Ja Zilaiskalns apmeklēts pirms vairākiem gadiem, tad tagad turp jādodas atkal. Pirms septiņiem gadiem Zilākalna virsotnē tika atjaunoti enerģētiskie apļi, pirms pieciem gadiem izveidots kultūrvēstures un apmeklētāju centrs Zilākalna ūdenstornī. Savukārt 2022. gada nogalē noslēdzās Zilākalna arheoloģiskā izpēte un atrastas vairāk nekā 70 apbedījuma vietas. Vismaz 400 gadu cilvēku pīšļi atdusējās tur, kur līdz tam slējās 40 metru augstais uguns novērošanas tornis. Tiek pieļauts, ka tur bijusi neliela lauku kapsēta.
Kopš šīs vasaras Zilākalna apmeklētāji var uzkāpt 38,3 metrus augstajā skatu tornī. Tas uzbūvēts vecā uguns novērošanas torņa vietā. No dažādā augstumā izvietotajām platformām skatienam paveras tuvāka un tālāka apkaime. Apkārt Zilamkalnam riņķveidā izveidota Veselības taka, kas piemērota pastaigām un nūjošanai. Maršruts nav garš – nieka 3,5 kilometri. Dažos takas punktos var izvingroties, ir ierīkotas piknika vietas. Zilākalna viesmīlību var baudīt patstāvīgi, bet, ja gribas uzzināt ko vairāk par šo seno kulta vietu, tad turp jādodas kopā ar zinātāju vai pašam sīki un smalki jāizpēta pieejamā informācija. Protams, tā pieejama arī kultūrvēstures un apmeklētāju centrā, bet pa taciņām, uzkalniņiem un āderu vietām zinās izvadāt tie, kuri kulta vietu pētījuši. Ja arī viņi stāstot kaut ko piedzejo, piedosim. Leģendas ir mūžam dzīvas. Tāpat kā tā, ka tur, iespējams, slējusies Beverīnas pils. Tiesa, ir cita versija – Beverīna meklējama Raunas Tanīsa kalnā.
Kāpēc tāds nosaukums?
Tāpēc ir teikas un nostāsti, lai meklētu atbildes uz šo jautājumu. Piemēram, šāda. Kāds vecs vīrs Zilajā kalnā vārījis… valodas. Nudien, dīvaina nodarbe, bet pieņemsim, ka tieši tur bija mūsu vietējā Bābele. Dūmi cēlušies uz augšu un tinušies ap kalnu, tāpēc izskatījies, it kā kalns būtu miglā ievīstīts. Putra bijusi gandrīz gatava, kad pienācis krievs. Putra vārījusies: «Blar-blar-blar.» Pienācis vācietis. Tā kā putra jau bijusi gatava, tad izklausījusies, it kā teiktu: «Skasa, maksa, deiž, peič.» Pēdīgi putra bija jāņem nost no uguns. Te pienācis vēl viens vīrs. Putra uzmetusi pēdējo burbuli un noblarkšķējusi vienu vārdu: «Lač.» No tā laika šo vīru saukuši par latvieti.
Vēl kāds variants. Vārds Zilaiskalns saistīts ar lietvārda sakni sil- vai zil-, kas saistīta ar vārdu «zīlēt» vai «sila» – spēks (krievu val.). Tiek uzskatīts, ka mazāka ietekme kalna nosaukumā bijusi īpašības vārdam «zils», kas raksturo apkārtnes purvu radīto zilas miglas plīvuru ap kalnu. Lai vai kā, pavasaros kalna takas zilas iekrāso vizbulīšu ziedu paklājs, tomēr vēlreiz atgādinām, ka šī ir arī sena spēka un kulta vieta.
Ja runājam nopietnāk, tad lietišķais raksturojums nav intriģējošs: Zilaiskalns atrodas Burtnieku līdzenumā, tā absolūtais augstums ir 126,7 metri virs jūras līmeņa, un tas paceļas 66,6 metrus virs apkārtējā pārpurvotā un lēzeni viļņotā līdzenuma. Zilaiskalns sastāv no ledāja sabīdītās smilts, zem kuras atrodas oļu piejaukums. Nogāžu lejasdaļā ir akmeņaina mālsmilts un grantssmilts. Īpaši ir Zilākalnā augošie platlapu koki. No virsotnē esošā torņa paveras skats uz Augstrozes paugurvalni. Skaidrā laikā varot saskatīt Burtnieku un citus apkārtnes ezerus, redzamība var sasniegt pat 50 kilometru.
Ne tikai Lāčplēsis, bet arī Kosmiskā dzemde
Esam pieraduši Andreju Pumpuru un viņa radīto eposu «Lāčplēsis» saistīt ar Lielvārdi Ogres novadā, tomēr raugāmies plašāk! Arī Zilaiskalns ir tautas brīvības un nemirstības simbols un saistīts ar Lietuvu. Kaut kas no stāstītā ir, teiksim tā, fantāzijas, kaut kas – itin iespējams un pārbaudāms. Uzskaitīsim, cik nu bijis iespējams noskaidrot. Kalns bijis īpaši svēta vieta senajām tautām, jo tur tās svinējušas savus godus un veikušas rituālus. Zilākalnā augusi svētbirzs, kur svinēti Jāņi un citi tautas svētki. Andreja Pumpura eposā «Lāčplēsis» Zilaiskalns attēlots kā tautas sanāksmju vieta, kur Līgo vakarā pulcējušies Lāčplēsis, Laimdota, Spīdala, Lielvārdis un citi. Vienā no Zilākalna virsotnēm – Avotiņkalniņā – tecējis upuravots, un tā ūdens it kā dziedinājis acu slimības. Pēc ūdens izsīkšanas šim nolūkam lietotas smiltis. No kalna virsotnes saskatāms Upurkalniņš. 1802. gada Garlība Merķeļa senlatvju teikas «Vanems Imanta» iespaidā radusies leģenda, ka Zilākalnā apbedīts letgaļu varonis Imanta. Arī mūsdienās vieta, kur atrodas skatu tornis, tiek dēvēta par Imanta kalniņu. Vēl pauguriem doti tādi nosaukumi kā Oļu kalns, Jāņa kalns…
Zilaiskalns pazīstams kā iecienīta pareģošanas un ziedošanas vieta. Kalna ziemeļu nogāzē atrodas kultakmens ar mākslīgi veidotu iedobumu. Tas ir Upurakmens. Pēc izmēra nelielajā akmenī, kas virs zemes paceļas tikai 30 centimetru, ir iekalts dobums. Runā, ka kāds mācītājs esot nogrūdis akmeni no kalna. Teikās un nostāstos Zilaiskalns minēts kā raganu pulcēšanās vieta.
Zilākalna popularitāte saglabājusies arī pēc kristietības ieviešanas – pieminot dižkungaiša Ģedimina izglābšanos pēc nomaldīšanās, tur uzstādīts stabs. Ģedimins sevi dēvējis par lietuviešu un krievu karali, Zemgales kņazu un hercogu no Dieva žēlastības. Stāsta, ka kalns kalpojis kā observatorija un dziedinātava. Mūsdienās mēļo, ka Zilākalna bedrēs glabāti kartupeļi – vieta enerģētiska, laba, tupeņi nav puvuši un vītuši. Pašai neērti, ka no ekskursijas Zilākalnā šis fakts aizvien spilgti iespiedies atmiņā. Itin kā nebūtu cita, ko atcerēties. Tomēr nebeidzu iztēloties, kā vietējie ļaudis stiepa tupeņu grozus un maisus uz kalnu…Zilākalna fenomenu skaidro ar uguns āderu skaitu – tur krustojas vismaz četras uguns āderes, un tām ir pozitīva enerģija. Pat Anglijas Stonhendža un Tibetas Kailaša kalns nevarot lepoties ar tādu enerģētisko potenciālu. Mums vajag sevi ierindot līdzās pasaulē zināmām spēka vietām!
Akmeņi Zilākalnā izvietoti vai izvietojušies riņķos, kas veido dubultu «vesica piscis» – senu simbolu, kas filozofiski saistīts ar pasaules radīšanu. Zivs pūslis, Kosmiskā dzemde – re, kas atrodams Zilākalnā! Akmeņu izvietojums ataino zvaigznājus debesjumā pirms 3500 gadiem. Galu galā, kā jau teikts, pirms septiņiem gadiem Zilākalna virsotnē tika atjaunoti enerģētiskie apļi.Vistumšākajai, zemākajai un drēgnākajai vietai mežā dots nosaukums Elle. Divi akmeņi veido Elles vārtus. Lai tur nokļūtu, jāizlaužas cauri biežņai. Nav zināms, kā vajadzētu justies ellē, un ne visi Zilākalna apmeklētāji pie Elles vārtiem izjutuši nelāgas sajūtas. Skeptisku vai racionālu cilvēku ar nosaukumiem vien nenobiedēt. Zilākalnā jāļaujas sajūtām – ja gribas pieskarties akmenim, dariet tā. Ja ir nepatīkami, atraujiet roku. Esot akmeņi, uz kuriem apguļoties, cilvēks var tapt dziedināts. Nepamēģināsi – neuzzināsi.
Runā, ka pirms dažiem gadsimtiem vietējie būrēji un zavētāji Zilākalnā izsaukuši tik spēcīgas lietusgāzes, ka Zviedrijas karalim Kārlim XII nācies atkāpties. Viņš gribējis Zilokalnu izmantot militārām vajadzībām, taču pret to iebilduši ne vien iedzīvotāji, bet arī pati daba. Sācis gāzt ilgstošs lietus, kas neļāvis karaspēkam kalnam pat tuvoties. Rakstītos avotos minēts, ka 17. un 18. gadsimtā slepus no kristīgās baznīcas vietējie zemnieki Zilākalnā apglabāja savus piederīgos. Tam, kā tagad noskaidrots, ir gūts apstiprinājums. Zilākalna virsotnē novietots viens no 16 ģeodēziskajiem punktiem Latvijā, ko 1816. gadā noteica vācu astronoms Frīdrihs Georgs Vilhelms Strūve. Starp citu, Zilākalnā bija ieradušies arī Lielbritānijas nacionālās radiokompānijas «BBC World» un Vācijas nacionālās ziņu aģentūras «DPA» Baltijas valstu biroju žurnālisti, lai veidotu reportāžas par Zilokalnu kā zināmāko no Latvijas senajām kulta vietām.
Slavenā Marta, noziedznieks Rogaļovs un kino
Sava daļa Zilākalna popularitātes veicināšanā pienākas gaišreģei un dziedniecei Zilākalna Martai jeb Martai Rācenei (1908.–1992.), kura dzīvojusi netālu – trīs kilometrus attālajos «Zažēnos». Pagaidām nav nācies atrast ceļojumu biroju maršrutus, kas cītīgi aizvestu uz Martas kādreizējo dzīvesvietu. Ja ir interese turp nokļūt, tad jāmeklē saviem spēkiem.
Kopš 1992. gada 26. maija Marta Rācene atdusas Iecavas Sila kapos. Pie Zilākalna dzīvojusī dziedniece palīdzējusi milzīgam skaitam cilvēku, ap 70 tūkstošiem. Kas lai tagad zina, cik viņu bijis. Viena no pēdējām dziedinātajām bijusi meitene ar smadzeņu vēzi. Mūža beidzamajos gados Marta pateikusi, kur meklējams Iecavā pazudis puika. Bet pirmais dziedinātais bijis ar difteriju sirgstošais Martas brālis Pēteris – viņa viņu uzcēlusi kājās.
Šie stāsti aizvien tiek uzturēti, un tos dzirdēju pirms pāris gadiem, kad pie Martas kapa sanāca un sabrauca viņas cienītāji, sekotāji, paziņas un draugi. Var tikai atstāstīt dzirdēto un lasīto. Zilākalna Marta padarīta par leģendu tāpat kā šī vieta. Padomju laikā Martas mājā «Zažēnos» iekļuvis recidīvists Staņislavs Rogaļovs ar savu «kolēģi». Izvandījuši telpas, šo un to nozaguši. Meklējuši naudu. Marta tobrīd ciemojās citviet. Slepkavu un izvarotāju Rogaļovu aizturēja 1982. gadā, pēc diviem gadiem viņam izpildīja nāvessodu.
Ekskursijas Zilākalnā ir vadījis fiziķis, folklorists un enerģētisko vietu pētnieks Dainis Ozoliņš, kura vecvectēvs bija dziednieks. Pēc D. Ozoliņa versijas, Zilākalna Martas māja atradusies enerģētiski uzlādētā vietā un viņas iecienītākais sēdamakmens atradies uz vienas ass ar Zilākalna ārstējošiem akmeņiem. Iespējams, tā viņa veidojusi enerģētisko saikni ar Zilokalnu un spējusi uztvert to enerģiju, ko novadīja saviem pacientiem, kad šķietami aizmiga, bet īstenībā pieslēdzās acīm un citām maņām netveramajai pasaulei. D. Ozoliņš uzskata, ka Martai viņas mājā enerģiju deva tieši Zilaiskalns, jo tur esošo enerģētisko apļu centru savienotājlīnija ir vērsta «Zažēnu» virzienā. Paralēlā līnija iet no Jaunavas zvaigznāja akmens tieši uz Martas ozolu un akmeni. Marta iemūžināta arī kino kadros. 1986. gadā Latvijā pēc Veselības ministrijas pasūtījuma ir uzņemta Arvīda Krieva un Andra Kolberga veidotā dokumentālā filma «Brīnumdakteri» – propagandas materiāls pret dziedniekiem. Filmā Marta dēvēta par Melno Martu. Starptautisku atzinību ieguvušajā Lūcijas Ločmeles spēlfilmā «Svešais» galvenais varonis ir puika, kura tēvs kļuvis par alkoholiķi un kurš dodas pie Zilākalna Martas, lai apvārdotu ūdeni. Pagājušā gadsimta 90. gados LTV uzņēma filmu «Latvijas Zilie kalni un Zilākalna Marta» divās daļās. Viņu filmējuši arī ārvalstu režisori.
Protams, ne par kuru katru cilvēku vai vietu var radīt leģendas. Par Zilokalnu un Martu Rāceni tādu ir daudz. Lai izveidotos leģenda, nepieciešams patiesības un mīta savijums. Tāpēc skatāmies, vērtējam, pārbaudām!
_______________________________________________________
Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”
#SIF_MAF2024
