Daudzi sāk ar tūlītēju un kategorisku nē, lai gan ideja nebūt nav peļama un nav arī jauna, jo ir valstis, kur obligātais dienests attiecas uz abiem dzimumiem. Ironiski, ka šo ideju virza partija, kas sākotnēji principā bija pret obligāto karaklausību un pat valsts aizsardzības mācības ieviešanu skolās centās sabotēt, jo tāda bērniem radīs psiholoģisku traumu. Šobrīd visiem kļuvis skaidrs, ka traumu bērniem var radīt nevis drošības zināšanu apguve, bet nekā nemācēšana X stundā, tieši tāpat kā pieaugušajiem. Tādēļ pēc iespējas lielākam pilsoņu kopumam ir jāmācās aizstāvēt sevi, savu ģimeni un savu valsti. Cita lieta, ka Sprūda piedāvājums, vismaz pagaidām, nav ņemams vērā nopietni, jo ir piedāvāts nenopietni – bez pienācīgas izpētes un pamatojuma. Kā starp citu izmesta frāze, jo neesot taču atbalsta koalīcijā.

Tomēr vienkāršā patiesība ir tāda, ka armijai vajag visus. Arī sievietes, ja vīriešu ir par maz. Un, lūk, ziņa, kas to pamato. Par izvairīšanos no stāšanās valsts aizsardzības dienestā sodīts jau 91 valsts iesaucamais vīrietis. Un tas ir tikai gadu pēc valsts aizsardzības dienesta ieviešanas un visādu brīvprātības veicināšanas pasākumu īstenošanas. Bonusu pakete topošajiem karavīriem ir patiešām lieliska. Garantēta alga, veselības aprūpe, izglītība utt.

Tehniski – daudzas sievietes ir gudrākas un spēcīgākas par daudziem vīriešiem, tāpēc nav nekāda iemesla viņas neaicināt aizstāvēt valsti. Jau pašlaik armijā strādā daudzas gudras spēcīgas sievietes un dara pietiekami labi. Cita lieta, kas jāņem vērā – vienībām ir jābūt kaujasspējīgām, tāpēc svarīgs ir nevis to izcilnieku sastāvs, bet vienības vidējās spējas. Tās pazemināt nedrīkst. Un tas ir jautājums par vienību komplektēšanu. Nevar uztaisīt kājnieku vienību no 60 kg smagām meitenēm, un sūtīt pilnā ekipējumā kaujā pret cietumā trenētiem sadistiem. Te jābūt saprātīgam līdzsvaram. Taču arguments, ka sieviete taču ir MĀĀĀĀĀĀĀTE, un tāpēc viņai visu mūžu jāsēž mājās, gan neiztur emancipācijas kritiku. Nu – vīrietis ir tēvs. Abiem, dodoties dienestā, uz kādu brīdi jāatstāj bērni, abiem par to sāp sirds. Arguments, kas patiešām ir ņemams vērā – armija nav pielāgota sievietēm. Armija sievietēm iedod mazu vīriešu drēbes un apakšbikses, un tad pašām jādomā, kā to risināt. Bet arī maziem vīriešiem gadās, ka iedod lielāku drēbju kārtu, jo populārie izmēri izgrābti, un tad pašiem jākļūst par apģērba modelētājiem. Armijā ir arī maz personiskās telpas un diskrētuma, kas sievietēm vairāk nepieciešams. Un džeki čurā stāvus, nomīžot poda malu, jo pāri uzkabes malai grūti tur visu saskatīt, par ko pēc tam paši nīgri. Nu nav jau nekāda lielā problēma uztaisīt sievietēm atsevišķu kabīni un arī pašūt bikses bez liekas drēbes staklē un frenci ar vietu krūtīm.

Pats galvenais, ja nav runa par īpaši smagajām disciplīnām, sievietei armijā vieta ir, patiesībā daudzas vietas. Un, ja daļa jauno vīriešu bēguļo un trīc par savu latti, ko darīt... Protams, vienā gadījumā sievietes nav uzņemamas armijā (ja neskaita fizisko kondīciju, veselību, sodāmību, darbu iekšlietās u. c. ierobežojumus) – ja bērniņu gaida vai zīdainītis jāaprūpē. Tā plašākā skatījumā ir latviešu tautai vēl nozīmīgāka misija par rezerves karavīru rindu pildīšanu. Bet, kad bērns paaugsies, – laipni lūgtas ierindā valsts aizsardzības dienestā vai Zemessardzē.