Ziemā, kad piekrastnieki iziet zemledus zvejā (Kuivižu pusē to sauc par zvejošanu ar liešiem), visi cer tīkliņos dabūt pa kādam taimiņam, jo kas gan var būt gardāks par pašmāju cēlzivi. Tai blakus nestāv lielveikalos nopērkamie norvēģu mākslīgi audzētie laši vai Āzijas pangasijas un tilapijas. Nav nekā labāka par ziemas vidū iegūtu taimiņu, kam garšas ziņā var līdzināties tikai Baltijas lasis, ko ikdienā pat ar uguni nesameklēsi. Dosimies garšas ceļojumā raudzīt pašmāju jūras veltes!

Kā jau minēju, taimiņu izplatība un zveja ir izteikti lokāla. Pēdējos gados tā svārstās no 4–6 tonnām gadā, kamēr vēl 90. gadu vidū nozveja sasniedza līdz pat 18 tonnas. Ik gadu “BIOR” zivju audzētavās baseinos ielaiž vairāk nekā 12 miljonus dažādu zivju sugu mazuļus un kāpurus. Te jāatceras, ka visiem zivju audzētavās izaudzētajiem lašu un taimiņu mazuļiem tiek nogriezta taukspura, tādējādi, kad zivis atgriežas upēs, var viegli atpazīt, vai tās nāk no audzētavas vai dabiskā nārsta.

“Pēkšņi skarbas balsis dzird (sieva brauc, viz sudrabs spaiņos): / “Reņģes, reņģes, sanāciet, svaigās, žāvētās!” / Pēd’jos brūnos santīmus Klāvs kā glūdu laiž no pirkstiem, / Mājās reņģu kālu nes, cep uz sārtiem ogļu dzirkstiem. / Un ar visām asakām ēd viņš ēsmu kā bez sāta.” Tā Ulmaņlaiku dziesminieks Vilis Cedriņš dzejojumā “Reņģu ēdājs” tēlo nabaga zēnu, kuram cepta reņģe tolaik bija delikatese.

Viedais vārdu pētnieks valodnieks Konstantīns Karulis ir pārliecināts, ka vārds “reņģe” ir aizgūts no senfrīzu hereng – ‘siļķe’ (“Siļķes un reņģes apzīmējumi dažkārt mijas.”). Viņš šais vārdu sajaukumos norāda arī uz brētliņu, durteni, ķilavu, slikti, strimalu un šproti. Kopš neatminamiem laikiem mūsu piekrastē tiek zvejotas reņģes, kas cauri gadsimtiem bijušas iztikas līdzeklis un labklājības avots piekrastes vīriem un viņu ģimenēm. Tās ēda ne tikai paši, bet arī pārdeva tuvākā un tālākā apkārtnē.