Tūliņ jau ceturtā Adventes svecīte dzisīs, un Svētvakars būs klāt. Tas ir 24. decembris, jo naktī uz 25. decembri kristīgā pasaule aizturēs elpu Jēzus Kristus dzimšanas brīdī. Ko nozīmē «kristīgā pasaule»? Reiz kādam augsta ranga priesterim ieteicos, ka esmu grēka pagale, jo domāju: ja Dieva nebūtu, Viņš būtu jāizgudro. Priesteris kaismīgi iebilda: nē, tu neesi grēka pagale, tu taču neteici, ka Dieva nav, tu teici – ja nebūtu… Ierunājos, vai tā arī nav apgrēcība, ka neesmu kristīts. Gaišais mācītājs atbildēja ar pretjautājumu: vai tas tev traucē dzīvot kristīgi?
Protams, ka ne, un grēcīgi esam visi. Ja kāds nav, lai met akmeni pirmais! Ir ļaudis, kas raduši visu pārmēru analizēt, kalt teorijas, celt un apgāzt tās. Tas ir ceļš, bet tas nav ceļš uz ticību, bet prom no tās. Kā tur ir ar valsts Satversmi, kas apgalvo, ka «Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības». Neskatoties uz to, ka tā saucamā preambula uzrakstīta netalantīgi, pretrunas saskatāmas viegli un viegli ielāgojamas. Piemēram, ja vērtības ir vispārcilvēciskas, tās ir arī kristīgas un otrādi, jo kristīgās nozīmē arī vispārcilvēciskās! Tāpat kā diez vai latviešu, lībiešu, latviskās dzīvesziņas vērtības kaut kā nodalāmas no vispārcilvēciskajām, kristīgajām vērtībām… Par šo fenomenu joko paši vēsturnieki: jā, 12., 13. gadu simtenī mums vāci (dažkārt ar krustu un zobenu) atnesa kristietību, bet Dievs jau bija priekšā! To neatzīt nozīmē apšaubīt paša Dieva esamību, jo Dievs ir viens un visur. Mīļa bērna dvēselīte personības veidošanās krustcelēs un arī savas draudzes pārvērtību iespaidā kādu laiku bija pagājusi no baznīcas malā. Bet līdz tam? Līdz tam bija skaisti sadraudzības gadi ar Rīgas Krusta baznīcu: mūsu skolotāju, bērnu, vecāku apvienotais koris kādus 13 gadus no vietas neiztrūkstoši ik Zvaigznes dienā koncertēja šajā dievnamā. Kāpēc tā? Rīgā nebija labāku koru? Bija, bet viņi gribēja mūs, jo draudzes saturs bija pārtapis sadraudzībā.
Tad daudz kas mainījās, bet joprojām skumstam pēc tiem baltajiem, tīrajiem gadiem. Tāpēc, cik saudzīgi vien iespējams, meitiņai pajautāju: «Vai tev nepietrūkst baznīcas, draudzes, sadraudzības, kur bija tik daudz labu attiecību ar visiem, arī ar mūziku?» Atbilde satrieca ar savu vienkāršo dziļumu: «Mana baznīca tagad ir mans mežs, kur esmu viena ar mežu, bet Dievs ir tuvāk par kreklu…» Nebēdā, mīļais lasītāj, viss ir labi! Meitiņa, ejot savās meža gaitās, nejauši, pavisam nejauši iegājusi kādā dievnamā un atrada tur savu baznīcu, kur var justies viena kā mežā, kur nevienam nav ienācis prātā paprasīt, kādas konfesijas Dieva bērns tu esi. Visiem taču skaidrs, ka te ir tie, kuriem vajag tieši šo dievnamu. Tagad meitiņas pašas muzikālā meita iet uz turieni kopā ar mammu, dzied izcilā korī, spēlē vijoles solo un, kā saka mamma, notis lasa no kreisās uz labo, no labās uz kreiso pusi, bet vijole skan jūtīgi un dzied smalki…
Mēs mēdzam tik daudz dalīties, ka nespējam būt kopā. Mūsu rakstniecības ģēnijs Imants Ziedonis uzrakstījis lūgšanu, kas it kā atrasta pēc viņa aiziešanas debesīs. Par dalīšanos viņš izsakās cik vienkārši, tik dziļi: «Es piesaucu savējo domas šai vietā šai lūgšanu brīdī: cik vien esam labi, tik būsim šai brīdī kopā! Kungs, nedali mūsu labumu daļās: lai esam kopā! Cik es esmu stiprāks, tas tiks manam brālim, un viņa darbi atmirdzēs māsā un manī! Es lūdzos! Mūsu Tēvs Debesīs, manu tēvu un vectēvu domas ir Tevī, un tās ir te klāt mūsu ģimenē – zem Tava jumta! Lai nāk mūsu bērni pie mums, Dievs, iedali viņiem te vietu! Lai viņiem ir viss, ko te sanesam; lai tiem nav jādala, lai tiem ir viss!»
Protams, katrs pats vislabāk zinās, kā ieiet Ziemassvētkos. Bet daudziem no izseniem laikiem gribas Svētvakaru – klusu, apgarotu braucienu uz dievnamu un mājupceļu ar ausīs skanošu «Klusu nakti, svētu nakti». Ar siltumu ģimenē, kur netiekam dalīti, bet paši dalāmies ar saviem mīļajiem. Un kaut uz brīdi esam kopā ar savu tautu – visi zem viena jumta, kur «Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts».
