Šim nolūkam gan visā valstī, gan Ogres novadā, teju ik pagastā, stūrī, nostūrī lieliski kalpo labi iedibinātās, nu jau aizvadītās «Mājas kafejnīcu dienas». Saprotams, ka laimes sajūta kaut kā arī paša cilvēka radāma. Tad bez romantiska sentimenta un iztēles neiztikt. Kafejnīcu nosaukumos jaukas un asprātīgas iztēles gana: «Pie upītes», «Krastiņi», «Miera osta» – Tīnūžos, «Lībiešu ielas kafejnīca» – Ikšķilē, «Mežmalas dārzs» – Ogrē, «Zaļumnieki» – Ogresgalā, «Grantslejas», «Garšu sēta» – Ķegumā, «Kalnadruvas», «Baudi Plaudi», «Laivu mājas» – Taurupes pagastā, «Zuze un draugi», «Picu balle» – Ķeipenes pagastā, gastronomiska izrāde «Brīnumzeme», «Pasts» – Suntažos. Saprotams, ka visas mājas kafejnīcas nenosaukt, iespējams, savs paradīzes stūrītis tapis ik sētā.

Nemāku aprakstīt attālināti: ne pēc stāstiem, nostāstiem, ja neesmu klāt. Jau gadiem man savs dievišķais stūrītis pie sava Plaužu ezera, ar ko kopā esmu lādzīgi un saaudzis. Te nu tā sanāk – ja ar vienu kāju iebrienu Plaužu ezera austrumu krasta vilnīšos, esmu Ķeipenē, sausā kāja paliek Taurupē. Nav svarīgi, kur tā ezera dalīšanas robeža ir, svarīgi, ka abu pagastu ezera malā atrodas Agitas un Rolanda Celmiņu rūpīgi un gaumīgi iekārtota pludmale ar teiksmainiem tornīšiem, buru kuģīšiem, šūpolēm, bērnu spēļu laukumiņiem un daudz ko citu – ātrumā neaprakstāmu. Bet viens ir skaidrs: ezera (tautas valodā vienkārši – Plaudis) krastu, pludmali, pašu Plaudi esmu iemīļojis – bez jel kāda jūsmīga pārspīlējuma. Bet par to šī viedokļa finālā.

Šovasar izmantoju lielisko iespēju uzaicināt draugus uz burvīgo vietu tieši mājas kafejnīcas «Baudi Plaudi!» pievakarē. Kā jau modernos laikos pieklājas, ēdienu karte pieejama internetā. Savlaikus un pēc savas gaumes pasūtu «galdiņ, klājies!». Kad iestūrējam Plauža saimnieku pagalmā, atklājas neticama aina: kā čaklas bitītes gluži vai lido skaistas, jaunas meitas, vakara oficiantes – kā īstā brīvdabas kafejnīcā. Pati saimniece Agita sagaida kā senus, ilgi gaidītus draugus (bet esam arī draugi)! Kamēr gaidām pārējos, izlūkojam rūpīgi nofrizētā mauriņa apkārtni: zem vienas sarkanīgas «buras» mūsu galdiņš – uz tumša, dekoratīva trauka balts vārds «Andris» kaligrāfiskā rokrakstā…

Redzams, ka apkalpošana darbojas kā labi noregulēts pulkstenis, kafejnīcas dāmas neuzkrītoši sazinās ar mazu rāciju palīdzību: pagalms vareni plašs, pat grūti pārredzams, toties saziņa uz goda! Piebrauc pārējie mūsējie, un Agita paspēj sniegt ekspromtu, strauji traucošu ekskursiju: «Piedāvājam telšu, piknika vietas, laivas, pirti, var no sirds izplunčāties siltajā baļļā. Ir sava mini kafejnīca ar kafiju, saldējumu un citiem našķiem. Saorganizējam vietas īpašām svinībām, ir grili, galdi, soli, sniedzam savu palīdzību, var izmantot laivas, katamarānu, plostu, SUP dēļus… Tā lielākā vērtība tomēr ir daba ar sirdi vilinošām iespējām visā kompleksā. Tā ir vesela dabas un cilvēku radīta māksla… Ir ļaudis, kas atbrauc agri rītā un vēlu vakarā – it kā tāpat vien. Tātad kaut ko viņiem šeit tomēr vajag!» Vēl Agita uzspēj daudz ko parādīt un paskumt, ka uzticīgais stārķis Manfrēds (mans draugs) kaut kur aizballējies, bet cer, ka pavasarī atgriezīsies mājās…

Apsēžamies pie galdiņa. Blakus un apkārt līdzīgi viesi, pazīstamas sejas no Ogres, Ķeipenes, Nītaures, Taurupes, Madlienas, pat Garkalnes… Necerēti laba dabas mūzika: putnu vēdas, krasta rāmie vilnīši, rēns vējiņš, klusums… Ausi nedārdina kaut kāda «Še tev mana roka, še tev mana sirds», un sirds savā vietā. Sarunas klusinātas, par to pašu, par dzīvi, dabas mākslu, cilvēcību, draudzību. Viens no draugiem aiziet līdz krastam un atgriežas ar jūtīgu saulrieta foto telefonā un nosaka: «Šī ir labākā pludmale Ogres novadā.» Mēs īsti nezinām, bet piekrītam. Kaut kā uzpeld Māra Čaklā rindas par to, ka «dvēselei arī gribas padzerties, viņa pasauc sāņus savu miesu un saka iedzersim! Un tad ir Jāņi?». Jāņu nav? Ir, saka draugi! Mēs te katros Jāņos pēc pusnakts no Plāteres pilskalna braucam peldēties «pa pliko». Ko es? Es zinu, ka no rīta atkal būšu te uz peldi: vēl tāda vasara! Draudzenes pīles no meldriem pēkšķēs kā sveicinādamas, kā projām dzīdamas, krasta zāles šalks domīgi. Vilnīši skalosies kā pati mūžība: «Tas jau reiz te ir bijis, mans cilvēka bērns…»