Braucot vilcienā uz Rīgu un atkal atpakaļ, ar dziļām simpātijām uzlūkoju cilvēkus, kas lasa. Nē, nevis ieurbušies telefonos šķirsta Tiktok video, bet lasa pa īstam. Avīzes, žurnālus, grāmatas. Tāda lasīšana šķiet īstāka un caur to iegūtā zināšana – vērtīgāka.

Grābu pie mājas lapas, līdz izdzirdu otrpus žogam esošajās tirgošanās nojumēs skaļas balsis. Nobrīnījos, ko tik vēlu babuļi tur dara. Sen taču bija jāsēž pie televizora. Pēkšņi ar lielu būkšķi uz ielas braucamās daļas izlidoja prāvs ķirbis. Atskanēja smiekli. Pārstāju grābt. Pēc pāris sekundēm sekoja otrs būkšķis, ķirbja puslodēm sašķīstot zem garām braucošas mašīnas kartera. Sapratu, ka tie nav babuļi.

Ja kara ministrs publiski raizējas tikai par civiliedzīvotāju likteni, viņš nevien neuztraucas par karavīriem, bet arī dod zīmi sabiedrībai, ka labāk par karavīriem nestrādāt, jo karavīri šitam te kara ministram nerūp. Tāds ministrs nekādi neveicina visas sabiedrības iesaisti valsts aizsardzībā, jo nepārprotami liek saprast, ka vērtīgāki ir tie iedzīvotāji, kas neiesaistās valsts aizsardzībā. Tie civiliedzīvotāji, kas savu zemi neaizsargā, ir vērtīgi. Par viņu dzīvībām un veselību ir publiski jāraizējas. Par karavīriem un zemessargiem ne, jo viņiem tāda profesija – nomirt. «Civiliedzīvotāju nogalināšana ir traģēdija,» saka ministrs Sprūds.

Apvienoto Nāciju Organizācija no lēmumu pieņēmējas kļuvusi par tādu parunāšanās organizāciju, kas pasaules līderiem ļauj izkratīt sirdi viens otram, paburkšķēt par kādu aizvainojumu no tribīnes vai pie vīna glāzes. Bet mainīt lietu kārtību tā nespēj, jo agresoram ir lielāks balss svars nekā cietējam. Nule Ņujorkā noslēdzās ANO Ģenerālās asamblejas 79. sesija. Ar parunāšanos par visu ko.