Treneris Raivis Rubīns un viņa «Gada pedagoga» balva

Oktobra sākumā, neilgi pirms Starptautiskās skolotāju dienas, atjaunotās Ogres sanatorijas telpās norisinājās ikgadējais titula «Ogres novada Gada pedagogs» ieguvēju godināšanas pasākums. Nominācijā «Par ieguldījumu un sasniegumiem darbā ar talantīgiem izglītojamiem» balvu «Gada pedagogs 2024» saņēma arī Ogres novada Sporta centra futbola treneris Raivis Rubīns. Paralēli darbam ar Sporta centra jaunajiem talantiem Raivis Rubīns strādā arī par treneri futbola klubā «Ogre United». Viņš piedalās gan galvenās komandas trenēšanā, kura šogad veiksmīgi debitēja Latvijas čempionāta Pirmajā jeb Nākotnes līgā, gan vada «Ogre United» otro komandu. Savas trenera karjeras laikā Raivis Rubīns ir izskolojis daudzus audzēkņus, kuri nu jau spēlē futbolu augstākā līmenī – Nākotnes līgā un arī Virslīgā.

– Apsveicam ar saņemto atzinību – «Ogres novada Gada pedagoga» balvu!

– Vispirms jāpiemin, ka šajā pasākumā es nebiju vienīgais pedagogs. Iespējams, daudzi, ar kuriem es iepriekš runāju, pārprata šīs balvas nozīmi, domājot, ka esmu pats labākais. Īstenībā tika izveidotas atsevišķas nominācijas, kurām kopā ar vairākiem citiem Ogres novada labākajiem pedagogiem tiku izvirzīts arī es.

– Ko jums personīgi nozīmē šāds apbalvojums?

– Šī atzinība, ko saņēmu no Ogres novada Sporta centra vadības, man dod lielu iekšēju gandarījumu. Tomēr, lai arī mani kāds novērtētu, svarīgākais ir tas, ko pats iekšēji jūtu, apzinoties ieguldīto darbu. Es uz sevi allaž raugos ar kritisku aci, jo uzskatu, ka varu visu darīt vēl labāk. Bet, saņemot šādu atzinību, es ļoti cienu līdzcilvēkus, kas pamanījuši manu ieguldījumu, un tas apliecina, ka mans darbs rit pareizajā virzienā.

– Ja skatāties uz sevi kritiski, vai un kā tas palīdz, motivē visu darīt vēl labāk?

– Tas ļauj man vienmēr stabili stāvēt uz zemes ar abām kājām, nevis kaut kur «aizplūst» un visu laiku dzīvot eiforijā par uzvarām un mūsu audzēkņu sasniegumiem. Protams, ir jāpriecājas par panākumiem, bet tāpat jārēķinās arī ar elementāru patiesību – ko mēs ieguldām, to arī saņemam. Es vienmēr esmu teicis, ka darbu var izdarīt vēl labāk, un tas man ļauj skatīties uz priekšu, virzīties tālāk un prātot, kā uzdevumus paveikt arī savādāk un, iespējams, kvalitatīvāk.

– Vai jūs kritiski raugāties uz visu arī savā ikdienas dzīvē, tostarp ģimenē, vai arī tas vairāk attiecas uz jūsu audzēkņu trenēšanu un darba lietām kopumā?

– Man arī ikdienā patīk, ka visas lietas ir sakārtotas. Tāda ir mana dzīves filozofija, un tā droši vien skar visas dzīves jomas, es nevaru kaut ko atsevišķi izdalīt. Mani tuvākie zina, kā es attiecos gan pret darba lietām, gan arī pret dzīvi brīvajā laikā, un redz, ka visu cenšos izdarīt maksimāli perfekti un pēc tam par to varu arī priecāties.

– Vai jūs visu mūžu esat bijis tāds perfekcionists? Tas jums ir ieaudzināts, vai arī esat pats sevi laika gaitā tādu izveidojis?

– Frāze «kritiska acs» varbūt skarbi skan, jo var radīt iespaidu, ka no manis vajag baidīties, bet īstenībā tā nav. Šāds dzīves redzējums attiecībā uz apkārt esošajiem cilvēkiem man radies pakāpeniski, varbūt arī pašam dzīves laikā mainoties. Protams, nozīme ir arī tam, kā es tiku audzināts bērnībā, ģimenē – kā raudzīties uz lietām, ka nepieciešama arī disciplīna, virzība un savs skatījums uz notiekošo. Esmu pateicīgs visiem cilvēkiem, kas līdz šai dienai man bijuši līdzās gan labos, gan grūtākos brīžos. Viņi arī palīdzējuši man iegūt rūdījumu un tādā veidā devuši mācības, lai es kļūtu tāds, kāds esmu tagad. Esmu apmierināts ar to, kā skatos uz dzīvi un kā to piepildu.

– Noteikti jums iespiedies atmiņā laiks, kad pats pievērsāties futbolam. Kā tas notika, un kāpēc tas bija tieši futbols, nevis kāds cits sporta veids?

– Ļoti vienkārši. Mans pirmais futbola treneris bija mans tēvs. Līdz ar to nekādu citu nopietnas sportošanas variantu man praktiski nebija. Tiesa, iesākumā izmēģināju gan hokeju, gan basketbolu, taču pakāpeniski un visnotaļ dabiski laika gaitā šīs manas aizraušanās beidzās, un es paliku futbolā. Vienkārši tēta kā trenera pastāvīga klātbūtne arī ievirzīja mani futbola pasaulē.

– Cik daudz darba ikdienā sanāk ieguldīt, trenējot jaunos futbolistus?

– Lielu daļu manas dienas un dzīves vispār aizņem darbu plānošana un pieejas veidošana visam, ar ko es noņemos. Darot lietas kā pagadās, droši vien nebūtu atzinīgu vārdu no maniem audzēkņiem, kuri šobrīd vairs nedzīvo Ogrē un spēlē kaut kur citur vai arī strādā kādā citā jomā. Tā droši vien ir galvenā pievienotā vērtība. Ikdienā daudz jāstrādā, lai radītu pietiekami lielu un stabilu pamatu, uz kura tālāk varētu gan plānot treniņus, gan būvēt savu nākotnes redzējumu.

– Kā tieši jūs plānojat savu darbu, piemēram, nodarbību grafiku? Vai vispār paliek kāds brīvs brīdis arī jūsu privātajai dzīvei un atpūtai?

– Ja runājam par to, cik laika darbs ir paņēmis, un kopumā raugoties uz lietām, ko es varbūt savā dzīvē varēju sakārtot nopietnāk, domāju, ka pietiekami daudz. Jo es pamatīgi iedziļinos visā darba procesā. Runājot par plānošanu, arī pārejas posmā, kad mums sezona beidzas un visiem iestājas atslābums, es kā treneris uzreiz sāku kalt jaunus plānus uz nākamo sezonu. Protams, ir arī atpūtas mirkļi. Taču kopējā bilde izskatās sekojoša – mums vienmēr ir savs plānotājs, kurā jau pa mēnešiem, sākot no janvāra līdz pat gada beigām, viss sarakstīts. Informācija ir sīkāk sadalīta pa mēnešiem, un, lasot dziļāk, parādās, cik lielas slodzes un kāda veida treniņi ir plānoti visas sezonas laikā. Lai to visu izstrādātu un «saliktu pa plauktiņiem», jāiegulda pamatīgs darbs, nav tikai tā, ka pietiek aiziet uz treniņu, paņemt konusu, bumbu un atstāt, lai bērni darbojas. Plānošana ir visu pamatu pamats, lai vispār sasniegtu to, ko treneri vēlas.

– Kā jūs pavadāt brīvo laiku? Kā atpūtināt sevi, savu organismu un smadzenes?

– Esmu ļoti aktīvs arī ārpus futbola laukuma, cenšoties sevi piepildīt. Pārsvarā gan viss ir saistīts sportu. Nodarbojos ar skriešanu, riteņbraukšanu, nereti trenējos boksa zālē, tāpat atklāju sev jaunu aizraušanos – supošanu jeb vizināšanos pa ūdeni ar SUP dēli. Vēl no hobijiem varu minēt arī makšķerēšanu. Principā aizraut var jebkura lieta, piemēram, pastaigas, grāmatu lasīšana. Nav tā, ka visa ikdiena griežas tikai ap futbolu. Protams, skatos futbola spēles klātienē un arī TV, tā jau ir zināma atslēgšanās. Gribētos teikt, ka māku piepildīt savu brīvo laiku tā, lai man vienmēr ir interesanti.

– Kādas grāmatas lasāt? Varbūt jums pašam mājās ir liels grāmatu plaukts, vai arī lasāmvielu ņemat no bibliotēkas?

– Ar grāmatu lasīšanu mani aizrāva viens no ikdienas līdzdomātājiem, cilvēks, kas vēlas pamainīt savu dzīvi un paskatīties uz to savādāk. Viņš ieteica Robina Šarmas grāmatas. Fakts, ka var tik viegli lasīt un saprast lietas, kas ir saistītas ar sevis un savu dzīves principu mainīšanu, man tiešām nāca kā jauns atklājums. Robins Šarma šobrīd ir mans «top» autors. Man ir dažādas grāmatas, kas vairāk saistītas ar sevis pilnveidi, pārveidi.

– Varbūt mēdzat arī pārlasīt grāmatas, pasvītrot vai izrakstīt svarīgākās atziņas, vai arī viss izlasītais uzreiz paliek atmiņā?

– Es mēģinu lasīt dažādi. Tā kā agrāk manā dzīvē grāmatas nebija tik ierasta lieta, reizē mācos, kā visu labāk atcerēties. Viena no lietām, kas tiešām noder, ir pasvītrošana. Ir grāmatas, kuras es vēlreiz pārlasu vai mēģinu atcerēties, kas tajās rakstīts. Dažreiz atkal visu pārskatu, arī ar citiem padalos. Manējās grāmatas interesē galvenokārt līdzcilvēkiem, kuri arī alkst kaut ko dzīvē pamainīt, tāpēc es dodu viņiem palasīt. Nav tā, ka viss paliek pie manis.

– Vai izlasītās grāmatas iesakāt arī saviem jaunajiem futbolistiem, ko trenējat?

– Es teiktu, ka mani jaunākie audzēkņi šobrīd vēl šādai literatūrai nav īsti gatavi, jo ir tikko sācies pubertātes vecums, un šajā attīstības posmā pusaudži paši meklē savu dzīves ceļu. Tajā pašā laikā, ja kādu šīs tēmas aizrauj un rodas vēlme padiskutēt, es varu padalīties gan ar savu dzīves pieredzi, gan grāmatās iegūtajām atziņām. Taču šobrīd iedziļināties tik nopietnās tēmās kā, piemēram, izmainīt savu dzīvi jau rītdien, es domāju, viņiem vēl nav aktuāli. Manuprāt, to drīzāk varētu ieteikt jauniešiem, kam ir jau vismaz 17–18 gadu.

– Kādi ir trenera galvenie uzdevumi un lielākie izaicinājumi darbā ar jaunajiem futbolistiem?

– Radīt viņos vēlmi darīt to, kam viņi devuši priekšroku. Jo puiši šo ceļu ir izvēlējušies paši vai ar vecāku palīdzību. Mans uzdevums ir palīdzēt viņiem virzīties tālāk pa šo ar futbolu saistīto ceļu. Ne vienmēr un tuvu ne visi paši spēj to veikt līdz galam. Es sevi vairāk uzskatu kā palīgu, kura uzdevums ir panākt, lai puišiem patiktu tas, ko viņi dara. Laika gaitā var raudzīties tālāk – teiksim, ja es redzu, ka puisim tiešām ir talants, vēlme un lielāka meistarība nekā citiem, tad varu dot viņam iespēju spert nākamo soli ceļā uz augstāku līmeni.

– Kādas vecuma grupas puišus šobrīd trenējat?

– Patlaban manā pārziņā ir grupa ar trīspadsmit gadu veciem zēniem, kā arī kluba «Ogre United» otrā komanda.

– Kā vērtējat aizvadīto sacensību sezonu, bet varbūt izšķirošie mači vēl tikai priekšā?

– Runājot par trīspadsmitgadniekiem, šī viņiem bija pirmā sezona lielajā futbolā, kur komandas spēlē pilnā (11:11) sastāvā. Atskatoties uz sezonu kopumā, mēs ieguvām otro vietu Latvijā Meistarības grupā. Lai to labāk novērtētu, jāņem vērā, ka jauniešu komandas pēc spēka ranga tiek iedalītas trīs pakāpēs – labākās spēlē Elites grupā, kurai seko Meistarības un Attīstības grupas. Es varu teikt, ka šis ir viens no augstākajiem sasniegumiem manā trenera karjerā tieši jauniešu futbolā. Vēl man tas izdevās ar 2006. gadā dzimušajiem, starp kuriem spēlēja šobrīd jau Amerikā futbola mākslu apgūstošais Ričards Dimants. Varu apgalvot, ka aizvadīta fantastiska sezona, kuras laikā jaunie futbolisti ieguva lielisku pieredzi un varēja novērtēt savu sniegumu jau uz lielā laukuma. Arī «Ogre United – 2» komandai sezonu varu vērtēt atzinīgi, jo izcīnīts labs panākums – uzvarējām 3. līgas Vidzemes grupā un iekļuvām pārspēlēs cīņā par vietu līgu augstāk. Tālāk gan diemžēl netikām, tādēļ nākamgad turpināsim spēlēt trešajā līgā.

– Vai nav grūti apvienot Nākotnes līgas kluba «Ogre United» galvenā trenera pienākumus un darbu ar jaunajiem censoņiem?

– Nē. Īstenībā situācija ir tāda, ka Nākotnes līgā es vairāk darbojos kā palīgs, jo galvenā trenera lomu uzņemas cits cilvēks. Galvenais treneris esmu kluba otrajai komandai, kura spēlē trešajā līgā. Apvienot pienākumus klubā un jauniešu trenēšanu nav nekādu problēmu, jo ir uzkrāta pietiekami liela pieredze darbā gan ar jaunākiem spēlētājiem, gan arī pieaugušajiem.

– Nākotnes līgas turnīrs pamazām tuvojas noslēgumam. «Ogre United» nesen izcīnīja svarīgu uzvaru Smiltenē, tādējādi ievērojami uzlabojot stāvokli turnīra tabulā un attālinoties no cīņas par vietas saglabāšanu līgā. Kā vērtējat kluba aizvadīto debijas sezonu?

– Es to vērtēju pozitīvi. Turklāt pēc spēles Smiltenē mēs vēl 26. oktobrī ar 3:0 mājās uzvarējām arī pret Mārupi. Mēs jau šobrīd esam garantējuši sev vietu Nākotnes līgā arī nākamajā sezonā. Uzskatu, ka savā debijas sezonā viens no galvenajiem uzdevumiem bija saprast, kāds ir mūsu un arī pārējo komandu līmenis, kā arī palikt šajā līgā uz nākamo sezonu. Manuprāt, to visu mums izdevās veiksmīgi realizēt, un arī Ogres futbolam kopumā vērtējums ir pozitīvs.

– Kur slēpjas futbola burvība, kas piesaista ļaudis šim sporta veidam?

– Futbols ne velti tiek dēvēts par sporta karali, jo ir demokrātisks, proti, visiem vienkārši pieejams, nav nepieciešams nekāds speciāls ekipējums vai inventārs. Es atceros, mēs bērnībā futbolu spēlējām piemājas pagalmā. Nevajadzēja speciālus apavus vai vēl kaut ko, bet tikai bumbu. Arī mūsdienās futbols patiešām ir tik viegli pieejams, ka jebkurš to var izmēģināt.

– Arī aizbraucot uz ārzemēm, nereti nācies redzēt, ka daudzos krodziņos cilvēki sēž un televizorā skatās kādu futbola maču. 

– Tā ir realitāte. Esmu bijis futbola lielvalstīs. Tur futbols ir kā reliģija. Daudziem Latvijā varbūt to ir grūti aptvert, bet tie, kas ikdienā ir tuvāk futbolam, to saprot. Īstie līdzjutēji dzīvo ar šo spēli. Dienās, kad ir lielie futbola mači, it īpaši, ja starp niknākajiem pretiniekiem, fani pat uz darbu neiet, visu dienu gatavojas gaidāmajam vakaram. Man ir izveidojusies sava tradīcija – tajās valstīs, kurās esmu bijis, es mēģinu arī apmeklēt lielākos futbola stadionus, aiziet tūrēs, ekskursijās. Esmu izmantojis lielisku iespēju paskatīties futbolu klātienē gan Anglijā, gan Vācijā. Sajūtas ir fantastiskas!

– Kā vērtējat esošo situāciju ar futbola attīstību pilsētā un kādu redzat Ogres futbola nākotni – gan jauniešu, gan pieaugušo līmenī?

– Patlaban, būtībā jau vairāku gadu garumā, «Ogre United» ir pierādījusi, ka spēj būt stabila organizācija ar virzību uz priekšu. Klubs spēj aizraut vietējos futbola mīļotājus gan ar savu futbola spēli, gan arī pašu spēļu organizēšanu, tostarp pasākumiem, kas notiek stadiona tribīnēs pirms spēles. Es domāju, ka mēs lielajā futbolā esam uz pareizā ceļa, lai arī bērni un jaunieši interesētos un nāktu uz spēlēm. Daži jau paši saka, ka pēc vairākiem gadiem gribētu spēlēt šajā komandā. Šobrīd viss ir sakārtots, lai Ogrē futbols attīstītos un jauniešiem būtu, kurp tiekties un arī spert nākamos soļus savā izaugsmē.

– Lai izdodas īstenot savas ieceres un Ogrē izaug daudz jaunu, meistarīgu futbolistu! Ceram, ka arī «Ogre United» izdosies sasniegt arvien labākus panākumus!

 

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

#SIF_MAF2024

Ziņas

Viedokļi

Lasāmgabali