdzējiem?

– Nevajadzēja jau sevišķi tikt galā. Man bija sava nostāja: esmu precējusies. Nenācās kauties un cīnīties.

– Cik gadus nostrādājāt Īrijā?

– Pusotru gadu. Tas bija daudz. Jo man nepatika tie laikapstākļi, visu laiku drūms, lietains. Pamosties, it kā saulains, nokāp pa trepēm lejā, jau pūš vējš, tad gāž lietus. Arī dzīve tur ritēja diezgan vienmuļi. Vietējie mitinās uz savas salas, strādā, sestdienā aiziet kaut kur «patusēt», svētdienā uz baznīcu, un tad atkal darbs. Tas tukšums man lielā mērā arī lika atgriezties. Neredzēju, ka varētu tur iesakņoties vai veidot ģimeni. Man pietrūka mājas garšas, kas ir sajūtama tikai šeit, dzimtenē. Jo vienalga, cik forši draugi būtu ārzemēs vai cik labi es runātu angļu valodā, es vienmēr būšu iebraucēja. Vienmēr palikšu otrajā vietā, un man šī sajūta nepatika. 

– Vai jūs apmierina Latvijas laikapstākļi? Piemēram, tagad arī ir pietiekami drūms laiks.

– Jā, bet mums tomēr vasara ir daudz siltāka nekā Īrijā. Te mēs varam izbaudīt savus četrus gadalaikus visā krāšņumā. Tur pamatā visu laiku ir drūms un pelēks, tas nepavisam nav iedvesmojoši.

– Vai jūsu salonam ir gana daudz klientu? Reizēm neliekas, ka tomēr vajadzēja strādāt galvaspilsētā?

– Galīgi ne! Sākumā, kad izdomāju, ka strādāšu Lielvārdē, daudzi teica: ko tu tur darīsi, neviens taču pie tevis nenāks, vajag braukt uz Rīgu! Nē, man tik ļoti patīk tas, ka darbs atrodas piecas minūtes no mājām. Nav jau tā, ka uz salonu nāk tikai lielvārdietes, brauc sievietes arī no Ķeguma, pat no Iecavas – uzliek grimu un dodas atpakaļ uz ballīti. Mēs taču arī no Lielvārdes mēdzam braukt pie frizieres Rīgā vai vēl kaut kur. Klientu tiešām pietiek – viņi ierodas no visām pusēm.

– Vai iecavietes uzmeklē jūs tāpēc, ka ir dzirdējušas – esat ļoti laba vizāžiste?

– Es pat nezinu, kā viņas par mani uzzināja. Bieži jau brauc ne tik daudz tādēļ, ka speciālists ir ļoti labs, bet gan tāpēc, ka ar viņu ir patīkami komunicēt. Katram kaut kur atrodas savs meistars. Kad es atvēru salonu, man uzreiz bija skaidri zināms, ka nestrādāšu uz kvantumu, klientes nenāks cita pēc citas. Es katrai veltu tik daudz laika, cik vajag. Allaž visu daru pēc labākās sirdsapziņas, strādāju ar ļoti labiem produktiem. Man galvenā ir kvalitāte. Mums Lielvārdē ir ļoti daudz manikīru, bet nav tik daudz grima meistaru. Katram ir savi klienti.

– Ar ko esat iekarojusi sieviešu uzticību?

– Daudz cilvēku strādā pavirši, gan skaistumkopšanā, gan veikalā, jebkurā sfērā. Mana prioritāte ir darīt savu darbu kvalitatīvi, ar lielu atbildību par izdarīto. Laikam to esmu iemācījusies no mammas, jo viņa vienmēr bija ļoti strādīga un atbildīga. Mamma teica: vienalga, ko jūs darāt, vai tīrāt podu, mazgājat grīdu vai kaut ko citu, izdariet vislabāko, ko varat. Tas manī ir tik dziļi iesēdies, ka es nevaru citādi, nevaru atstāt pusratā. Man viss ir jāizdara perfekti.

– Tam visam pietiek laika? Vai paspējat arī izgulēties?

– Sanāk arī pagulēt. Man ir svarīgi visu izdarīt tiešām labi. Vispār pasaule būtu daudz gaišāka un krāšņāka, ja mēs katrs darītu visu pēc savas labākās sirdsapziņas. 

– Jūs dzīvojat privātmājā. Vai, dodoties uz veikalu, sapucējaties?

– Varu aizbraukt uz veikalu arī treniņbiksēs. Bet labprāt sapucējos, gandrīz katru dienu arī uzkrāsojos. Neizskatos slikti bez kosmētikas, bet man ļoti patīk sevi kopt. Vakar es biju veikalā, mati bija salikti augstā copē, kājās sporta bikses. Satiku vienu paziņu, viņa teica: o, kāda tev forša frizūra! Es atbildēju: jā, tā man ir mājas frizūra.

– Vai uzskatāt, ka sievietei stingri jāievēro sejas kopšanas režīms? Reizēm vakarā ir liels nogurums, bet vēl jānoņem kosmētika un jāveic ikvakara rituāls!

– Retu reizi jau var arī atstāt kosmētiku. Tomēr ir svarīgi seju nomazgāt gan no rīta, gan vakarā. Daudzas sievietes, kas vispār nekrāsojas, saka: kāpēc man vakarā mazgāt seju, ja neesmu krāsojusies? Bet dienas laikā mēs esam bijuši ārā, visas izplūdes gāzes, putekļi un viss kaut kas cits nosēžas uz ādas. Tāpat seju vajag nomazgāt arī no rīta, lai gan liekas: nu kāpēc, es taču vienkārši gulēju. Bet mēs guļam uz spilvena, kurā dzīvo visādas putekļu ērcītes, mēs svīstam, pa nakti no mums izdalās dažādi toksīni – tas viss ir jānoskalo nost.

– Parunāsim par kafejnīcu «Valteru kafija ar noskaņu». Jums ir busiņš, kurā pārdodat kafiju.

– Tā ir bijusī zirgu pārvadājamā piekabe, ko dažiem gadiem bija nopircis dziedātājs Mārtiņš Kanters. Es nezināju, ka viņam tāda ir, līdz vienu vakaru feisbukā ieraudzīju, ka viņš pārdod šo piekabi. Rādīju vīram bildi, teicu: viss, mums to vajag! Vīrs, protams, jautāja, ko mēs ar to darīsim. Es atbildēju, ka izdomāšu, man prātā bija daudz ideju. Tā mēs šo piekabi nopirkām. Vīrs, protams, šajā lietā iesaistās finansiāli, bet es esmu tā, kas vasarā ar šo busiņu brauc uz dažādiem pasākumiem, pārsvarā tepat pa rajonu, Ogri, Ķegumu, Lielvārdi. Esmu devusies arī, piemēram, uz Tērveti. Tas man vairāk ir kā vaļasprieks. Vispār visi darbi, ko es daru, man ir vaļasprieki. 

– Vai jūs arī paši ražojat Valteru kafiju?

– Paši neražojam, piedāvājam citu ražoto produktu. Ir doma uztaisīt savu zīmolu, bet līdz tam vēl nonāksim. Kafiju es pērku no «Kafijas drauga», kas Latvijā izplata kafiju. Man šis bizness ir vēl viens veids, kā cilvēkus iepriecināt, kaut vai ar gardu dzērienu. Pieaugušiem tā būs kafija, savukārt mazajiem – kakao, kura virspusē es vēl uzzīmēju sirsniņu. Man ir ļoti svarīgi pagatavot kvalitatīvu dzērienu. Jau atkal – it kā tikai kafija, bet es strādāju ar garšīgu pienu, ar garšīgu kafiju. Cilvēks atnāk, samaksā naudiņu un aiziet priecīgs. Mani ļoti iedvesmo pozitīvās emocijas, ko es redzu pircēju acīs, kad viņi paņem kafijas krūzīti un ierauga uzzīmēto sirsniņu vai citu zīmējumu.

– Pastāstiet par savu saistību ar dejošanu! 

– Es organizēju kardiodeju nodarbības. Man visu mūžu ir ļoti paticis dejot, kustēties. Tad nu es vienkārši izdomāju: tā kā disenes nenotiek un nekur vairs īpaši neeju, tad ir jātaisa sava ballīte! Pirmām kārtām es uz šīm nodarbībām uzaicinu savas klientes, kuras līdzi vēl paņem draudzenes. Tagad man ir izveidojusies grupiņa jau ar simts meitenēm, divreiz nedēļā tiekamies uz kārtīgu kardiotreniņu stundas garumā. Katru reizi tiek atskaņotas dažādas dziesmas, kurām es izdomāju konkrētu horeogrāfiju. Svīstam pamatīgi un pēc tam visas esam sarkanas un slapjas. Tas ir tāds labs veids, kā sievietei sevi uzturēt formā. 

– Ko nozīmē kardiodejas? Jūs trenējat sirdi, vai, varbūt tieši otrādi, no šādas slodzes ar sirdi var kļūt sliktāk?

– Kam nav labi ar sirdi, var arī kļūt sliktāk. Šīs dejas saucu par kardiotreniņiem tādēļ, ka tās prasa lielu izturību, kā velotrenažieris. Vispār sievietei ir labi darīt to, kas sagādā prieku, nevis, piemēram, iet cilāt smagus svarus. Dejojot mēs tiešām tievējam, uzturam sevi formā, un visas esam priecīgas. Tāpat uz veselu stundu varam aizmirsties no ikdienas lietām.

– Kur šīs nodarbības notiek?

– Lielvārdē, Sporta centrā, zālē «Visa veida kustība». Satiekamies otrdienās un ceturtdienās. Ar vienu stundu pilnībā pietiek, ilgāk nevar izturēt.

– Vai mēdzat ne tikai dejot, bet arī draudzēties, parunāt par kādām sievišķīgām lietām?

– Jā, protams. Pārsvarā, pirms mēs sanākam kopā, parunājamies par šo un to. Tāpat mums ir sava grupiņa lietotnē «WhatsApp», tur arī sarakstāmies. Šīs dejas palīdz iedvesmot sievietes. Mēs pozitīvi uzlādējamies un izlādējamies. Sākums bija skaistumkopšana, tad kafijas uzņēmums – ar šo visu esmu izveidojusi uzticību sev. Klientes zina, ka pie manis viss ir labi, strādāju ar atbildību. Viņas jau ir redzējušas, cik esmu pozitīva. Šodien arī veikalā pārdevēja jautāja: no kurienes tev nāk tā enerģija? Es atbildēju: jo vairāk daru, jo vairāk enerģijas rodas. Tā mēs sevi uzlādējam. Mājās sēžot, enerģija nevairojas.

– Kā ar visu tiekat galā? Laika mums taču ir tik, cik ir, – tikai divdesmit četras stundas diennaktī! 

– Jā, bieži dzirdu jautājumu, vai man ir vairāk stundu nekā citiem un kur es dabūju vēl. Nezinu, kā man tas izdodas. Neesmu tas cilvēks, kurš varētu visu laiku darīt vienu lietu. Man vajag dažādību, lai būtu interesanti. Zinu, ka citi to nevarētu, bet es savukārt nevarētu darīt vienu lietu. Šodien, piemēram, biju Lielvārdē, mums ir tāda feina vieta – «CoLabora» kopradīšanas telpa. Tur es noslēdzu līgumu par meistarklasēm. Esmu jau uzaicinājusi viesus, pie manis brauks grima meistare Una Bernatoviča. Man patīk izpausties daudzveidīgi, patīk iepriecināt cilvēkus. Galvenais, lai būtu kādi mērķi, sapņi. Es jau mēdzu teikt, ka nenomiršu ātrāk, kamēr nebūšu piepildījusi visus savus mazos un lielos sapnīšus. Tā es tos pamazām piepildu.

– Minējāt, ka jums ir vīrs. Pastāstiet vairāk par savu ģimeni!

– Man ir arī trīspadsmit gadu veca meita un sešpadsmitgadīgs dēls. Meita nodarbojas ar jāšanas sportu. Kad es iegādājos kafijas piekabi, likās, ka tas viss forši saies kopā. Jo mums vienlaikus būs arī zirgu piekabe, ar kuru es vedīšu viņas zirgu uz sacensībām. Šķita superīgi, ka ar kafijas piekabi būs iespēja braukt arī uz zirgu sacensībām. Bet tas diemžēl nesanāk, jo, kad ir sacensības, tad man arī jāvelk zirgs. Es nevaru aizvilkt savu kafijas piekabi. Dēls mācās Ogres tehnikumā. Viņam patīk motokross, tehnika, viņš aizgāja mācīties uz mehāniķiem. Abi mani bērni ir aktīvi. Arī es regulāri iesaistos viņu skolas dzīvē. Pērn reizi nedēļā gāju pie meitas uz skolu, dejoju ar bērniem garajā starpbrīdī. Jo man nepatīk, ka viņi tur tik daudz sēž. Sapratu – ja nespēju izmainīt sistēmu, tad varu kaut ko dot no sevis.

– Ir Advents. Kā jūs to pavadāt un kā sagaidāt Ziemassvētkus? 

– Parasti dzīvojamies mājās. Citiem varētu likties, ka piedalos tik daudzos notikumos – kurā brīdī vispār esmu mājās? Bet patiesībā mani tur var sastapt diezgan bieži. Ziemassvētkus mēs cenšamies pavadīt kopā. 24. datumu svinam manas ģimenes mājās ar manu mammu: ir izpušķota eglīte, ēdam vakariņas, pasniedzam dāvanas. Nākamajā dienā braucam pie vīra ģimenes. Tā ir – kad ir divas ģimenes, jābrauc pie abām. Mana mamma dzīvo pie Rēzeknes Mākoņkalnā, un vīra mamma dzīvo Brocēnos. Mums ir liela māja, pie mums svētkus svinēt brauc tante un ome. Starp citu, es dzīvoju vienā mājā ar māsu. Mēs mitināmies augšā, savukārt apakšējā stāvā dzīvo māsa ar savām meitenēm. Vienā saimniecībā esam divas ģimenes.

– Teicāt, ka jūsu māja vienmēr ir saposta un kārtīga. Vai tīrīšanas darbos jums palīdz meita vai ar visu tiekat galā pati?

– Pārsvarā jau pati. Tas ir tā – ar vienu roku tiek tīrīti zobi, ar otru roku tīru podu. Vai arī – visi aiziet gulēt, es mazgāju grīdu. Mēģinu, protams, iesaistīt bērnus. Mums uz sienas ir ierīkota liela tāfele – tur es rakstu, kurā dienā kam ir jāizsūc māja. Ne vienmēr tas tiek izpildīts, bet cenšamies. Mums ir trīs kaķi un divi suņi. Bērniem jāpalīdz tīrīt pakaišu kaste, jāizved ārā suņi. Mums visi dzīvnieki labi sadzīvo, neplēšas savā starpā. Tā kā mūsu dzīvojamā platība ir diezgan liela, jātīra daudz. Es pat teiktu, ka māju tīru katru dienu. Nav konkrētas dienas, kad es to daru, vienkārši regulāri kaut ko uzpošu. Vienu dienu mazgāju grīdu, otru dienu tīru putekļus, citu dienu – lampas un spoguļus. Veļasmašīna griežas visu laiku.

– Paldies par sarunu! Lai jums priekpilni Ziemassvētki!

– Paldies! Es savukārt lasītājiem gribētu novēlēt, lai piepildās viņu sapņi, jo šis jau ir tāds vēlmju laiks. Lai sapņi nepaliktu tikai sapņi, ir jārīkojas. Tas manā dzīvē ir simtprocentīgi pierādījies, ka mēs nevaram tikai sapņot un cerēt uz kaut ko. Mums ir jāzina, ko gribam, un jāiet uz to. Ja sākam darīt un ticēt savam sapnim, tad arī visas durvis veras vaļā. Ja tas ir mūsu aicinājums un ir vajadzīgs mūsu izaugsmei, mūsu dvēselei, tad arī viss notiks. Augšējie spēki sāks palīdzēt. Jātic saviem sapņiem, jārīkojas un jāuzņemas atbildība.

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

#SIF_MAF2024