Kad Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāde ar sāpēm vēderā pēc diennakts nogaidīšanas (sak, iedzeršu pretsāpju līdzekli un varbūt pāries...) mani nogādāja Ogres rajona slimnīcā, nemaz nenojautu, ka mājās atgriezīšos tikai pēc desmit dienām, turklāt atgriezties varēšu, pateicoties profesionālai un ātrai Ķirurģijas nodaļas personāla un daktera Ulda Zītara rīcībai, kurš, man par laimi, neraugoties uz vēlo pēcpusdienas stundu, vēl nebija devies mājās un ienāca Uzņemšanas nodaļā palūkot, kādi pacienti todien iestājušies.
Pēc veiktā datortomogrāfijas izmeklējuma bija skaidrs – jāoperē, turklāt steigšus, jo aklā zarna ir plīsusi un vēdera dobumā nonākušas strutas. Dakteris Zītars, ne mirkli nedomājot, atlika savus tā vakara plānus un kopā ar dežūrārstu gatavojās operācijai, kas bija teju trīs reizes garāka, nekā ierasts aklās zarnas gadījumā. Uldis Zītars bija pārliecināts, ka izdarījis visu, kas viņa spēkos, lai es dzīvotu un atveseļotos. Tad bija desmit garas un grūtas dienas ar septiņiem antibiotiku flakoniem dienā ik pēc trim stundām un citiem medikamentiem, lai organisms spētu uzveikt infekciju, jo imunitāte nebija tā labākā. Brīžiem šķita, ka asinsvados riņķo nevis asinis, bet antibiotikas. Taču es ticēju dakterim, un viņš zināja, ko dara – rezultātā infekcija tika uzveikta.
Paldies dakterim Zītaram teic arī palātas biedre no Aizkraukles, kura slimnīcā nonāca, jo saniķojās aizkuņģa dziedzeris. Kad pamatvaina bija apārstēta, atklājās, ka sirmgalvei zemā hemoglobīna līmeņa dēļ ir nespēks, galvas reiboņi un nepieciešama asins pārliešana. Paciente bija patiesi izbrīnīta – par Ogres rajona slimnīcā saņemtā pakalpojuma kvalitāti un mediķu attieksmi. Viņai ne vienreiz vien nācies paviesoties Jēkabpils reģionālajā slimnīcā, kur apārstēta konkrētā vaina, un viss, bet šeit dakteris Zītars soli pa solim meklēja, ko un kā vēl var palīdzēt, uzklausot un pārbaudot pat vismazākās sūdzības. Atbildot uz pacientes pateicību un aizkustinājumu par sniegto palīdzību un izārstēšanu, dakteris ir lakonisks – nevienu ar hroniskām vainām 85 gadu vecumā izārstēt nav iespējams, taču cilvēkam var palīdzēt, lai viņš atlikušo mūža daļu spētu nodzīvot vismaz bez pastāvīgām sāpēm. Tieši tāda ir ārsta ar lielo burtu misija.
Paldies, Jums, dakteri Uldi Zītar, par lielisko un profesionālo darbu. Varu vien vēlēt, lai skalpelis griež stingri un roka nenodreb vēl daudzus gadus, glābjot dzīvības.
Liels paldies arī visam lieliskajam Ķirurģijas nodaļas kolektīvam – dakteriem, virsmāsām, māsiņām, sanitāriem un citiem darbiniekiem, bez kuru dalības un atbalsta gan mana, gan citu pacientu atveseļošanās būtu krietni ilgāka.
