Apaļais jūrasgrundulis pilda maku, bet uz pannas nelec! (1.daļa)

“Apaļajam jūrasgrundulim, kura dabiskais izplatības areāls ir Ponto-Kaspijas reģions un kurš Baltijas jūrā ieceļojis, visticamāk, ar kuģu balasta ūdeņiem, ir ļoti laba apetīte. Ienācis jaunās teritorijās, tas izēd teju visu vietējās dzīvotnēs esošo. Baltijas jūrā tas barības ziņā konkurē ar vietējām plekstēm, barojoties ar abām sugām tik tīkamajām gliemenēm.”

Kas var būt vēl nesimpātiskāk par šādu zivs raksturojumu? Ko tad apaļais jūrasgrundulis dara mūsu platuma grādos, kā uzvedas, vai nav jau Latvijas piekrastniekiem apnicis? Par to šajā stāstā.

Nelūgtais ciemiņš Baltijas jūrā

Baltijas jūrā viena no redzamākajām sugām ar invazīvu raksturu jau ilgu laiku ir apaļais jūrasgrundulis. Zivs, kas viegli atšķirama pēc izteikti melna punkta uz pirmās muguras peldspuras. Apaļais jūrasgrundulis pirmo reizi Baltijas jūrā manīts 1992. gadā Gdaņskas līcī, kur aptuveni 10 gadus uzturējies relatīvi nelielā teritorijā pie Polijas krastiem, jo tā dabiskais izplatības areāls ir Ponto-Kaspijas reģions.

Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Solvita Strāķe precizē: “Uzskata, ka Baltijas jūrā apaļais jūrasgrundulis nokļuvis ar kuģu balasta ūdeņiem, jo šī zivs ir pie grunts dzīvojoša suga, kas uzturas relatīvi nelielā teritorijā, lielus attālumus veic reti. Rudeņos gan jūrasgrundulis var migrēt no piekrastes uz dziļākiem ūdeņiem. Visticamāk, tā kāpuri vai ikri ir nokļuvuši kuģu balasta ūdeņos, un pie labvēlīgiem apstākļiem tiem ir izdevies iedzīvoties.

Joprojām nav īsti skaidrs, kādēļ 2002. gadā tas sāka strauji izplatīties pa visu Baltijas jūru. Domājams, ka intensīvās kuģu satiksmes dēļ starp ostām Baltijas jūrā. Latvijā pirmais noķertais īpatnis zvejnieku tīklos parādījās Liepājā 2004. gadā, un jau pēc diviem gadiem pētnieki savās uzskaitēs to konstatēja citviet, jo jūrasgrunduļu skaits strauji pieauga.”

Ko tad šis svešzemnieks ēd, ar ko mūsu ūdeņos barojas? Apaļajam jūrasgrundulim ir ļoti laba apetīte, un, ienākot jaunās teritorijās, tas izēd visu vietējās dzīvotnēs esošo. Baltijas jūrā tas konkurē ar vietējām plekstēm, barojoties ar abām sugām tik tīkamajām gliemenēm. Grundulim ir spēcīgs žoklis, tāpēc tas spēj apēst lielu daudzumu gliemeņu – līdz pat 80% no visām gliemenēm, kas aug uz akmeņiem piekrastes rajonos.

Latvijā, par laimi, apaļais jūrasgrundulis ir rūpnieciskās zvejas suga, kuru iecienījuši piekrastes zvejnieki. Pateicoties tam, ka to drīkst arī makšķerēt, pēdējos gados Baltijas jūrā apaļo jūrasgrunduļu skaits ir samazinājies, taču joprojām tas tiek uzskatīts par invazīvu sugu un nopietnu draudu Baltijas jūras ekosistēmai.

Apaļais jūrasgrundulis kā iespēja nopelnīt

Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis gan atklāj, ka apaļajam jūrasgrundulim nav oficiāli noteikts invazīvas sugas statuss. Tomēr, viņaprāt, terminoloģija nemaina faktu – svešzemju suga ievērojami ietekmē vietējo Baltijas jūras ekosistēmu un citus tās iemītniekus, tāpēc apzīmējums būtu vietā.

Tomēr Latvijas piekrastes zvejniekiem tā ir iespēja nopelnīt. Sezonā – maijā un jūnijā – visu nozvejoto bez problēmām varot pārdot uzpircējiem. No valstīm Baltijas jūras krastos Latvija ir vienīgā, kur apaļos jūrasgrunduļus zvejo tik lielos apjomos. Pēc institūta “BIOR” rīcībā esošās informācijas, 2013. gadā nozvejoja 25 tonnas jūrasgrunduļu, 2016. gadā – 508 tonnas, 2018. gadā – 1123 tonnas (rekords!), līdz pakāpeniski nozvejas saruka, un 2023. gadā tika nozvejotas “tikai” 507 tonnas.

Institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups to vērtē šādi: “Nozvejas kritums skaidrojams ar apaļo jūrasgrunduļu krājuma samazināšanos, ko apliecināja institūta “BIOR” veiktais krājuma novērtējums. Pēdējos gados nav novērotas ļoti ražīgas paaudzes, kādas bija 2013. un 2014. gadā, kas sekmēja strauju krājuma pieaugumu. Krājuma novērtējums rāda, ka zvejas izraisīta mirstība pēdējos gados ir palielinājusies vairākas reizes, kas ir veicinājis krājuma samazināšanos.”

Piekrastes zvejnieku domas par savu “maizes devēju” dalās. Dažs spriež, ka otru tik neglītu zivi būs grūti atrast – melna, ar milzu galvu, izvalbītām acīm un biezām lūpām. Nu gluži kā seksuāla būtne no pazīstamā mākslinieka Edgara Ozoliņa karikatūrām leģendārajā astoņdesmito gadu sērijā “Mīlestības vārdā”. Turklāt zivī ir vairāk galvas nekā gaļas.

Taču, ja tomēr izdevies apaļo jūrasgrunduli dabūt uz pannas un pagaršot, tad jāsecina – ir gana labs! Izcepas ātri, gaļa balta, maiga, asaku maz. Arī Salacgrīvas zvejnieks Visvaldis Šrenks, kas savos astoņdesmit vēl arvien iet piekrastes zvejā ar īstu igauņos būvētu koka laivu no Kuivižu ostas Krišupītes grīvā, atzīst apaļo jūrasgrunduli par labu esam – tā gaļa garšas ziņā esot līdzīga mencai, tikai ir jāprot zivi pagatavot. Un pati uz pannas jau tā nelēkšot!

Tādēļ mūsu zvejnieki to labprāt zvejo, ved krastā, saldē un sūta uz tām teritorijām, no kurienes svešzemnieks nācis. Tās ir Kaspijas, Azovas, Melnās un Marmora jūras piekrastes tautas, tādēļ autofurgoni lielākoties ceļo uz Ukrainu, Rumāniju un Bulgāriju. Kara vajātie bēgļi sarunās atzinuši, ka Ukrainā apaļais jūrasgrundulis ir labi zināma zivs, daloties tā pagatavošanas receptēs un uzcienājot latviešu ģimenes.

Ivars Putnis atmiņā atsauc kādu starptautisko darba grupu Dānijā, kur diskutēts par apaļā jūrasgrunduļa lomu ēdienkartē. Secināts, ka Eiropā kopumā nav šīs zivs ēšanas tradīciju, jo veselā veidā tā neizskatās garšīgi. Tomēr – neskatīsim vīru no cepures! Vai tad zivs izskats nosaka arī tās garšu?! Tātad darbs pavāriem, kā izteiksmīgāk noformēt grunduli, lai, galdā servēts, tas arī izskatītos gardi!

Nobeigums sekos.

Ziņas

Viedokļi

Lasāmgabali