Nesenajā skolas salidojumā dziedāja paši mazākie, arī tie, kas nu jau pirmajā klasē. Šķiet, viņiem skanēja vislabāk, varbūt arī tāpēc, ka mazajā pulciņā kā liels vīrs dziedāja mazmazdēls Roberts Juljans, viņa māsiņa Elza Alise. Atvainojiet, tā mēs mēdzam – par saviem mīļajiem pārdzīvot vairāk. Nav vairs tās biklās bijības pirmklasniekam, jo skološanās jau notikusi bērnudārzā un pirmā izglītība iegūta tur, un arī pirmais (varbūt varenākais) izlaidums bijis tur. Bet vienalga svinīgais brīdis pie skolas tik savāds, neparasts. Tu, meitiņ, kas ar mazliet smeldzīgu un ilgu skatienu pavadīji mammu un tēti, tik žēli apjauti, ka būs vien jāmācās lielākai būt, bet tu nebēdā! Tev ļoti paveicies, tu esi savu vecāku un vecvecāku skolā, un tad, kad žēlabās paspruks raudiens, allaž blakus būs tava skolotāja, kuru drīz vien iemīlēsi, blakām būs tavi draugi, ar kuriem ātri atradīsi kopīgu valodu un pratīsi pastāvēt par sevi un arī kopā!
Un tu, mīļā skolotāja, zināsi galā tikt ar visu – savu bērnu labā, jo tu vēl atceries to dziesmu – «septembrī ziedēja asteres: tas bija tik sen, dvēsele izplūda asarās: tas bija tik sen…». Tev būs jābūt stiprai, stingrai arī tad, kad atkal nāk jaunas direktīvas, pamācības, jaunas vērtēšanas – svērtās un mērītās –, kurām ar bērna dvēseli nav sakara, tāpat kā nav sakara ar vērtību, ja tā ir vērtība, nav sakara ar skološanās kvalitāti. Nav sakara arī tad, kad izdomā jaunas, samežģītas formulas, algoritmus, lai tev maksātu mazāk. Tu paliksi, jo aiziet nevari, kaut arī par skolotāju mācīties izvēlas aizvien mazāk jaunu cilvēku. Ne tāpēc, ka viņi baidās grūtību, bet tāpēc, ka viņi netic sistēmai, kurā nekad vainīga nav pati sistēma, bet mazais cilvēkbērns. Mums nav cerību? Ir, jo ilgāk tā turpināties vienkārši nevarēs, jo visiem jāpilda līgums! Kāds līgums? Tāds iekrita sirdī manos tālajos skolas gados. Tēlaini gan teikts, bet tieši.
Summa un saskaitāmo kārtība
Bērns, nākot pasaulē, slēdz ar saviem vecākiem, audzinātājiem skolu, valsti nerakstītu līgumu. No savas puses mazais cilvēkbērns atsakās no individuālās rīcībspējas un lielas daļas brīvības. Tieši savā labā viņš paļaujas uz tādu audzinātāju vadību, varu, kas bērnam garantē pārbaudītu un stingru «drīkst un nedrīkst» kārtību, kurai pāri visam drošība, patvēruma sajūta, audzinātība. Bērns pelnījis skaidri saprotamu sistēmu, kas pakāpeniski laikā un telpā paplašinās viņa brīvību loku līdz brīdim, kad pats spēs tās kontrolēt.
Šajā līgumā jābūt tik pietiekamai audzinātāju (arī valsts) varai, lai pasargātu viņu no sevis graujošām sistēmām un vērtību maldiem – dīkdienības, nikotīna, alkohola, narkotikām, azartspēlēm, vardarbības. Lai pasargātu no paviršas, neapzinātas vai tīši sagrozītas izpratnes par dzimumdzīvi, seksuālo orientāciju, iecietību, empātiju un bērnu tiesībām, pienākumiem. Viņš pelnījis stingru vecāku atbildību, bērnu ieņemot, laižot pasaulē un spējot pildīt audzināšanas līgumu (tāpat kā skolai, valstij) ar saviem bērniem. Lai šo līgumu kā svētu apņemšanos spētu uztvert visi, ieskaitot bērnu pašu, spētu pildīt tik gudri un atbildīgi, lai nodrošinātu ik dzimtas un tautas labu kvalitāti un pēctecību. Starp bērnu, viņa vecākiem, audzinātājiem jābūt ieaustai saskaitīšanas zīmei, kuras iespaidā veidojas gala summa, kas ir, nevis nav atkarīga no saskaitāmo kārtības!
Izglītības ministres Čakšas (JV) vārdiem nav svara: viņa pavaimanā par to, ka 37% bērnu pakļauti vardarbībai, pamelo, ka visvairāk šī liga izplatīta mazajās skolās. Ber vārdus un palaiž tukšu ziedu vējā. IZM esot plāns (?!): aktivizēšot pašvaldības un sākšot ar sabiedrības izglītošanu… Tas ir plāns? Saņēmos, noklausījos ministri «Krustpunktā», un uzreiz piezvanīja kāda mamma: šī dāma no skolas lietām nesaprot neko! Iespējams, IZM tādā pārliecībā, ka uz šo kantori neattiecas atbildība par izglītību. Tālab pēc loģikas – tas ir kļuvis lieks un arī no iepriekš minētā līguma ar bērnu slēdzams laukā vienkārša iemesla dēļ: uz IZM nevar paļauties?
Jāielāgo, ko teicis Džeimijs Raskins, amerikāņu advokāts, tiesību profesors un politiķis: «Parūpēsimies par savām skolām un mēs nebūsim spiesti tik daudz rūpju veltīt saviem cietumiem.» Visbeidzot, būsim īsti, nebēgsim no sevis, lai nav jābaidās sevi pazaudēt!
