– Cik sen jūs jau esat saistīta ar Ogres novadu?
– Agrā bērnībā kopā ar vecākiem dzīvoju Ziepniekkalnā Rīgā. Nu jau 23 gadus mitinos Lielvārdē. Šeit ir manas mājas, un katru reizi, atgriežoties pēc kāda izbrauciena, jūtu piederību šai pusei. Šī sajūta veidojusies gadu gaitā, jo mācījos Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolā. Pēc šīs skolas pabeigšanas devos uz Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju studēt fizioterapiju.
– Kāpēc jūsu izvēle krita tieši uz fizioterapiju? Varbūt jau bērnībā esat nodarbojusies ar dažādām sportiskām aktivitātēm, piemēram, gājusi vingrot, dejot?
– Es kopš mazotnes ar sportu esmu uz tu – gāju visur, kur vien varēju un kur mamma mani laida. Tā bija gan dejošana «Pūpolītī», gan arī hiphopa nodarbības un modernās dejas. Vēlāk Lielvārdes Sporta centrā pie Ivetas Puķītes trenējos vieglatlētikā un arī piedalījos vairākās sacensībās. Latvijas mērogā esmu izcīnījusi arī godalgotas vietas, ja nemaldos, U12, U13 vecumā. Mani augstākie sasniegumi ir sudraba medaļa ziemas daudzcīņā, tāpat esmu kāpusi uz pjedestāla 300 metru barjerskrējienā. Man ļoti patika vieglatlētika un viss, kas ar to saistīts, īpaši varu izcelt arī augstlēkšanu. Tā kā dzīvoju netālu no Lielvārdes Sporta centra halles, man bija pieejamas labas treniņu iespējas. Mācoties E. Kauliņa Lielvārdes vidusskolā un apmeklējot treniņus pie Ivetas Puķītes, ļoti iemīļoju vieglatlētiku. Vēl pat tagad, ja vīrs [Agris Pikšens, biedrības «Visa veida kustība» vadītājs, – aut.] darīšanu dēļ netiek uz audzēkņiem paredzētajiem treniņiem, aizstāju viņu. Nesen šāda situācija radās, un es novadīju vieglatlētikas treniņu jauniešiem. Izbaudīju, cik tas ir forši, un sajutu, ka man joprojām patīk viss, kas saistīts ar sportu.
– Kāda ir jūsu pašreizējā pamata nodarbošanās? Droši vien strādājat savā specialitātē?
– Lielākoties darbojos kā fizioterapeite. Nu jau sešus gadus strādāju Rīgā, bērnu namā, kur palīdzu bērniņiem ar īpašām vajadzībām. Tāpat darbojos arī mūsu biedrības «Visa veida kustība» ietvaros. Lielvārdes Sporta centrā mums ir sava zāle, kurā vakaros regulāri vadu pensionāriem domātas vingrošanas nodarbības. Tās ir diezgan labi apmeklētas, seniori ir malači un aizrautīgi darbojas, prieks skatīties. Vēl es pasniedzu trīs – piecus gadus maziem bērniņiem paredzētu kustību terapiju, kurā mēs izmantojam Montessori pieskārienu metodi. Man palīdz arī draudzene Sabīne Šlesere, kas nesen sākusi darboties mūsu biedrībā un kopā ar mani vada bērniem treniņus, pielietojot Montessori tehniku. Tāpat divreiz nedēļā organizēju ārstnieciskās vingrošanas kursus pieaugušajiem. Tie lieti noder cilvēkiem pēc traumām, kā arī visiem, kuri vienkārši grib uzturēt labu veselību, jo muguras sāpes, pleca zonas savilkums ir 90% cilvēku. Viņi ir pateicīgi, ka var nākt uz šo manis vadīto ārstniecisko vingrošanu, jo tā palīdz ikdienā tikt galā ar saviem darbiem un justies kaut nedaudz labāk. Tādā veidā mēs ar vīru ļoti labi sadalām visu piedāvājumu spektru šajā jomā, jo viņš Lielvārdes un vispār visa Ogres novada iedzīvotājiem pasniedz jaudīgākus funkcionālos treniņus. Es savukārt piedāvāju vieglāku, ārstnieciskāku vingrošanu. Uz mūsu nodarbībām cilvēki brauc arī no tuvējām pilsētām un apdzīvotām vietām.
– Varbūt arī jūs esat bijusi pie «Visa veida kustības» šūpuļa? Vai darbojaties biedrībā kopš pašiem pirmsākumiem?
– «Visa veida kustība» tapa, kad vēl nebijām precējušies. Mans vīrs Agris ir mana brāļa draugs, es viņu pazīstu kopš sešu gadu vecuma. Dienu no dienas Agri redzēju un arī biju klāt, kad tapa «Visa veida kustība» un notika pirmie treniņi. Pamazām redzēju, kā šis projekts auga un attīstījās. Bet apprecējāmies mēs vēlāk.
– Tad varbūt var teikt, ka «Visa veida kustība» jūs zināmā mērā ir vairāk satuvinājusi?
– Tolaik mēs noteikti vēl nebijām pāris, bet sports neapšaubāmi palīdzēja mums vienam otru atrast. Es savādāku vīru pat nevarētu iedomāties, jo sports ir tuvs mums abiem. Mēs nesaprastu viens otru, ja viens būtu sportā līdz ausīm, bet otrs ne. Protams, ka mani piesaistīja «Visa veida kustība», arī tas azarts, kas piemīt Agrim, un visa lielā ņemšanās ap sportu. Viņam seko ļoti daudz cilvēku. Šie ļaudis ir priecīgi, ka ir cilvēks, kas darbojas ar viņiem, dod pozitīvu enerģiju un arī, protams, veselību Lielvārdes iedzīvotājiem. Tāpēc patiešām varētu teikt, ka «Visa veida kustība» ir mūs satuvinājusi.
– Kā jums šķiet, cik aktīva ir mūsu tauta? Vai cilvēki apzinās, ka dzīvība slēpjas kustībā? Cik daudz īstenībā ir tādu, kas grib vairāk kustēties, teiksim, noiet tos pašus desmit tūkstošus soļu dienā, vingrot un varbūt vēl kaut ko šajā jomā darīt?
– Mani iepriecina, ka cilvēki aizvien vairāk iesaistās un darbojas sportā. Viņi sapratuši, ka tas ir vajadzīgs. Daļai cilvēku vienkārši nav variantu, jo ir jāsporto, ja viņi vēlas justies labi. Tāpēc viņi nāk uz ārstnieciskajām vingrošanām. Tāpat es priecājos par jauniešiem, kas arī arvien vairāk iesaistās sportiskajās aktivitātēs. Agrāk, man šķiet, viņos nebija tik liela entuziasma. Sports ir kļuvis populārs, tādēļ jaunieši cenšas sekot laikam un tādā veidā grib justies un izskatīties labi. Manuprāt, Lielvārdes jauniešu uztverē jau iesakņojusies apziņa, ka ir stilīgi kustēties. Es redzu, ka viņi dodas uz sporta zālēm un paši aktīvi darbojas, bet nesēž malā. Protams, ir izņēmumi, bet kopumā dinamika ir pozitīva. Tāpat man lielu pārsteigumu sagādāja iepazīšanās ar Lielvārdes senioriem. Man savulaik vairākās Ogres novada pilsētās bija iespēja vadīt vingrošanu vecāka gadagājuma cilvēkiem. Tad es sapratu, cik īstenībā seniori ir aktīvi un cik ļoti viņi grib darboties. Es biju pārsteigta par interesentu un grupu skaitu. Man bija tuvu 30 seniori, kurus es agrāk Lielvārdē vispār nebiju redzējusi.
Kad beidzās veselības vingrošanas nodarbības, turpināju vadīt ārstniecisko vingrošanu «Visa veida kustības» paspārnē. Un atsaucība joprojām ir milzīga, seniori nāk, un mēs trešdienu rītos turpinām darboties. Viņi ir priecīgi un pateicīgi, jo redz, ka spēj vairāk izdarīt, nereti mēģina pierunāt nākt uz nodarbībām arī savus dzīvesbiedrus. Protams, ir zināma daļa, kas nekad nevingros, bet tie, kuri dzīvē bijuši kaut cik kustīgi, turpina nākt. Ja vēl pasaka kādu labu vārdu, piemēram – kopš vingroju pie jums, varu vairāk dārzā un mājās izdarīt, jo nav tāda noguruma, tad ir dubults prieks. Mums ir arī kopīgs čats, un es tajā viņiem dažreiz atgādinu, ka un kad vajag zināmus vingrojumus izpildīt. Tas noder, ja man kādreiz svētku vai citu iemeslu dēļ izkrīt kāda nodarbība. Tādos brīžos es viņiem nosūtu savus vingrojumu kompleksus, ko var redzēt YouTube. Mani seniori ir diezgan izglītoti jauno tehnoloģiju jomā. Citreiz arī pati sagatavoju kādus vingrojumu kompleksus un atgādinu viņiem, ka panākuma atslēga ir regularitāte.
– Vai esat kādu pieķērusi melos – teiksim, atsūtat vingrojumus, kurus cilvēkam patstāvīgi jāveic, bet īstenībā viņš neko nav darījis?
– Ir gadījies, un tāpēc es izvēlos strādāt šādi – vadīt grupu nodarbības, uz kurām nāk tikai tie cilvēki, kas tiešām to vēlas. Vismaz treniņu dienā viņi ieliek visu savu enerģiju, lai vingrošana labi izdotos un būtu arī pozitīvi rezultāti. Agrāk es strādāju Ikšķilē, stacionārā, kur cilvēki nāca pēc pieraksta. Pastāvīgi stāstīju viņiem, ka nekas pats par sevi neuzlabosies, tādēļ pēc tās traumas vai citas problēmas vajag arī pašam strādāt mājās. Es viņiem sagatavoju visu paveicamo darbu klāstu, un vienojāmies, ka nākamreiz tiekamies pēc divām nedēļām. Kad jautāju – kā gāja un vai izdarījāt to, ko prasīju, viņi bieži atbildēja, ka nē. Ja tas tā ir, protams, ka tad nav cerētā rezultāta un arī man pašai pazūd iedvesma strādāt. Tāpēc es tagad darbojos tikai grupās un ar tādiem cilvēkiem, kas tiešām grib vingrot. Jo tie, kuriem nav aicinājuma, spēka vai motivācijas, uz grupu nodarbībām parasti nenāk. Šādi cilvēki iet uz individuālajām vizītēm pie fizioterapeita, mazliet pastrādā reizi nedēļā, desmit reizes iziet savu kursiņu. Paliek mazliet labāk, un viss izgaist no atmiņas. Cilvēkam vislielākā motivācija rodas brīžos, kad viņš jūtas slikti. Ja sāp mugura un neko vairs nevar iesākt, vienkārši ir jānāk. Kad viņš to izdara, sāk strādāt un varbūt arī noķer to foršo sajūtu, ko dod kustības, patiesībā jau tas ir ieguvums gan mugurai un visam ķermenim, gan pašsajūtai. Tādos brīžos izdalās laimes hormons, cilvēks sāk pierast, un šādas aktivitātes kļūst par ikdienu. Viņš vairs nevar iedomāties, kā savādāk dzīvot. Tas ir pozitīvais un patīkamais aspekts. Tāpēc sākumā daudzi cilvēki uz šādām nodarbībām varbūt iet ar piespiešanos, zināmām bailēm un nedrošību, bet vēlāk viss notiek brīvprātīgi un bez bažām.
– Jūs arī pēc personīgās pieredzes esat pārliecinājusies, ka fiziskās aktivitātes spēj radīt šo laimes hormonu?
– Viennozīmīgi. Es to jūtu, kad vadu savus treniņus. Cenšos arī pati izkustēties, cik vien iespējams, bet ļoti bieži nesanāk, jo man ir jāseko līdzi pārējiem cilvēkiem, vajadzības gadījumā jāvada viņu darbības. Tādēļ, ja man izdodas, es kopā ar trīsgadīgo meitiņu Emmu eju uz sava vīra rīkotajām nodarbībām. Arī Agris nereti saka – tev vajag aiziet uz treniņu, izlādēties. Kad es to izdaru, sajūtu laimes hormonu, un pēc tam ikdiena ir vieglāka un harmoniskāka gan savstarpējās attiecībās, gan ar bērniņu. Kad esmu kārtīgi izsportojusies, man ir vieglāk arī meitas niķus paciest. Atšķirībā no savām vingrošanas stundām Agra nodarbībās man nevienu nevajag vadīt, es tikai aizeju uz treniņu un ļaujos, lai stūrē kāds cits. Strādāju no visas sirds un izlieku sevi. Pēc tam nāk arī prieks par paveikto. Zinu, ka citiem cilvēkiem grūtākais ir saņemties un aiziet uz to treniņu. Kad tu tur nonāc, tad viss jau ir kārtībā. Pastāvīgi blakus ir pozitīvi cilvēki, tu darbojies līdzi, un esošā atmosfēra dod papildu iedvesmu. Protams, palīdz arī fakts, ka esmu kopā ar vīru, jo ikdienā es viņu redzu ļoti maz, praktiski tikai vēlajās stundās. Vienkārši mūsu vakari ir ļoti aizņemti – vienu dienu viņš vēlu nāk mājās, otru dienu es.
– Ko darāt nedēļas nogalēs? Vai arī brīvdienās ir treniņi?
– Agrāk nereti tā patiešām bija. Taču tagad mēs abi esam stingri nolēmuši, ka pietiek. Sestdienas, svētdienas – tās ir mūsu dienas, un mēs par sportu vispār nerunājam. Varbūt vienīgi brīžos, kad vīrs gatavojas nopietnām sacensībām Dānijā, viņš aiziet paskriet vai pats uztaisa sev treniņu. Grupu nodarbības nedēļas nogalēs mēs nerīkojam. Mēģinām pēc iespējas vairāk pavadīt laiku kopā ar meitiņu, kaut kur aizbraukt un izvēdināt galvu no sporta.
– Tiem, kuri varbūt domā, ka fiziskās aktivitātes ir kaut kas grūts un nekādu laimes hormonu nerada, mēs varētu atgādināt, ka pēc noteikta laika rodas pieradums un tas vairs nešķiet grūti.
– Principā ir tā – ja esi diendienā darījis kādu konkrētu lietu, pēc 21 dienas patiešām rodas pieradums. Tomēr, būsim atklāti, trīs nedēļas no vietas katru dienu neviens uz treniņiem neiet. Un tas arī nav vajadzīgs. Bet cita lieta ir katru dienu praktizēt izkustēšanos, kaut vai vakara pastaigas laikā noiet desmit tūkstošus soļu. Ja katru dienu tiek piekopta kāda fiziskā aktivitāte, ja esat kaut mazliet šo to padarījis, pēc šīm trim nedēļām parādās laba sajūta. Tu apjaut, ka pats mainies, ka ir enerģijas pieplūdums. Pilnīgi pretēji tam, kādas sajūtas valda brīžos, kad trūkst dukas, – tevī parādās spēks un prieks.
– Kā sports ietekmē ikdienas dzīvi?
– Esmu atklājusi, ka sports palīdz arī pašai. Vienreiz izdomāju piedalīties spēka sacensībās. Kārtīgi gatavojos un beigās izcīnīju pirmo vietu. Svarīgs ne tik daudz fakts, ka uzvarēju tajās sacensībās, bet sajūta, ka es to varu. Es agrāk tam neticēju, tomēr to izdarīju, dabūju pirmo vietu, un šāda pieredze man palīdz dzīvē noticēt sev dažādās citās situācijās, apzināties, ka konkrētais uzdevums vai izaicinājums man ir pa spēkam. Sports ir viena no atslēgām, kas mums var palīdzēt citās dzīves jomās – ikdienā, darbā, attiecībās, jo dod pārliecību uzdrošināties darīt. Sports to lieliski izgaismo – piemēram, pirmajā nodarbībā tu jūties tā, ka nevari gandrīz neko, bet pēc trīs nedēļām, mēneša vai diviem rezultāts aug, un tu sāc ticēt sev ne tikai sportā, bet arī ikdienā. Tava pašapziņa ceļas. Tas ir foršs un patīkams mirklis, vēl viens svarīgs ieguvums, ko sniedz sports. Protams, prieku dod arī minētais laimes hormons.
– Jūsu dzīve neapšaubāmi ir ļoti aktīva un piepildīta. Bet varbūt jums ir vēl kādi citi hobiji vai aizraušanās, vai tomēr viss griežas vienīgi ap sportu?
– Viennozīmīgi, nē. Es mīlu sportu, tas ir mans darbs un hobijs, bet vēl man ļoti patīk arī teātris. Es darbojos Lielvārdes amatierteātra grupā pie režisora Kārļa Lišmaņa. Otrdienās novadu savu treniņu, uzreiz dodos uz teātri Lielvārdes Kultūras namā un līdz desmitiem vakarā dzīvojos tur. Tieši pašlaik mēģinām jaunu izrādi. Pērnajā gadā amatierteātru klasē iekļuvām pirmajā desmitniekā, un mums bija iespēja rādīt izrādi Ogres Kultūras centrā. Mūsu augstākais sasniegums ir uzstāšanās Dailes teātrī ar izrādi «Palikt cilvēkam». Kad ir iespējams, arī ikdienā dodos uz teātri – sezonas laikā ar vīru apmeklējam teātra izrādes Rīgā.
– Kā tas notika, ka jūs iesaistījāties teātrī? Kā dzīves ceļš jūs turp aizveda? Varbūt savulaik esat teātra pulciņos gājusi?
– Cilvēki jau bērnībā nereti teica, ka ir talants un jākļūst par aktrisi. Man teātris ļoti patika, lai gan es pati nesapratu, kāpēc. Es gāju uz teātra grupas «Bumbulis» nodarbībām. Tāpat es piedalījos visos «Zvirbuļos», kur bija jālasa dzejoļi un proza. Tur regulāri dabūju godalgotas vietas, un mani slavēja. Es pati nesapratu, kāpēc, jo man likās, ka es vienkārši to visu stāstu. Laikam jau tiešām bija kaut kāds talants, un tā sajūta man ļoti patika. Ziemassvētku ludziņās skolā vienmēr tēloju galvenās lomas. Tā pamazām gāju uz priekšu. Kad beidzu vidusskolu, mēģināju iestāties Kultūras akadēmijā. Diemžēl trešajā kārtā netiku tālāk, jo bija liela konkurence. Paralēli stājos arī Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, fizioterapijā un sporta zinātnē, un tiku abos divos kursos, bet izvēlējos iet uz fizioterapiju. Taču teātris, kopš sevi atceros, man vienmēr bijis mīļš. Tas allaž ir bijis līdzās, un esmu visu laiku šajā jomā darbojusies. Teātris ir mans hobijs, un jāsaka arī paldies vīram, ka viņš ļauj darboties šajā lauciņā. Vīrs nāk uz manām izrādēm, arī meitiņa ir uz tām bijusi. Mums bija iestudējums «Pumpurs – ceļš uz Lāčplēsi», par kuru saņēmām ļoti labas atsauksmes. Arī meitiņa šo izrādi noskatījās no sākuma līdz beigām. Lielvārdes teātrī mums izveidojusies lieliska komanda. Teātris ir veids, kas palīdz atiet no visas ikdienas, tostarp arī no sporta. Tas ir mans otrs hobijs, kurā es gūstu arī laimes hormonu.
– Ģimene, meita, darbs bērnu namā, ikdienas aktivitātes «Visa veida kustībā», teātrī – kā jūs to visu pagūstat? Jums diennaktī laikam ir vairāk nekā 24 stundas?
– Rīgā es strādāju uz pusslodzi. Pēc dekrēta kopīgi ar vīru pieņēmu lēmumu, ka ar to pilnīgi pietiks, tāpēc esmu tur vien trīs dienas nedēļā. Līdz ar to man vēl četras dienas paliek rezervē. Sanāk tā, ka pēc darba Rīgā pa taisno braucu mājup un vadu vakara treniņus Lielvārdē. Savukārt otrdienās uzreiz pēc nodarbībām vēl eju uz teātri. Otrdiena man vispār ir tāda traka diena, jo es neredzu meitu no rīta līdz vēlam vakaram, citreiz pārrodos, kad viņa jau guļ. Toties šo uzmanības trūkumu es kompensēju brīvdienās. Piektdienas man ir brīvākas, jo tad vīrs vada treniņus, bet es ņemos ar meitu. Pamazām nedēļas režīmu esam sakārtojuši. Ja man būtu pilnas slodzes darbs, tad gan es noteikti nevarētu visu paspēt. Man jebkurā gadījumā jāsaka paldies vīram un vecmāmiņām, kas pieskata bērniņu. Agris arī redz, ka man patīk teātris un tas ir vajadzīgs. Viņš mani atbalsta, laiž uz visām izrādēm, kas mums jārāda, un nodarbībām. Esam iemācījušies visu sabalansēt. Protams, dažreiz uznāk nogurums no visa un gribas atpūsties. Tāpēc ir svētki, kad veselu nedēļu varam izbaudīt atelpu no straujā ikdienas ritma. Tad mēs kaut kur kopā aizlaižam atpūsties. Pēc tam atgriežas jauda un var atkal aktīvi startēt.
– Kādi ir jūsu plāni tuvākajiem pieciem vai desmit gadiem? Vai esat atradusi savu īsto nišu, kurā vēlaties palikt arī turpmāk? Bet varbūt ir bijušas domas nākotnē kaut ko arī pamainīt?
– Pagaidām man ļoti patīk un apmierina tas, ko es daru. Daudz prieka dod atgriezeniskā saite no cilvēkiem, kad viņi pasaka paldies par manu darbu. Tas dod gandarījumu un vēlmi visu turpināt. Es ceru, ka arī pēc pieciem un desmit gadiem būšu apmēram ar līdzīgām sajūtām, runājot par fizioterapiju un sportu. Cerams, ka viss ies tikai uz priekšu, «Visa veida kustība» attīstīsies plašākā mērogā. Iespējams, pēc kādiem pieciem gadiem es varētu Lielvārdē darboties ne tikai caur biedrību, bet arī atvērt savu privātpraksi fizioterapijā. Jo man ļoti patīk strādāt tieši ar zīdaiņiem, bērniem. To visu pašlaik es daru Rīgā, bet gribētu šādus pakalpojumus nodrošināt arī Ogres novadā.
– Novēlēsim, lai iecerētais izdodas un visas jūsu vēlmes piepildās!
– Paldies.
_______________________________________________________
Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”
#SIF_MAF2024
