Aizkustinoši arī tie vārdi: «Pieloc, māsiņ, skolas somu bagātiemi gabaliem: vidū maizes riecientiņu, apkārt dziesmas, pasakas!» Skaisti un jūsmīgi, bet visam apakšā ir saturs, kas ne visiem vienādi piepildāms, un arī rocība ne visiem tāda. Protams, tā somas «pielocīšana bagātiem gabaliem» uztverama ne vien tēlaini, bet arī diezgan tieši. Bērnu sagatavošana skolai izmaksā ievērojamu naudu. Pērn «Norstat Latvija» aptaujā noskaidrots, ka 64% ģimeņu, kurās aug nepilngadīgi bērni, šim nolūkam iztērē līdz 300 eiro, turīgākie atļaujas vairāk: no 300 līdz 500 eiro, bet 4% līdz pat 1000 eiro. Labi, summas relatīvas un var svārstīties uz vienu vai otru pusi, bet būtība paliek. Par vāju mierinājumu kļuvis Satversmes postulētais 112. pants, kas nosaka, ka «ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta». Kā tas ir «bez maksas»?
Likums it kā skaidrs, bet neskaidra tā tulkošana, piemērošana. Izskatās, ka Tiesībsargs arī nav ticis skaidrībā, kādu naudu skolas no vecākiem drīkst iekasēt, kādu ne. Var arī saprast skolu prasības (izņemot, piemēram, formu ekstras), bet cik tās spēj pavilkt trūcīgie vecāki, lieks jautājums. Jā, ir pašvaldības, kas skolas apgādājušas ar modernām tehnoloģijām. Bet laiki mainījušies tik tālu, ka bērnam šīs tehnoloģijas mācību procesā (jau no kovidlaikiem) nepieciešamas arī mājās, bet vidusmēra telefons, dators maksā krietni virs 300 eiro, un, maksājot šos rēķinus pa daļām, kopējā summa taču nemainās. Arī tas «vidū maizes riecientiņš» par 1,42 eiro pusdienās daudzviet apmaksājams vecākiem pašiem, turklāt sociālajos medijos atsauksmes par šādu «veselīgu kopgaldu» ēdinātājiem nav glaimojošas. Tēriņus diktē bērnu skaits ģimenē: jo vairāk bērnu, jo mazāki izdevumi uz vienu bērnu, toties kopējā summa jostas savilkšanu paģērē tik un tā. Var bez kaut kā iztikt? Var, bet. Nācies lasīt, dzirdēt arī par to, ka dažkārt noteikumus skolai diktē arī daļa situētu vecāku, kuriem, iespējams, neēdušo nesaprast. Kad veramies skaidrām acīm uz «skolas somas pielocīšanu bagātiem gabaliem», tad atduramies pret realitāti. Ko var atļauties māte, kura viena pati audzina vienu vai divus bērnus, kas vairāk par minimālo algu savā darbā nopelnīt nespēj, kurai arī valsts pabalsts par bērniem pēc būtības nerisina neko. Taču mācību kvalitāte bez rocības nav sasniedzama.
Ir citas rūpes par bērniem, kuras saprast nav viegli. Skolas laiks teju klāt, bet šokē ziņa, piemēram, ka neilgi pēc atklāšanas slēgtas šūpoles – vides mākslas objektā Doma laukumā. Tajās šūpojoties, bērni guvuši traumas. Kādas meitenes māte atklāj, ka viņas 11 gadus vecā meita šūpojoties guvusi smagus ievainojumus – salauzusi abas kājas. Arī citi bērni stāsta, ka brīdī, kad iešūpojoties ātrāk, šūpoles iespiež kājas. Šūpoļu ekspluatācija līdz apstākļu noskaidrošanai esot apturēta. Kā parasti faktam seko liekulīgas atrunas – cik rūpīgi piestrādāts pie cilvēku drošības aspektiem. Kāds sirmgalvis savu sašutumu nespēj gludināt: tā ir drošība? Nē, tas ir stulbums, kuru izskaidrot nav iespējams! Bet Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Laima Geikina ierēdnieciskajā dzejā, šķiet, pārcentusies: «Vides mākslas objekti ne tikai bagātina pilsētas vizuālo tēlu, bet arī veicina sabiedrības iesaisti un kultūras izpratni. Rīga ir moderna un dinamiska pilsēta, kas novērtē un atbalsta mākslu visās tās izpausmēs.» Tā sakot, tas nekas, ka rūpes par cilvēkiem aplauž tiem kājas…
Vai beidzot galvenajam valstiskajam uzdevumam nav jābūt rūpēm par bērnu, jauniešu izglītību, tās kvalitāti pēc būtības? Turklāt cilvēku neveido zināšanas vien. Pārsūdzēti 2000 pamata un vidējās izglītības eksāmenu rezultāti. Ko tas nozīmē? VISC rezultāti liecinot, ka 9. klases skolēni matemātikas eksāmenā ieguvuši vidēji tikai 43,2% (?!), 654 skolēnu sniegums eksāmenā zem 10%, eksāmenu viņi nav nokārtojuši un tā tālāk, un tā tālāk Kam trūkst kvalitātes? Skolai, pedagogam vai valsts politikai? Kā sasniegumu tagad pasniedz, ka skolās atkal mācīs vēsturi!? Bet kādu? Gribētos, lai mācītu (ne tikai vēsturē!) faktu, likumību, vērtību, it īpaši latvisko vērtību, izpratni, nevis svešu ideoloģiju atmiekšķētas morāles. Visbeidzot, lai rūpēs par bērnu nepazūd jēga.
