Viņš maļas pa saviem feisbukiem, tiktokiem, instagramiem (arī simts gramiem), sev tīkamu uzskatu izloba no viena tante teica, starp mums, čomiem, runājot, maldoties izplatītās sazvērestības teorijās, nepārbaudītu (kā lai pārbauda?) avotu bezgalīgajos izplatījumos un tā tālāk, un tā tālāk. Vismazāk šai lietai noder gludinātie, buktētie Latvijas sabiedriskie mediji un izglītības nemitīgās, pareizās reformas.
Sabiedriskā doma top sabiedrībā
Sabiedriskās domas definīcija cik lakoniska, tik dziļa un arī saprotama: tā ir sabiedrības vai tās daļas uzskatu kopums, kurā izpaužas attieksme pret sociālās (sabiedriskās) īstenības faktiem, sabiedrības grupām, organizācijām, indivīdiem. Vienkāršāk sakot, sabiedriskā doma apliecina to, kādi mēs esam. Kā zināms, šur tur esam vienādi, šur tur dažādi, atšķirīgi, bet dažkārt asi pretim stāvoši, nesamierināmi un viens otru noraidoši. Tāds ir cilvēks, tāda viņa sabiedriskā doma. Nelāgajām īpašībām neder vājais mierinājums, attaisnojums, ka pilnīga vienprātība esot iespējama tikai šauros idiotu pulciņos, ko arī varētu apstrīdēt: kā gan idiots varētu uzklausīt tādu pašu idiotu. Bet, iespējams, var.
Atkal un atkal nevar apiet banālo cilvēka kvalitātes veidošanas formulu: gēni, ģimene, skola, iela, sabiedrība. Lielākā atbildība šajā ķēdē tomēr jāuzņemas skolai, izglītības politikai, jo šo uzdevumu veic it kā kvalificēti algādži – pedagogi, vēl brangāk algoti izglītības politikas veidotāji, vadītāji. Pavirši, nemākulīgi uzmeistarotu brāķi var izmest, bet ko darīt ar cilvēku? Teiksiet, ka nevar runāt šādās kategorijās, jo cilvēks nav lieta. Bet tieši tāpēc, pedagoģiskā (arī valsts ir pedagogs) atbildība nes lielāko šī jēdziena saturisko slogu.
Valsts rīkojas bezatbildīgi. Mazliet tēlainības… Piemēram, mācību metodes (skolotāja darba instrumentus) nedrīkst noteikt ar likuma, noteikumu spēku, nedrīkst iebaidīt, represēt, piemēram, par to, vai vēsture jāmāca integrēti vai šķirti, daudz svarīgāk, kā mācīt, iemācīt labi! Jāsaprot, ka zināšanu vērtēšana nevar būt izglītības mērķis, tā ir tikai metode – līdzeklis! Nevajag traucēt skolotāju, kā viņam sasniegt mācīšanas mērķi, piemēram, ļaujot vai aizliedzot pārrakstīt pārbaudes darbu. Mīļais ierēdni, neglūni uz meistara – skolotāja – pirkstiem! No mūrniekzeļļa labākajā gadījumā var norauties ar ķelli pa nagiem, sliktākajā nolidot no jumta: tie veči jokus neprot!
Bez dzejas un liekulības!
Atmodas laikā pieprasījām atklāt muļķīgu lēmumu autorus: kāds tak to muļķību ir uzrakstījis! Tagad dokumentus (!) pārslāna ar dumjībām un konkrēti neatbild neviens. Piemēram? Ministru kabineta noteikumi Nr. 747 «Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem». Sociālā un pilsoniskā mācību jomā uzstāda latiņu tādā augstumā, kur papīrs itin dzejiski, liekulīgi grasās no skolas normāla zepera izspiest teju ideālā iemiesotas kvalitātes, kādu pašiem standartu rakstītājiem trūkst: «Skolēns domā un rīkojas atbildīgi, apzinoties savas rīcības sekas un cienot dzīvību kā vērtību, viņam ir izveidojušies noturīgi, labvēlīgi sociālie ieradumi saziņā un saskarsmē ar līdzcilvēkiem, ir izkopta nacionālā, vēsturiskā un pilsoniskā apziņa un izpratne par sabiedriskajiem un ekonomiskajiem procesiem.» Cik skaisti!
Tas pats – Kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslā mācību jomā: «Skolēns praktiski darbojas, iztēlojas un gūst prieku radošajā procesā, atklāj un pilnveido savus radošos talantus, zināšanas, prasmes un tehnikas dažādos mākslas veidos, vērtē un interpretē daudzveidīgus radošās izpausmes veidus, mācoties izprast kultūras atšķirības un veidojot savu kultūras identitāti, piedzīvo klātienē kultūras notikumus, gūstot emocionālo un estētisko pieredzi un attīstot personiskās kultūras vajadzības, līdzdarbojas kultūras mantojuma saglabāšanā un tradīciju pārmantošanā.» Ja viss tik smuki, kā rakstīts, kāpēc šie noteikumi nav iedarbojušies uz mobingiem, narkomāniem, ielās klīstošajiem, nupat, nupat arī uz to jaunieti, kas «atpūšoties» parkā sadūris savu vienaudzi? Tādi valstisku noteikumu pusmurgi var glabāties kaut 100 gadu, jo neviens tos nelasa…
