– Dzīvojat Ikšķilē, bet mācāties Rīgā. Droši vien katru dienu sanāk diezgan liela braukāšana?

– Jā, bet man ir paveicies, jo tētis un mamma strādā Rīgā. Mums visai bieži sakrīt ierašanās laiki, un es varu braukt uz Rīgu kopā ar viņiem. Pēc skolas uz Ikšķili gan es braucu ar vilcienu, jo vecāki strādā ilgāk.

– Jūs esat izvirzījusi sev mērķi iekļūt Jauniešu Saeimā. Pastāstiet, kas ir Jauniešu Saeima un kāds ir šīs organizācijas darbības uzdevums? 

– Jauniešu Saeima ierosina un dod motivāciju jauniešiem iesaistīties politikā. Būtībā tas ir Latvijas parlamenta projekts, kas jaunajai paaudzei stimulē radīt, paust un aizstāvēt savas idejas. Pamatā ir doma, ka ikviens šī projekta dalībnieks rada savu ideju kādā no tēmām. Piemēram, šogad mums bija četras tēmas: izglītība, ekonomika, medijpratība un aizsardzība. Kad ideja ir apdomāta un noslīpēta, pretendents to iesniedz vērtēšanai un vāc balsis tās atbalstam. Šogad balsošana ilgs līdz 18. martam. Simts atbalstītāko ideju autori kļūs par Jauniešu Saeimas deputātiem un 11. aprīlī dosies uz Saeimu. Viņiem būs iespēja paust savu viedokli un argumentēti aizstāvēt to. Šādā veidā jauniešiem tiek atvērts ceļš uz viedokļa izpaušanu sabiedrībā. 

– Varbūt šāda iniciatīva paver durvis arī uz politiku?

– Protams, pastāv iespēja iesaistīties arī reālajā politikā. Katram jaunietim ir savs mērķis, kādēļ viņš piedalās šajā projektā. Vienam varbūt pietiek ar jaunu prasmju apgūšanu, piemēram, kā labāk un pārliecinošāk paust savu viedokli, bet citiem patiešām ir nākotnes plāni politikā.

– Cik ilgi pastāv Jauniešu Saeima?

– Šis projekts darbojas jau labu laiku, šī būs jau divpadsmitā Jauniešu Saeima. 

– Vai jūs pirmo reizi piedalāties šajā projektā?

– Jā, tā būs mana debija. Es iepriekš nemaz nebiju dzirdējusi par šo iespēju, droši vien tāpēc, ka nemācījos Rīgā. Ārpus galvaspilsētas informācija par līdzīgām jauniešu aktivitātēm nav tik aktuāla un izplatīta.

– Jūs kopš bērnības dzīvojat Ikšķilē?

– Jā, kopš vien sevi atceros.

– Kā ir būt ikšķilietei? 

– Manuprāt, ļoti jauki. Šeit visu laiku ir ļoti mierīgi. Salīdzinājumā ar tiem, kas dzīvo Rīgā, es uzaugu atšķirīgā vidē. Tas noteikti atstāj iespaidu, un es to jūtu arī komunikācijā ar saviem jaunajiem klasesbiedriem. Ikšķilē ir ļoti labvēlīga apkārtējā vide, jo te nav blīva apbūve, visapkārt ir zaļš un nav pārāk daudz cilvēku. Savā ziņā priekšrocības dod arī tas, ka daudzi vietējie iedzīvotāji cits citu pazīst. Visi ir savstarpēji laipni, izturas jauki viens pret otru un bieži sasveicinās, ejot pa ielu. Faktiski katru piekto cilvēku tu vairāk vai mazāk pazīsti. Visus gan zināt nav iespējams, jo Ikšķile tomēr nav tik maza. Turklāt pēdējā laikā arvien vairāk cilvēku izvēlas pārcelties uz šejieni, un iedzīvotāju skaits pieaug. Daudzi novērtē to, ka Ikšķilē allaž valda laba atmosfēra un vispār ir pozitīva aura un enerģija. 

– Ar kādu mērķi pārgājāt mācīties uz vidusskolu Rīgā? 

– Es vēlējos nomainīt vidi un, protams, iepazīt jaunus cilvēkus. Man bija doma atklāt kaut ko nebijušu, iegūt jaunus draugus un plašākas iespējas un zināšanas. Zinot, ka manas sekmes ir diezgan labas, biju pārliecināta, ka spēšu mācīties augstāka līmeņa skolā. Rīgas Centra humanitārā vidusskola piesaistīja ar to, ka tā piedāvāja padziļinātu ekonomikas un angļu valodas apguvi, arī tas, ka manā ģimenē ir vairāki šīs skolas absolventi. 

– Varbūt jau esat izvēlējusies savu profesiju un izlēmusi, ko darīsiet pēc vidusskolas absolvēšanas? 

– Patlaban vēl nevaru to ar simtprocentīgu pārliecību apgalvot. Es zinu virzienu, kurā gribu turpināt mācīties, un tas ir saistīts ar biznesu, taču tas ir plašs jēdziens. Bizness man patīk tādēļ, ka tu pats to veido un pats esi sev priekšnieks. Tāpēc es plānoju apgūt ar biznesu saistītu izglītību, ļoti iespējams, arī studēt ārvalstīs.

– Nav bijusi doma iet vecāku pēdās? Cik mums zināms, jūsu mamma ir daktere.

– Jā, viņa ir zobārste. Mamma man ir jautājusi, vai arī es nevēlos darboties šajā lauciņā. Bet šī joma mani laikam vispār nesaista, turklāt īstenībā man ir mazliet bail no asinīm. Protams, šādus šķēršļus būtu iespējams pārvarēt, tomēr šāda profesija mani nesaista, tā nav domāta man. Es dodu priekšroku intelektuālam darbam, analītiskām lietām. 

– Varbūt tētis ir saistīts ar biznesa sfēru?

– Nē, viņš strādā citā jomā. Interese par biznesu laikam man radusies individuāli. Protams, arī sociālajos medijos bizness un pašnodarbinātība ir diezgan aktuāla tēma un ieguvusi lielu popularitāti jauniešu vidū. Bet manā ģimenē neviens nav cieši saistīts ar biznesu.

– Vai ikdienā sekojat līdzi politiskajiem notikumiem, piemēram, par ko tiek runāts un kas notiek valdībā un Saeimā?

– Varbūt nedaru to pastāvīgi, bet, protams, es cenšos izlasīt svarīgākos jaunumus sociālajos medijos vai ziņu portālos, tāpat klausos, ko citi runā. Pārāk daudz gan tajā neiedziļinos, jo politika arī nav gluži mans lauciņš, un informācijas visapkārt ir ļoti daudz.

– Kādi apsvērumi radīja motivāciju startēt Jauniešu Saeimā un mēģināt tikt simts labāko skaitā?

– Es domāju, ka šādas iniciatīvas laikā tomēr tiek iegūta jauna pieredze, rodas jauni kontakti un uzlabojas komunikācijas prasmes. Manuprāt, katra pieredze ir vērtīga, bet plašāka pazīšanās dzīvē vienmēr ir noderīga, lai kādā jomā tu vēlētos mācīties vai strādāt. Man sen mācīts, ka kontaktus vajag meklēt un veidot, jo tu nekad nezini, kurš no tiem kādā brīdī tev noderēs. Pati esmu diezgan komunikabla, un starts Jauniešu Saeimas vēlēšanās man jebkurā gadījumā dos nozīmīgu pieredzi, kā arī iespēju uzzināt, cik ļoti Latvijas jaunieši ir ieinteresēti politikā. Ir statistikas dati, ka tikai nepilna puse – aptuveni četrdesmit septiņi procenti – jauniešu interesējas par politiku. Es vēlētos iepazīt tieši tos, kurus tā pievelk. 

– Tātad jūs varētu būt viena no tiem jauniešiem, kuri ies uz vēlēšanām, tiklīdz būs sasniegts astoņpadsmit gadu vecums? 

– Es domāju, ka noteikti, jo tomēr dzīvoju Latvijā. Es gan nezinu, kur būšu, kad man tiks dota iespēja iet vēlēt. Tā kā astoņpadsmit gadi man apritēs oktobrī, sanāk, ka pirmās vēlēšanas, kurās es varēšu piedalīties, notiks brīdī, kad man būs jau pāri divdesmit. Varbūt tajā laikā jau studēšu ārzemēs. Taču es uzskatu, ka jebkurā gadījumā, vai tu dzīvo vai nedzīvo Latvijā, ir ļoti svarīgi iet vēlēt, jo katra balss ir svarīga. Arī tad, ja kaut kas šajā valstī neapmierina, ir būtiski iesaistīties un ar likumā doto vēlētāja balsi izteikt savu viedokli. Es noteikti piedalīšos vēlēšanās. 

– Ko šajā ziņā domā jūsu klasesbiedri? Vai arī viņi ir politiski aktīvi jaunieši, kuriem rūp gan sava karjera, gan Latvijas nākotne?

– Ir aktīvi jaunieši, kas interesējas par politiku, bet tā noteikti nav lielākā daļa. Ļoti daudzi, tajā skaitā arī manā klasē, vispār neinteresējas par politiku, saka to atklāti un nekaunas no tā. Viena no manām tuvākajām draudzenēm gan ir ļoti aktīva, interesējas par notikumiem. Viņa arī pieteicās Jauniešu Saeimā, bet vēlāk, iespējams, dosies studēt politoloģiju. Taču kopumā manā skolā un klasē ir diezgan maz tādu jauniešu, kas tiešām interesējas par politiku.

– Kādi ir jūsu draugi, ar ko viņi vairāk aizraujas?

– Man skolā nav ļoti daudz draugu. Es tomēr šeit mācos tikai pusotru gadu, turklāt sākumā, atnākot uz Rīgu no Ikšķiles vidusskolas, man bija neliels kultūršoks, jo šejienes jaunieši ir citādāki, bieži vien krietni atšķirīgi no Ikšķiles vienaudžiem. Klasē man ir trīs draudzenes. Kā jau minēju, viena ļoti aizraujas ar politiku, bet arī abas pārējās ir aktīvas un daudz ko dara ārpus skolas, tikai varbūt ne ar politiku saistītu. Viņas allaž ir pretimnākošas, tāpat katra savā veidā un virzienā unikāla. Piemēram, viena ļoti interesējas par modi. Bet kopumā es neuztraucos, ka man nav plašs draugu pulks, jo domāju, ka tas nav pats svarīgākais. It īpaši tādēļ, ka bija grūti atrast savu vietu jaunajā vidē, pielāgoties, jo es nebiju gaidījusi, ka jaunieši Rīgā būs tik atšķirīgi no tiem, ar kuriem mācījos kopā Ikšķilē.

– Ar ko jūs vēl nodarbojaties brīvajā laikā? Varbūt sportojat, apmeklējat mūzikas vai mākslas skolu?

– Tāpat kā medicīna, arī māksla noteikti nebūs tas attīstības virziens, kuru es izvēlēšos. Runājot par citām aktivitātēm, vēl es piedalos Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolā, kur mēs apgūstam zināšanas un arī izglītojam citus jauniešus par Eiropu. Esmu iestājusies arī organizācijas «Jaunie Eiropas Federālisti» Latvijas nodaļā. Es tur darbojos nesen, tāpēc man vēl nav bijusi iespēja dziļāk iesaistīties. Šīs apvienības ietvaros tiek izstrādāti dažādi projekti, katru mēnesi notiek sapulces, organizēti pasākumi, tāpat ir ļoti daudz komunikācijas ar citiem jauniešiem. 

– Sanāk, ka jums šobrīd ir tikai skola un šīs interešu kopas? 

– Ar Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolu sadarbību noslēgusi mūsu vidusskola, bet šīs aktivitātes notiek ārpus mācību laika. To pašu var teikt arī par «Jaunajiem Eiropas Federālistiem». Runājot par sportiskām aktivitātēm, ziemā, kad ir sniegs, man patīk braukāt ar snovbordu jeb sniega dēli. Agrāk, kad vēl nemācījos Rīgā, divus gadus regulāri vairākas reizes nedēļā apmeklēju sporta zāli. Tā kā tagad mācos Rīgā, braukāšanas dēļ apmeklēt sporta zāli ir sarežģītāk, un šobrīd šajā jomā ir pauze.

– Aizvadītā ziema neizcēlās ar lielu sniega daudzumu, ļoti ilgu laiku tā nebija vispār. Varbūt tomēr izdevās vismaz kaut cik pabraukt ar sniega dēli? 

– Jā, šogad situācija bija bēdīga. Turklāt, tiklīdz uzsniga sniegs, visi kalni bija cilvēku pārpildīti, un veidojās ļoti garas rindas. Tāpēc šī sezona snovborda jomā nebija tik produktīva, kā gribētos. 

– Uz kuru kalnu jūs parasti braucat?

– Uz Riekstukalnu Baldonē.

– Iepriekš minējāt, ka jums ir labas sekmes mācībās. Kā sokas tagad, Rīgā?

– Joprojām veicas diezgan labi. Arī pāriešana uz Rīgu mācību un atzīmju ziņā nebija tik grūta, kā sākumā biju iedomājusies. Veiksmīgi pielāgojos jaunajām prasībām, izdevās izveidot kvalitatīvu komunikāciju ar skolotājiem un saprast, kā viņi māca un ko sagaida no manis. Man šķita, ka būs daudz grūtāk, bet spēju visu prasīto izdarīt, un tagad viss ir kārtībā. 

– Pievēršot uzmanību pašreizējai politiskajai situācijai Latvijā, noteikti zināt, ka nesen valdībā tika veikts tā dēvētais restarts, kura ietvaros tika nomainīti trīs ministri. Savukārt daudzi Latvijas iedzīvotāji gribētu redzēt Saeimas atlaišanu un jaunu vēlēšanu rīkošanu, jo nav apmierināti ar esošā sasaukuma deputātu darbu. Ir tādi, kas neatbalsta nevienu Saeimu. Vai sekojat līdzi lielāka mēroga notikumiem valstī? 

– Pārāk neiedziļinos šajos procesos, taču pašu svarīgāko noteikti zinu, jo par to runā un raksta arī sociālajos medijos. Diemžēl fakts, ka daļa sabiedrības kritiski vērtē vai pat nosoda katru Saeimu, ir mūsu valsts realitāte. Galvenais būtu panākt, lai cilvēki ne tikai sūdzas, bet arī paši iesaistās situācijas mainīšanā uz labo pusi, lai izsaka savu viedokli un iesaka risinājumus, ko vajadzētu darīt. Ar gaušanos neko nemainīsi. Bet, runājot par valdības restartu, vēl redzēsim, vai tas dos kādus rezultātus, jo pagaidām grūti pateikt, vai būs kāds pozitīvs efekts. 

– Patlaban teju visu prātus nodarbina globālā pasaules situācija saistībā ar Krievijas uzsākto karu Ukrainā un ASV prezidenta Donalda Trampa retoriku šajā sakarā. Eļļu ugunī pielēja arī viņa tikšanās ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, kad Baltā nama Ovālajā kabinetā negaidīti izvērtās ļoti asa saruna. Tagad visā Eiropā notiek nerimtīgas dažādu līmeņu tikšanās un plašas diskusijas, kuru centrā ir fakts, ka Eiropai steidzami jādomā par bruņošanos un savu aizsardzību. Ko jūs domājat par visiem šiem notikumiem, un kā vērtējat situāciju? 

– Neapšaubāmi, viena no apspriestākajām tēmām šobrīd ir ASV, Ukrainas, Krievijas un Eiropas savstarpējās attiecības. Karā nav it nekā laba, un domāju, ka to neatbalsta neviens, tomēr situācija ir krietni sarežģītāka, nekā sākotnēji var šķist. Runājot par Donalda Trampa rīcību, kas brīžiem šķiet neprofesionāla, neparedzama un pat ļoti ārpus ierastām normām, ir redzams, ka viņam ļoti rūp viņa valsts. Tādēļ ASV prezidents ir gatavs spert radikālus soļus, lai iegūtu labumu tieši savai valstij, un pārējā pasaule viņam ir kļuvusi sekundāra. Šī vērtība viņā ir manāma, un katrai valstij būtu nepieciešams tāds līderis, kas krīt un ceļas tieši par savu valsti. Par to liecina arī atbalsts, kādu viņš guva vēlēšanās. Tramps var šķist neprognozējams, bet es domāju, ka nav grūti paredzēt cilvēka rīcību, kurš rīkojas izteikti savas valsts interesēs. Ja mēs raugāmies uz Volodimiru Zelenski, es apbrīnoju viņa noturību, apņēmību un spēku. Īpaši jāņem vērā, ka viņš ir līderis valstī, kurā šobrīd notiek aktīvs karš, un saprot, ka bez sabiedroto palīdzības izbeigt šo konfliktu viņam nav pa spēkam. Attiecībā uz skandalozo ASV palīdzības apturēšanu Ukrainai es domāju, ka tādā veidā Amerika cenšas panākt lielāku Eiropas atbalstu. Nevar nepiekrist, ka ASV kā viena valsts palīdz ļoti daudz, bet Eiropa varētu un tai vajadzētu iesaistīties vairāk. Taču arī šajā situācijā būtu jāņem vērā katras Eiropas valsts iespējas. Latvija šajā kontekstā, manuprāt, ir jau izsmēlusi savas rezerves, tādēļ mūsu tauta sāk ciest. Man šķiet, ka pēdējo mēnešu laikā ceļš uz konflikta izbeigšanu ir būtiski pavirzījies uz priekšu, un es no visas sirds ceru, ka šis konflikts beigsies pēc iespējas ātrāk. Man ir tikai septiņpadsmit gadi, un es vēl neesmu pabeigusi vidusskolu, tādēļ droši vien nevaru tik detalizēti spriest par katras darbības juridisko un politisko pamatojumu, jo svarīgi ir ņemt vērā arī vēsturi. Tādēļ pagaidām šāda analīze lai paliek politologu un ekspertu ziņā, es varu spriest tikai par cilvēciskām vērtībām, ko saskatu šo valstu līderos. 

– Rodas sajūta, ka ar jums runāju kā ar pieaugušu cilvēku. Vai jūs vienmēr esat bijusi erudītāka par saviem vienaudžiem? 

– Grūti teikt, jo laikā, kad mācījos Ikšķilē, es neiesaistījos šāda veida ārpusskolas aktivitātēs, kādās darbojos tagad. Pateicoties tām, tagad es daudz tiekos arī ar citādāk domājošiem, citas sabiedrības daļas pārstāvošiem cilvēkiem. Man šķiet, ka arī es pati esmu jūtami mainījusies. Viena no galvenajām pārmaiņām ir tāda, ka es kādreiz biju daudz lielāks intraverts nekā tagad. Tiesa, arī patlaban nevaru uzskatīt sevi par pilnīgu ekstravertu, bet šajā jomā noteikti vērojams progress, un man ir prieks par to. Tas ir viens no maniem mazajiem sasniegumiem. Es domāju, tā pamatā ir tieši komunikācijas prasmes un to attīstīšana. 

– Varbūt jums ir arī brāļi un māsas? 

– Man ir viens vecāks brālis. Mums ir diezgan liela gadu starpība – trīspadsmit gadi. Brālim pašlaik ir trīsdesmit, un viņš ar savu ģimeni dzīvo Rīgā.

– Bieži tiekaties ar brāli? Varbūt viņš sniedz arī noderīgus padomus, dalās ar savu pieredzi un palīdz izglītoties?

– Jā, noteikti. Brālis ieņem lielu daļu manā dzīvē, mēs pastāvīgi sazināmies, un esmu ļoti tuva arī ar viņa sievu. Viņš ļoti interesējas par politiku, zinātni un daudzām citām tēmām. Viņš ir jurists un bieži dod man padomus. Es varu viņam teikt milzīgu paldies. Bez brāļa palīdzības es diez vai šobrīd būtu tāda, kāda esmu izveidojusies, un šaubos, vai spētu iesaistīties tādās iniciatīvās, ar kurām nodarbojos pašlaik. Viņš ir ļoti daudz mani motivējis un dažādos veidos palīdzējis.

– Paldies, ka tiešām esat tik aktīva un zinoša! Klausoties jūsos, rodas prieks par mūsdienu jaunatni, kā arī pārliecība, ka mūsu tautai un valstij ir laba nākotne.