Sūknis nomira sestdienas vakara izbrauciena laikā ezera vidū. Ģimene evakuējās. Pēc pāris stundu ķimerēšanās kaut kā ar dievpalīgu sūkni sačubināju, atpakaļ savā mājas ostā tiku. Taču pilnīgai laimei ir vajadzīga tā skrūvīte, jo vecajai vītne pagalam, un sūknis ūdeni dzen ne tikai motorā, bet arī iekšā kuģa korpusā, kas nepavisam neveicina kuģa peldspēju. Znots uz ātro ieguglēja, un izrādās, tieši ar šīs skrūvītes aprauto vītni ir pazīstami vecu «Volvo Penta» dzinēju īpašnieki gan Baltijas, gan Ziemeļjūrā. Piezvanīju draugam, kurš tirgo smalkas motorjahtas un dīlerē arī rezerves daļas. Nē, skrūvīti dabūt nevar – var dabūt visu sūkni, protams, par antīka sūkņa cenu. Tātad šis nav variants. Aizgāju līdz vienam metālistam, kurš iepriekš bij man šādas tādas detaļas virpojis. Viņš paskatīja skrūvīti un šausmās noelsās. Tām britu un amerikāņu skrūvītēm ir simtiem vītņu versiju. Divas A4 lapas ar kodiem. Nē, viņš nevarot tādu uzgriezt. Tad atlika zvans draugam – mehāniķim, kurš pirms pāris gadiem palīdzēja to dzinēju atdzīvināt un arī tagad teica: brauc šurp, kaut ko izdomāsim! Izrakājās pa garāžu, atrada tādu pašu vītni. Piezāģēja, pievīlēja. Vēl rezervei skrūvītes, smērus un padomus līdzi iedeva. Paldies, draugs!

Lūk, cik labi, ka ir draugi!