– Mūsu intervija notiek diezgan agri no rīta. Cikos sākas jūsu diena?

– Parasti ap astoņiem.

– Esat pazīstams kā cilvēks, kas visu laiku ir kustībā. Ko katru rītu darāt dienas sākumā – varbūt esat no tiem, kas vispirms izdzer savu rīta kafiju vai uzreiz dodas pastaigā?

– Kafiju es nedzeru un nekad arī neesmu dzēris. Rīta pastaiga nav nepieciešama, jo ļoti daudz aktivitāšu sanāk darbos visas dienas laikā. Pēc pamošanās man ir vienkārši mierīgs rīts.

– Ko dzerat kafijas vietā, varbūt tēju?

– Drīzāk tas būs ūdens vai kāda sula.

– Sulas pats spiežat?

– Nē, izmantoju sīrupveidīgos sulu koncentrātus. 

– Cik ilgi pastāv biedrība «Visa veida kustība»?

– Biedrība oficiāli reģistrēta 2018. gadā, to dibinājām kopā ar Zitu Bērziņu-Igauni. Taču ar dažādu kustību pasākumu organizēšanu nodarbojamies jau kopš 2014. gada 1. jūlija. Tādēļ var teikt, ka šogad nosvinējām desmit gadu jubileju.

– Kā radās šis interesantais nosaukums? Varbūt tāpēc, ka pats esat pietiekami kustīgs? 

– Biedrības vārds tapa diezgan smieklīgā veidā. 2010. gadā, piedaloties televīzijas raidījumā «Zelta talanti», tā vadītājs Māris Grigalis man pēc priekšnesuma demonstrēšanas jautāja, ar ko es nodarbojos. Atbildēju, ka tas ir basketbols, vēl šis tas, vārdu sakot, tāda visa veida kustība. Kopš tās reizes šie vārdi pastāvīgi ceļoja kaut kur apkārt, gaisā, kosmosā, līdz četrus gadus vēlāk tie nosēdās uz zemes un kļuva par realitāti. 

– Vai Māris Grigalis zina, ka jūsu biedrības nosaukuma iniciators ir tieši viņš?

– Neesam viņu par to vēl informējuši. Redzēs, varbūt kādā raidījumā vai citur, kur mūsu ceļi vēlreiz krustosies, par to būs jāatgādina.

– Ko jūs toreiz demonstrējāt raidījumā «Zelta talanti»?

– Es gāju turp ar domu prezentēt talantu – improvizācija. Žūrija, kas skatīja pieteikumus, sacīja, ka talantus jau grūti parādīt un novērtēt. Tad es teicu, ka dejošu, lai gan nebiju pirms tam nekādu konkrētu deju iestudējis. Kaut kādas dejošanas pamata kustības es zināju, biju agrāk šo to iemācījies. Atskanot paredzētajai dziesmai, es vienkārši dejoju uz skatuves neiestudētu deju. Atlasē tiku arī līdz televīzijai, kur tas viss savā ziņā gan sākās, gan beidzās.

– Kā tapa «Visa veida kustība»?

– Var teikt, ka uz tās «Zelta talantu» skatuves tika iestādīta pati idejas sēkla, kas vēlāk dzina asnus, auga arvien lielāka, un pēc četriem gadiem sāka parādīties pirmās reālās kustības. 

– Vai jūs no pašas mazotnes esat vienmēr bijis kustībā?

– Noteikti. Sākumā tā bija pagalma dzīve – skriešana, dauzīšanās, kāpšana, rāpšanās. Vēlāk tā transformējās par dažādu pulciņu un treniņu apmeklēšanu. Patlaban jau būs desmit gadu, kopš pats arī vadu sportiskas aktivitātes. Pēc izglītības esmu sporta menedžeris un sporta skolotājs, fitnesa un vieglatlētikas treneris. 

– Izstāsiet, kādi ir jūsu talanti? Skatot rindas kārtībā, vispirms laikam bija basketbols?

– Basketbols noteikti nav talants, tur galvenokārt ir smags darbs. Tas ir pirmais un nopietnais sporta veids, kurā esmu trenējies kopš 4. klases un ko vēl šobrīd spēlēju Ogres novada čempionātā. Varētu teikt, ka basketbols manu interešu lokā noturējies visilgāk, jo ir liela sirdslieta.

– Kādā komandā spēlējat čempionātā?

– Šogad es pirmo gadu nepārstāvu komandu «Visa veida kustība», bet pievienojos vienībai ar nosaukumu «Rembate». 

– Jūs kādu laiku esat bijis arī animators. 

– Jā, tas bija 2016. gadā. Pēc ceļgala operācijas gribējās restartēt savu ikdienu, pārbaudīt varēšanu un aizbraukt pieredzes apmaiņā. Tad arī vairāk nekā pusgadu strādāju Kiprā par animatoru. 

– Kā ienāca prātā doma aizbraukt tieši uz turieni?

– Tā noteikti bija apstākļu sakritība. Citi varbūt sauktu to par depresiju ar visām izrietošajām sekām, taču es gan šo vārdu nelietotu, vienkārši gribējās tādu kā restarta pogu nospiest. Sapratu, ka tepat, Latvijā, to izdarīt nevaru. Animatori Latvijā strādā neregulāri, bet Kiprā to varēja darīt diendienā. Palīdzēja māsa ar savu pieredzi – tā kā agrāk bija animatore, viņa man sameklēja kontaktus. Pārējo jau izdarīju es pats, sazinājos un vienojos par visu. Zināju, ka šāds darbs būs tieši tas, kas man tajā brīdī vajadzīgs, lai gan atkoptos no traumas, gan labu pieredzi iegūtu. 

– Cik ilgu laiku bijāt Kiprā?

– Sešarpus mēnešus.

– Dodoties uz Kipru, jūs jau zinājāt, ka atgriezīsieties Latvijā un darbosieties šeit? Dzīve šajā dienvidu salā vienkārši bija kā mazs posmiņš jūsu dzīvē?

– Nekad jau visu nevar zināt, bet galvenā doma bija – aizbraukšu, savedīšu kārtībā veselību un prātu, lidošu atpakaļ un noteikti palikšu Latvijā. Nebija plānu doties nekur citur. 

– Mūsu sarunas sākumā minējāt, ka jums dienas laikā pietiek kustību, jo esat saistīts ar sportisko dzīvesveidu. Darbs arī droši vien cieši savijas ar sportu?

– Mana darba diena sākas bērnudārzā, pirmsskolas izglītības iestādē «Pūt, vējiņi!», kur jau astoto gadu esmu sporta skolotājs. Dienas otrajā pusē strādāju kā vieglatlētikas treneris Lielvārdes Sporta centrā. Lielu kustību apjomu jau vairāk nekā trīs gadus man nodrošina arī meita un viņas ikdienas aktivitātes, jo pastāvīgi jābūt klāt. Tālāk, protams, ir arī «Visa veida kustības» grupu treniņi un organizētie pasākumi. 

– Sanāk – no kādiem deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā esat nemitīgā kustībā?

– Nereti gadās arī tādas dienas.

– Šāds grafiks darbojas 24/7 vai vismaz brīvdienas aizrit rāmākā garā? Pietiek laika atpūsties, vai tomēr pastāvīga kustība notiek arī brīvdienās?

– Nedēļas nogalēs ir nedaudz mierīgāk, jo nenotiek treniņi – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Ja vēlme kustēties neliek mieru, tad uztaisu treniņu sev vai kopā ar ģimeni, dažreiz aizeju uz kādu sporta pasākumu. Runājot tieši par kustībām, ikdienā jāveic arī ļoti daudz mājas darbu. Protams, savs laiks nepieciešams atpūtai, tāpēc noteikti izbaudu dienu arī brīvdienās, kad nav nekas jādara. 

– Parunāsim par jūsu dzīvesvietu. Kā ir būt lielvārdietim?

– Ļoti labi. Jau vairāk nekā 30 gadu te dzīvoju, strādāju. Esmu ļoti apmierināts ar vietu, šeit esošo mieru. Protams, ja runa ir personīgi par mani, varētu daudz ko paveikt savādāk, kaut ko arī pamainīt, taču nevar būt visur reizē, visu paspēt un visu izdarīt. 

– Vai ikdienā nesanāk liela braukāšana pa Latviju, jo arī līdz Rīgai ir pietiekami liels ceļa gabals jābrauc?

– Jā, galvaspilsēta nav tuvu, taču patlaban Rīga manā ikdienā parādās salīdzinoši reti. Agrāk, kad strādāju Rīgā, es ļoti izjutu, ka šīs divas stundas, ko pavadu ceļā, varētu izmantot kaut kā lietderīgāk. Tāpēc esmu ļoti apmierināts, ka man visas galvenās darbības un aktivitātes notiek tepat – desmit kilometru un tikpat minūšu rādiusā.

– Jūs esat daudz ko sasniedzis, arī piedalījies ekstrēmos skrējienos, tādos kā «Gaiziņa bulta». Tas jau gan noteikti bija sen. Kas ir tāds ekstrēmākais vai neparastākais, ko esat izdarījis savā dzīvē?

– Es domāju, ka tas noteikti vēl priekšā. Jebkuras jaunas sacensības ir sava veida izaicinājums. Katru gadu cenšos vismaz vienās tādās piedalīties. Tas palīdz meklēt un atrast sevi, apzināt jaunas lietas. Svarīgākais un reizē pats interesantākais ir gatavošanās process, to var veikt individuāli vai kopā ar citiem cilvēkiem. Bija tāds skrējiens «Army Tough Run», kurā šogad pirmoreiz startēju individuāli. Pirms tam divus gadus biju skrējis komandā. Ir skrieti arī «Stipro skrējieni», oficiāli esmu veicis arī divus maratonus. Pirmais bija vairāk kā izaicinājums, otrajā jau palīdzēja arī pieredzīte. Šogad bijuši arī Izturības un Spēka pārgājieni. Nākamgad sacensības ir paredzētas jau martā, kas arī būs zināma spēku pārbaude neierastākos apstākļos. Taču es nezinu, vai tas būtu pats ekstrēmākais. Ja tu kaut nedaudz apzinies, uz ko ej, svarīgākais jau ir sagatavošanās process, un sacensības beigās ir tāda kūciņa, ko apēd pēc labi padarīta darba. 

– Varbūt mēdzat uzstāties arī svinīgos pasākumos, ballēs, koncertos? Pamanīju, ka uz vienas bildes esat redzams arī ar ģitāru rokā. 

– Tā ir butaforija – es nedziedu un nespēlēju mūzikas instrumentus. Toties esmu vadījis vairākas kāzas, tāpat dažādus saviesīgus, tematiskos un cita rakstura pasākumus. To es noteikti darīšu arī turpmāk. Tuvojas Ziemassvētku vecīša sezona, kas arī man ir aktuāla. Sarīkojumu vadīšana un iejušanās Ziemassvētku vecīša lomā man ir svarīga, jo šīs lietas ir tuvas sirdij.

– Kā Ziemassvētku vecītis jūs vairāk darbojaties saistībā ar bērniem un bērnudārziem vai arī piedalāties pieaugušo pasākumos? Varbūt var teikt – ja kāds grib sev Ziemassvētku vecīti, lai meklē «Visa veida kustību» un Agri Pikšenu?

– Jā, to noteikti varētu darīt, un, ja mums sakritīs datumi, laiki un iespējas, varam arī vienoties. Jo nereti jau septembrī zvana un mēdz aizrunāt datumus. 

– Laikam esat sevi parādījis kā savādāku Ziemassvētku vecīti?

– Iespējams. Ar bērniem cenšos būt atraktīvs, lai viņiem patīk. Pasākumos pieaugušajiem dominē mazliet citi akcenti, kā kuru reizi. Pēdējais sarīkojums, kurā piedalījos, bija ļoti foršs. Spilgti palicis atmiņā, ka publika ļoti aizrautīgi iesaistījās, un pat negribējās, lai tas vakars beigtos. 

– Jums ir tradicionālais Ziemassvētku vecīša apģērbs vai arī kaut kas savādāks? 

– Apģērbs ir visnotaļ parasts, tikai mani parametri nav ierastākie. Ja mēs kā standartu ņemam zīmētos un filmās redzētos Ziemassvētku vecīšus, tad es esmu kaut ko kaut kur pazaudējis. 

– Vai piedalāties arī Ziemassvētku vecīšu skrējienā, kas parasti ap Ziemassvētkiem notiek Vecrīgā, vai līdzīga rakstura pasākumos?

– Nav sanācis. Pastāvīgi urda doma, ka vienreiz to vajadzētu izdarīt, bet tajā laikā nekādi nesanāk. Tad parasti notiek kāds cits pasākums vai labdarības projekts, ko mēs cenšamies organizēt. Tas periods ir tik pieblīvēts, ka grūti ir atrast laiku vēl kaut kādām aktivitātēm. Ja vienreiz aizbrauktu un piedalītos, varbūt tā kļūtu par ierastu lietu. 

– Cik liela ir jūsu ģimene?

– Šobrīd tajā ietilpst mana sieva un trīsgadīga meita.

– Jūsu meita noteikti tic Ziemassvētku vecītim. Varbūt arī mājās velkat Ziemassvētku vecīša tērpu?

– Vēl vakar ar meitu runājām, un viņa teica, ka nedaudz baidās no Ziemassvētku vecīša. Pie saviem radu bērniem gan es vairs nevaru iet, jo viņi, pirmkārt, uzreiz balsi atpazīs. Otrkārt, arī pašam gribas kādreiz redzēt to Ziemassvētku vecīti, jo parasti jau tas nesanāk.

– Cik bieži jūs atpazīst?

– Ja aizeju uz vietu, kur pats biju strādājis, tad varu pat nevilkt masku, uzreiz pateiks, ka tas ir Agris, vai nu pēc balss, vai kustības.

– Bērni nemēdz būt vīlušies, ka Ziemassvētku vecītis ir tas pats Agris?

– Nē, jo viņiem tiek izstāstīts, ka īstais Ziemassvētku vecītis ir tikai viens, bet viņam ir daudzi palīgi, un Agris ir viens no tiem. Bērniem ar mani tāpat ir forši, jo tas nemaina svētku burvību. Pie paša svarīgākā – dāvanām – viņi tiek un arī savu prieku noķer. 

– Atgriežoties pie jūsu ikdienas aizraušanās – cik daudzus cilvēkus esat pamudinājis būt kustībā? Varbūt viņi tagad saka paldies, ka jūs devāt stimulu uzsākt vairāk kustēties, un pašlaik ir priecīgi par spēju būt aktīviem? 

– Noteikti šajā jomā ieguldījumu dod «Skrējiens pa Saulei», ko organizējam kopā ar kolēģiem no biedrības. Tas ir iknedēļas pasākums vasarā trīs mēnešu garumā un notiek jau sešus gadus. Kad nākamajā trešdienā jau pēc pasākumu cikla noslēguma tu aizej uz stadionu, redzi, ka cilvēki, ģimenes nāk šajā pašā laikā un visi skrien. Viņi saka – mums vajag, mēs gribam turpināt skriet! Ja no 300 regulāriem dalībniekiem tie ir kaut pāris, esam gandarīti, jo izdevies sasniegt, ko vēlējāmies. Arī laikā, kad norisinājās skrējiens, katru trešdienu cilvēki nāca, un viņu skaits nesaruka. Tas noteikti ir mūsu biedrības un kolēģu nopelniem bagāts sasniegums. 

– Mēs labi zinām, ka Latvijā ir mainīgi laikapstākļi – vienu brīdi spīd saule, pēc mirkļa jau līst lietus un varbūt pat krīt krusa, bet tagad drīz jau nāks ziema un būs sniegs. Vai laikapstākļi netraucē kustēties?

– Manam iepriekšējam trenerim Aigaram Kruvesim bija iemīļota frāze: «Sliktāki laikapstākļi, skaistākas atmiņas.» Man tā ir ļoti iespiedusies atmiņā. Tādēļ, ja kādreiz paredzēts pasākums, bet līst lietus vai krīt sniegs, tad es atgādinu šo frāzi pirmām kārtām sev, pēc tam arī visiem iesaistītajiem. Nesen man atsūtīja video, kurā es lietus laikā dejoju un mēģinu iedrošināt cilvēkus kustēties, kamēr viņi stāv nojumē un gaida startu.

– Kādi ir jūsu teicieni?

– Galvenais noteikti ir: «Tiekamies kustībā!» Piemēram, ja kāds mani uz ielas satiek, viņš parasti mazliet satrūkstas, saka – es nākšu kustēties. Atbildu – labi, tiekamies kustībā. 

– Un tiešām izdodas to cilvēku pamudināt sākt kustēties?

– Es nevienu aiz rokas nevelku un nespiežu kaut ko darīt. Es viņiem saku: «Pamēģini. Ja tu to izdarīsi, tad sapratīsi, ka tas ir tā vērts.» Tie cilvēki, kas nāk un dara, ir no plaša vecumu diapazona un ar dažādu fizisko sagatavotību. Redzu, ka ir ģimenes, kas vienojas kopīgai kustībai, jo vecāki saprot, ka fiziskās aktivitātes bērniem ir ļoti svarīgas. 

– Turklāt ne tikai bērniem, bet arī viņiem pašiem!

– Tieši tā!

– Ko jūs no savas puses varētu teikt, kāpēc ir svarīgi kustēties? Kā vispār iekustināt sevi? Jo ir pietiekami daudz cilvēku, kas iedzīvojušies pat ļoti lielā liekajā svarā un par kustībām nemaz nedomā, jo ko tādu darīt viņiem nav ne vēlmes, ne dukas. Bērni ar vecākiem iet uz «Makdonaldu» un ēd burgerus, saldumus, lieto daudz cukura un var saslimt ar diabētu.

– Tā iešana vai neiešana uz «Makdonaldu», pirmkārt, ir paša izvēle. Otrs punkts nereti varbūt slēpjas nezināšanā. Es saku, ka jākustas, jo kustība, sportošana izdala laimes hormonu, kas liek justies labāk, cilvēks kļūst laimīgāks. Ne jau visiem vajag būt profesionāliem sportistiem, jo ar šādiem radikāliem uzstādījumiem var aiziet galējībās. Tādēļ arī ēdienreize «Makdonaldā», ja tā nekļūst par ikdienu, nekādas veselības problēmas neradīs. 

– Esat pārliecināts, ka kustība tiešām rada to laimes hormonu?

– Jā, tas arī zinātniski pierādīts. Var uzprasīt jebkuram, izņemot skolniekus sporta stundās. Cilvēki, kas kustas, kļūst laimīgāki, protams, ja to dara labprātīgi. 

– Kā jums šķiet, par savu kustīgumu lielā mērā pateicību ir jāsaka vecākiem? Vai arī jūs pats vienmēr esat gribējis kustēties?

– Man nekad nekas nav ticis ne uzspiests, ne aizliegts vai nosodīts saistībā ar kustībām un manām izvēlēm. Vecāki aizvien cītīgi, aktīvi strādājuši, pašam allaž bija jādomā, kur un kā treniņu apmeklēt. Es saņēmu atbalstu, bet netiku spiests kaut ko darīt.

– Droši vien arī savas meitas nākotni redzat saistībā ar kustību? 

– Mēs ar sievu esam par to runājuši, un viss atkarīgs no tā, vai meitai patiks sports. Pašlaik ņemam viņu līdzi uz dažādām aktivitātēm un darbojamies kopā. Kā tas ievirzīsies, redzēsim, bet noteikti neko neuzspiedīsim. Galvenais, lai viņa ir koordinēta savās kustībās. 

– Varbūt arī ar sievu iepazināties saistībā ar sportiskām aktivitātēm?

– Es domāju, jā. Visu laiku esam bijuši kustīgi, sportiski. Tīši vai netīši, bet tas ir savedis mūs kopā.

– Kāds ir jūsu novēlējums apkārtējiem? 

– Mūsdienās, kad daudzi cilvēki dažādu apstākļu dēļ tik bieži cieš no ikdienas problēmu radīta stresa, nereti pat ieslīgstot depresijā, vēlos atgādināt seno un patieso teicienu: «Veselā miesā – vesels gars!» 

– Pateicos par interesanto sarunu! Lai jums izdodas būt kustībā tik daudz, cik vēlaties, un arī pārliecināt citus būt arvien kustīgākiem un līdz ar to arī veselākiem!

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

#SIF_MAF2024