Atmodas dienas aizskrēja ātri. Pārdrošnieku, disidentu, kurus vara sauca par ekstrēmistiem, it kā mazais iekustinājums, tad Radošo savienību plēnums 1988. gada 1., 2. jūnijā, tad Latvijas Tautas frontes (LTF) neticami straujā izaugšana masveida frontē, kad visa tauta kļuva par vienu ierindu, un pāris gadu laikā uzausa – saulainais 1990. gada 4. maijs – ar Brīvību, Neatkarību, savu Valsti pārliecinoša tautas vairākuma sirdīs.

Sanāk tajā pašā padomju «sociālistisko sacensību» pielūgsmē vien iekrist. Taču, atsijājot politisko uzmācību, mācību grāmatas toreiz bija tādas, kurām nevajadzēja ne tematiskos plānus, ne koncepcijas, ne vīzijas. Skolotājs skaidri zināja, kas jāmāca, bērns zināja, kas jāzina un cik daudz jau zina.

Ir labi, ja krietna, Latvijai uzticīga cilvēka sirdī glabājas mūsu vēstures likteņu izšķirošie notikumi un arī būtiskie pagriezieni, kas sagatavoja un īstenoja lielās pārvērtības. Viens no tādiem pagriezienu punktiem bija arī 1990. gada 21. aprīlis, kas paliek nepelnītā citu notikumu ēnā.

Priekšniecība aizsūtīja uz Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes rīkoto mācību semināru mediju profesionāļiem «Mākslīgais intelekts un mediji». Arī Zemessardzē vienības vadība jau pieteikusi, ka jāapgūst darbs ar mākslīgo intelektu – informatīvais karš visriņķī.