Par līdzīgiem dzīves pretmetiem arī šeit. Daba novembri pēc nomestām koku lapām iekrāso pelēcīgu, un, saprotams, tādu reibinošu puķu pļavu kā Jāņos nebūs. Toties vēstures ievilktās sarkanbalti sarkanās līnijas, joslas karogos, lentēs, vimpeļos, bet visspilgtāk romantiskās un kvēlās sirdīs gan dzīvas, un gara stāvoklis cilā līdz Ziemassvētku pirmajām baltajām jausmām. Lai nemaldītos mediju priekšā teiktos svētkos, uz augšu palēkdamies, jāsalāgo prāts ar jūtām. Vispirms visu pēc kārtas.
Pirmā pasaules kara agresīvie militārie bloki dalīja pasauli. Latvju tauta tāpat kā citas mazās tautas tika ierauta lielvaru asiņainajās kaujās. Cilvēka dzīvība nebija sīka putekļa vērtē. Tūkstošiem salauztu likteņu, izpostītā zeme bija tik smags trieciens tautai, ka tika apdraudēta tās eksistence. Bezizejā izeju meklē gudras, spēcīgas, dedzīgas personības, līderi, kādus neredzam šodien. Nav novērtēta Zigfrīda Annas Meierovica loma. Neskaitāmas reizes Meierovics devās uz britu Ārlietu ministriju, lai tiktu audiencē pie ārlietu ministra Artūra Džeimsa Balfūra. Sarunās ar ierēdņiem, kuru acīs tāds Meierovics nebija nekas – tāpat kā Latvija nebija nekas! Bija jāatspēko iespaids par Latviju, kādu tolaik bija radījusi Krievija, jo cariskās valsts diplomāti Londonā joprojām baudīja kaut kādu vērā ņemamu uzticību. Ne bez ievērības bija palicis arī fakts, ka boļševiku nogalinātais Krievijas cars Nikolajs II bija britu karaļa Džordža V brālēns. Briti loloja cerību, ka Ļeņins ilgi nenoturēsies un vecā, labā cariskā Krievijas kārtība atgriezīsies. Bet Latvija taču piederēja cariskajai Krievijai, kura nebija gatava Latvijai pat solīt nedz formālu autonomiju, nedz mazākās neatkarības alkas tautai, kas kļuvusi par Krievijas sastāvdaļu jau 18. gadu simtenī, protams, laupītāju morāles uzskatā – likumīgi, taisnīgi un negrozāmi – mūžu mūžos!
1918. gada 23. oktobrī jauno, dedzīgo latvieti pieņem Viņa Majestātes Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās Karalistes ārlietu ministrs grāfs Artūrs Džeimss Balfūrs. Meierovics kaismīgi uzstāj, ka Latviju nedrīkst atdot ne Vācijai, ne Krievijai. Par vāciešiem angļus pārliecināt bija vieglāk: tie bija britu ienaidnieki, un viņu sagrāve jau bija paredzama. Par Krieviju Meierovics strikti nelokāms: «Krievijai nav bijušas uz Latviju jebkādas citas kā tikai iekarošanas tiesības. Tagad šīs tiesības ir zaudētas, un latviešu jautājums ir starptautisks.»
Iznākums tāds, ka mēnesi pirms valsts dibināšanas briti jau runā par Latviju kā valsti, lieto vārdu «valdība» un Meierovicu dēvē par diplomātisko pārstāvi. 1918. gada 11. novembrī, kad Vācija kapitulē karā un tai savas nedienas ar revolūciju valstī, ķeizars Vilhelms II atkāpjas no troņa. Savukārt Krievija aizņemta pilsoņu kara jukās. Latvijai pienāk izdevīgs savas valsts dibināšanas brīdis. Divi nesamierināmi politiskie spēki – Demokrātiskais bloks un Latviešu Pagaidu Nacionālā padome – pēc ilgiem kašķiem 17. novembra vakarā nodibina kopēju Tautas padomi. 18. novembra vakarā Tautas padomes un Pagaidu valdības vārdā Kārlis Ulmanis un Gustavs Zemgals (Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste vēl nebija ieradies Rīgā) pasludina Latviju par neatkarīgu, demokrātisku valsti, kuras konstitūciju noteiks Satversmes sapulce. Tā piedzima Latvijas Republika. Šo datumu Meierovics nesvinēja, jo proklamēt, pasludināt vēl nenozīmē valsti izveidot.
Pirmajam Valsts prezidentam Jānim Čakstem arī svinēšana negāja pie sirds, jo traucēja sīkmanīgā plēšanās un varu saodušo raušanās pie varas. Gudri ļaudis zināja, ka nekāda brīvība vēl nav iegūta, cīņa par to vēl tikai priekšā – ne tikai Brīvības cīņu (1918.–1920.) kaujās, bet arī diplomātu gaiteņos. Pat Parīzes miera konferencē, kas ilga līdz 1920. gada janvārim, kad Latvija bija izcīnījusi savu zemi, parlamentu, to neatzina de iure, jo nebija uzņemta Tautu savienībā, bet šajā savienībā neuzņēma tāpēc, ka nebija atzīta de iure… Aplis definīcijā. Latvijas ignoranci kliedēt nelīdzēja arī 1920. gada 11. augustā noslēgtais miera līgums ar Krieviju, kurā «Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi...». Tikai 1921. gada 26. janvārī Parīzē Latvija tika atzīta starptautiski – de iure. Saules mūžu Latvijai? Mēs zinām, kā Tēvzeme cieta okupāciju laikā un pusi gadu simteņa zem sveša zābaka.
Par pretmetiem. Zināms, ka arī šogad daļa salkanās etiķetes pielūdzēju Saeimas svinīgo valsts svētku sēdi atsēdēs formāli. Kāds tur svinīgums, ja varai tāda daba, ka, piemēram, svētku priekšvakarā valdības vadītāja Siliņa (JV), apsveicot Trampu, padižojās ar tiem mūsu 3% no IKP aizsardzībai? Kā ciemos nākusi un tīšām to dāvanas cenu zīmi nenoplēsusi, lai redz! LTV kameras Lāčplēša dienā acīgi ķēra (kā zina noķert?) kadrus ar dancotājiem, lēkātājiem – Rīgas mēra kandidātiem jau nākamajām vēlēšanām! Divi tādi greznojās arī sociālajos tīklos – saģērbušies sagumzītās armijas karavīru formās, nespodrinātiem zābakiem kājās. Viens izskatījās kā manāmā «ķirsī», otram uzvārda pirmā zilbe labi rīmējas ar – ej tu ratā!
Ir arī jauki pretmeti. Pēc lāpu gājiena sirsnīgi paspiedu roku kaimiņam Ivo. Viņš bija bezgala pārsteigts: par ko? Par siltām atmiņām no 1988. gada, kad kopā ar Ziedoni Ķirsi uzvilkām ūdenstornī valsts karogu, Jurcīškoļa (tā viņu visi sauca) izgaismoja to ar milzu prožektoru, un karogs svinīgi plīvoja, spīdēja tuvu un tālu. Kad mūsu desmitgadīgā meitiņa Guna rītos modās, veikli steidzās pie loga, pavēra aizkaru un līksmi čukstēja: «Karodziņš!» Ivo lolotais karogs, kas tagad augstu mastā virs «Zvaigžņu» jumta, ik vakaru, ik naksniņu spīd kā toreiz… Paldies, Ivo!
Tas nav viss. Piemiņas vietā kopā ar citiem lāpu nesējiem mazmeita Laura, braši stāvēja un dziedāja septiņgadīgais mazmazdēls Roberts Julians, deviņgadīgā mazmazmeita Elza Alise, bet deviņus mēnešus vecā Marta Anna himnu līdzi dziedāja sparīgi, vienīgi pagaidām savā valodā. Lāpu un svecīšu gaismā bija vairākas mammas un tēti ar saviem bērniem. Tie ir īstie svētku svinētāji un mūsu nākotne. Priecīgus Latvijas dzimšanas svētkus, mīļie latvju bērni – mazie un lielie!
