Esam seni draugi ar Jāni Rožkalnu (bijušais Latvijas Neatkarības kustības vadītājs, darbojies kopā ar Gunāru Astru, vēlāk viens no organizācijas «Helsinki 86» atbalstītājiem, 1983. gada 20. aprīlī apcietināts, līdz tiesai turēts ieslodzījumā Stūra mājā, tā paša gada beigās Latvijas PSR Augstākās tiesas notiesāts, piespriežot piecu gadu ieslodzījumu labošanas darbu nometnē Permas apgabalā, ir II pakāpes Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks). Sazvanāmies bieži, kulturāli aprunājamies: Jānis, atšķirībā no manis, ļoti mierīgi uzklausa otra viedokli, protams, neatkāpdamies no savējā. Izglītots, kultūras cilvēks ar dziļu empātiju, dabiski izveidojušos ētikas sistēmu dvēselē. Tāpēc reizēm arī viņam tiek par daudz. Jānis Rožkalns: «Man šīs pēdējās nedēļas bija negaidīti smagas… Redzot «Panorāmas» ziņās reportāžu par jauno «disidentu» uzdarbošanos no Stūra mājas, jutos šokēts. Nesaprašanā, kā tas iespējams, atrakstīja arī Pāvils Brūvers. Nākamajā dienā iegāju paskatīties… Nez vai kādreiz tur savu kāju vairs speršu! Kaut kas salūza dvēselē. Man paliek grūti Latvijā dzīvot, jo visur nelabi ož. Nav vairs kur aiziet paelpot svaigu, tīru gaisu. Un bez tā ir grūti…» Kas par lietu? Jānis Rožkalns: «Tagad Okupācijas muzejā, Stūra mājā, salikti «super mākslinieku» banāli «šedevri». Brīvības cīnītāju materiāli noņemti, to vietā sabāzti tualetes podi, pliks dibens, ko ik pa laikam ieper «mākslinieciska» slota. Kā tas jāsaprot? Lai īpaši noniecinātu PRETOŠANĀS ideju un latviskumu, šo murgaino padarīšanu nosaukuši angliski: DISSIDENT? Jau nedēļu nevaru atgūties.»
Prezentēts jau smuki, līdz aizgrābtībai «asprātīgi» un «globāli nozīmīgi» – pat pasaules skarbo notikumu kontekstā: ««Disidents» veidots kā informatīvs manifests, kur mākslinieki savus darbus pamato ar domas un idejiskās pašizpausmes nozīmīgumu, paužot savu viedokli un skatījumu individuālās izteiksmes materializācijā. Vadošais izstādes motīvs ir: «Esi atbildīgs – disidents var izraisīt neatkarību!!! (Jā, vadmotīvs pelnījis augstu banalitātes titulu! – A. U.)» Izstādes darbi veidoti no dažādiem materiāliem, objektiem, kas izvietoti Stūra mājā. Tie atspoguļo mākslinieku redzējumu, emocijas un izjūtas par pašreizējo situāciju pasaulē.» Kā to visu pārdzīvot? Jānis atbild drūmi, rezignēti: «Nav viegli samierināties, kā no izstāžu zāles sienas pazudusi informācija vairākās valodās par Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58. pantu, pēc kura tika tiesāti un nošauti «valsts nodevēji», «kontrrevolucionāri». Tā aizvietota ar neizteiksmīgiem darbiem ar anglisku nosaukumu «Kūko tantiņa, sēņu liktenis»… Preses konferencē, jautāts par savu darbu, tās autors teicis tikai: «Ko es risinu? H-hmm! Jā. Labs jautājums. Hmm! Nu, tas ir viss. Paldies!»
Mēģinām izvilkt notikušā cēloņa sakni un esam vienoti! Pastāstu par LTV redzēto, IZM organizēto – 3, 5 stundas garo diskusiju «Akadēmiskā ētika augstākajā izglītībā». Pats diskusijas nosaukums šķiet absurds: ētikai jābūt visur – jebkuru darbu darot vai sīkāko lietu kustinot. Nav īpašas akadēmiskās, augstākās izglītības, bērnudārza ētikas, jo ētikai jābūt visur. Tas, ka cilvēki ar tik augstām izglītībām aizrunājas tik tālu, ka pasniedzēju, studentu uzraudzīšanai vajadzīgs speciāls «ombuds» – tiesībsargs, šķiet pilnīga ačgārnība! Tas ir varens absurds, jo sanāk uzraudzīt tos, kuru tiešais pienākums ir gādāt par ētiku sevī un audzināt, izkopt to citos. Garajai «blā, blā» stila pļāpāšanai labu punktu pieliek filozofijas doktore Skaidrīte Lasmane: «Ētika nav ne pakalpojums, ne birokrātiski organizējama lieta, cilvēks ir pašregulējoša sistēma!» Tālab sava ētika kopjama katram pašam – gan tīras morāles cilvēkam, gan super māksliniekam?, kas ar saviem hromādas zābakiem sadomā brist, kur pagadās, lai uzlabotu gadu simteņu pārbaudītas vērtības, aizskarot šo vērtību sargātājus.
