Daiga Avotiņa: Dievs, mana dvēsele dzied!

To, kas notika Madlienas bibliotēkā un bērnudārzā «Taurenītis» pašā svētku priekšvakarā, var dibināti saukt par īstajiem svētkiem. Par notikumu, sirsnīgu sadraudzību, par tautisku lugu – ar sapostu, saviļņojošu sākumu, sirds dinamisma apgarotu lidojumu augšup un brīvi, dabiski izrietošu fināla kulmināciju, kurā iemantojām dvēselisku bezsvara stāvokli, kas atvadu brīdī nevienu negrib atstāt vienu. Kaut kā iekārtojies, ka kaut kāds nezināms, bet blakus jaušams sadraudzības gars visam ļauj notikt bez vadītājiem, reveransiem un pieņemtai etiķetei. Šķiet, nav ne scenārija, ne vadītāju, pajautrināšanas tamadu, ne referātu, ne runu, ne citu nodevu paragrāfu rāmjiem. Ir gleznu izstāde, vairāk nekā izstāde – ielūkošanās cilvēka, cilvēcības, dabas un arī tās stihijas bangojošās dzīlēs. Sadraudzības temats vienkāršs, nemākslots, bet ar nelielu noslēpumainību, intrigu apvīts Daigas Avotiņas gleznu izstādes nosaukums – «Izrādās, ka jebkurš var gleznot».

Kuplā ļaužu pulkā, kas izvietojies lielā lokā bērnudārza «Taurenītis» mājīgajā zālītē, protams, centrālā ir pati māksliniece Daiga Avotiņa: vēlāk viņa gan bikli kautrēsies, ka nav viņai ne tādas izglītības, nav gleznotāja, bet iznākums apliecinās pretējo, ka bez smalkas izglītības, neaprobežota un jūtīga talanta tādi mākslas darbi netop. Jāatzīstas, pagasta pārvaldes vadītāja Inga Elme kautri palūdza, lai bloknotam, spalvas kātam līdzi paķeru arī akordeonu. Biju uztraucies, bet ar pirmajiem akordiem tā lieta aizgāja. No Daigai veltītās dziesmas, izrādās, viņai pašai un man arī visasāk dvēseli skārušas rindas par rudeni, dvēseli: «Tā savādi rudenī lapas krīt, un balta sniega vēl nebūs rīt. Un dvēsele no sapņa aiziet man bīstas, aiziet no visa, kas bijis tik īsts… Bet varbūt, varbūt – tikai vienkārši šķita…» Nevienam nebija iebildumu pret zināmo atskārsmi, ka glezna ir tā, ko mēs redzam, ka dzeja, dziesma ir glezna, ko mēs dzirdam, runājam, dziedam. Savukārt personība arī ir glezna, un personība ir pati šīs gleznas gleznotāja…

Tālāk publiku burtiski savā varā paņem Daiga. Viņa nekautrējas, ka pēc vētrainiem skrējieniem ar nevaldāmu tieksmi darīt visu, visam būt klāt, visu redzēt, just, sajust, nemitīgi rosīties, neapstāties – liktenis, veselība dara savu, un nu viņa ir ratiņkrēslā… Šī iemesla dēļ muzicējām, dziedājām sēdot, lai acu augstumi visiem saskartos. Daiga ar sava stāsta īstumu, patiesumu aizkustina un pacilā. Kāpēc sākusi un turpina gleznot? Ar dvēseles pārdzīvojumiem droši vien vieglāk cīnīties cilvēkbērnam, kas tic un turas pie Dieva. Ar to viņa arī sāk: «Man ir liels prieks jūs visus redzēt, satikt, dzirdēt un uztvert. Visa slava un pateicība Dievam par šo doto iespēju, kuru turu sirdī un arī uzturu kā savu pašcieņas, pašapziņas apliecinājumu.» Viņa piesauc arī Dieva vārdu: «Esiet pateicīgi visās lietās! Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dievam ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.» «Pateicība palīdz mums ieraudzīt labo, kas jau ir mūsu dzīvē, un veicina prieku.»

Apbrīnoju Daigas dvēseles spēkus, neticami gaišo, dedzīgo acu mirdzumu: “Vēlos pastāstīt, kā radās šīs izstādes nosaukums – “Izrādās, ka jebkurš var gleznot.” Ārstējos, bieži apciemoju savu dakteri, mēģinājām saprast, ko darīt un kā dzīvot tālāk. Tad mana draudzene reiz pēkšņi izmeta, lai pamēģinu gleznot. Tā arī sāku radīt savas pirmās dzīvās gleznas. Pēc kāda laika tā pati mana ārste, ieraugot manus darbus, izsaucās ar pārsteigumu gan man, gan viņai pašai: “Izrādās, ka jebkurš var gleznot!” Tagad tas ir mans moto, jo vislielāko iespaidu atstāja tas vienīgais un it kā maģiskai vārds – jebkurš! Jā, jā, jā – esmu ikkatrs, ikviens, jebkurš!” Daiga ir psiholoģe, un pati šai jomā gana strādājusi, tālab zina, cik svarīgi uzticēties tam, ko jūti un kas ļaužu prātos iemājojis jau pirms gadu tūkstošiem. Daiga: “Svētīgs ikviens, kas To Kungu bīstas!”

Izteiciens «bīties Dieva» nozīmē izrādīt dziļu cieņu, respektu un pašcienīgu pazemību pret Dievu. JĀ! JĀ! JĀ!

Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū;

Jo ikkatrs, kas meklē, atrod;

Un ikkatram, kas klauvē, atver.

«Man ir milzu atbalsts. Šogad aprit 40 gadu, kopš mēs ar Vili esam precējušies. Atbalstu, ko viņš sniedz, nav iespējams izmērīt, novērtēt vai izstāstīt – to var darīt tikai ar mīlestību. Turklāt viņš ir humora cilvēks. Kopā esam izaudzinājuši divus bērnus – dēlu un meitu, kuri nu jau ir pieauguši, no «vecāku ligzdas izlidojuši» un atraduši savas ģimenes. Visi dzīvo tepat Latvijā un ir veiksmīgi speciālisti dažādās IT jomās. Meita mums ir dāvājusi divus mazbērnus, kuri ir mūsu «mazie, lielie antidepresanti».»

Vēl viens mākslinieces talanta liecinājums tāds, ka Daiga apveltīta ar lielisku, gaumīgu un smalku humoru. Viņa visai nopietni pastāsta par modeli, kura ilgi un pacietīgi pozējusi gleznotājam, kas strādā rūpīgi, skrupulozi, smalki, un saprotamā kārtā arī steiga šajā svētajā lietā pilnīgi nepiedienīga un lieka. Bet savas robežas ir visam. Pēkšņi modele neiztur un, cik jau nu iespējams, taktiski pajautā: «Sakiet, lūdzu, kāpēc jūs mani tik ilgi gleznojat?» Mākslinieks tādā pašā stilā mēģina atbildēt: «Redziet, es apmulsu… Jo aizmirsu, kāda jūs izskatījāties sākumā…» Daiga burvīgajam humoram ļaujas tālāk: «Ar mani ir līdzīgi: ja paturu prātā jūru un mājās sākšu to gleznot, domas raisās un mainās: vienā brīdī man gribas krāsot zilu, nākamajā – pelēku, tad oranžu vai rozā. Es nevaru pabeigt! Un tad ir, kā tajā joka miniatūrā, kad jautā: «Kad, cienītais māksliniek, pabeigsiet šo gleznu?» Mākslinieks saka: līdz glezna būs izstādē ar uzrakstu «Nepieskarties».» Daiga dzidri iesmejas: «Nav svarīgs iznākums, svarīgs ir process – tā ir kā ieiešana citā dimensijā, citā pasaulē, kurā jūtama Dieva klātbūtne. Šodienas tikšanās šeit un tagad, un galvenais, ka mēs esam satikušies, varam redzēt viens otru, atbalstīt, stiprināt, būt priekā, priecāties un līksmoties. Jo Dievs ir teicis: «Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis; priecāsimies un līksmosimies šinī dienā!» Būšu ļoti priecīga redzēt jūsu atsauksmes un novērtējumu par šiem darbiem!

Lūdzu, uz lapiņas atzīmējiet gleznu, gleznas numuru vai aprakstu, kas jums visvairāk patika. Šī informācija man palīdzēs izvēlēties gleznu, kuru dāvināšu Madlienas bibliotēkai. Ja vēlaties piedalīties noslēguma izlozē (06.01.2025.), uz lapiņas pierakstiet savu vārdu un kontaktinformāciju, lai varam jūs atrast. Izlozētās lapiņas autors iegūs dāvanā vienu izvēlēto gleznu.» Atkal mazs, balts lakatiņš no humora lādes: bilde, kuru eksperti atzina par labāko mākslas forumā, izrādījās «Ēkas stāvu evakuācijas plāns»…

Pēc Daigas izteiksmīgās un iedvesmojošās uzstāšanās, šķiet, arī apsveicēji no tās bija iespaidojušies: nebija garu, garlaicīgu runu, vārdi montējās gaumīgās un koncentrētās sakarībās – bezgala vienkārši, viegli un sirsnīgi. Skolotāju un dažādas citas publikas iemīlētā bijusī Ogres rajona Izglītības pārvaldes vadītāja, daudzus gadus izcilā Aizkraukles Profesionālās vidusskolas direktore, kas nupat teikusi atvadas savām pedagoģes gaitām, Ruta Krūkle nav mainījusies: asi un ātri domājoša, talantīgi jūtīgi, neaizmirstot arī humoru, pacilā gaiši: «Mīļā Daiga, tev vajag daudz spēka, tālab atnesām tev tās skaistākās un izturīgākās puķes – mārtiņrozes. Esam un paliekam kopā tavos lielajos darbos un līksmajos smieklos: tālab uzņemsimies pirmās piecas gleznas notirgot tā, ka ne vien gailis nedziedās, bet arī VID nebrīnīsies, nečiepstēs! Paldies tavam lielajam, staltajam vīram par droša, stingra pleca balstu, par vienādiem soļiem dzīves un dvēseles smalkumos. Mēs joprojām priecājamies par mūsu kopīgajām atmiņām, par tavu talantīgo izdomu un dedzīgo rosmi ik lielākā, ik sīkākā lietā. Mēs varam būt laimīgas tad, kad redzam laimīgu tevi!» Rindām vien kā izlaidumā, iesvētībās nāk sirsnīgi sveicēji, kolēģi no senās Izglītības pārvaldes, skolu direktori, kolēģi no Lauku atbalsta dienesta, radu pulciņš no Madonas, protams, Madlienas pagasta pārvaldes vadītāja Inga Elme, skolas direktors Edgars Viņķis, «Taurenīša» vadītāja Ingrīda Mārtiņa, bibliotēkas vadītāja Daina Liepa un es arī ar vienu rozi, un vēl, un vēl – draugi, kolēģi, dvēseles radinieki…

Vienā burvju mājienā, Ingrīdas ašo apgriezienu uzburts, top gardu ēdmaņu klāsts – tēja, kafija, sarunas, dziesmas… Klusi cerēju izsprukt sveikā, bet mīļu mudinājumu iespaidā un gluži vai spaidu kārtā rāvām vaļā veselu dziesmu virteni, sākot ar «miglā asaro logs», «savādu vasaru», beidzot ar «…un saulei uzsmaidīsim mēs, tu mīļotā, tu mīļotā, tu mana vienīgā»… Mani kā vīrieti, vīru aizkustināja tas, ka Daigai blakus visu laiku bija viņas Vilis – smaidīgs, izpalīdzīgs, uzticīgs. Bija skaisti un bezgala labi ap sirdi.

 

Ziņas

Viedokļi

Lasāmgabali