Tā nu ir dabā iekārtots, ka bēru skaits pieaug proporcionāls gadu skaitam. Jo vecāki kļūstam, jo biežāk sastopam sen neredzētus radus bērēs. Visi novecojam, un dažam tas nāk komplektā ar pārvietošanās grūtībām. Rīgas krematorija ir vieta, uz kuru vajadzētu vest visus jaunos arhitektus, interjera ierīkotājus un vides pieejamības speciālistus, lai mācītu, kā nevajag būvēt.

Kad autostāvvietā izrampājāmies no mašīnas, vispirms piebraucām pie vienām durvīm, bet tur pandusa nebija. Kārtīgs pakāpiens. Meklējām tālāk – aiz žoga panduss bija, bet tas izrādījās zārku ievešanai. Darbinieks teica, ka šeit nevar. Bet mājas otrā pusē esot vēl viena ieeja. Tur ar ratiem tikšot. Aizrullējām – jā, piecu pakāpienu trepju sānā ir slīpums. Pastāvs, bet derēs. Gaidot laukā ceremonijas sākumu, iedomājos, ka jāaiziet apskatīties, kur ar tiem ratiem zālē būs jānovietojas. Un labi, ka tā. Mammīt, mīļo. Izvadīšanas zāle atrodas otrā stāvā, un, lai tur nokļūtu, ir jāpārvar trīs trepju laidumi – gari kā operā. Un lifta nav! Ir pa lenteri šļūcošs pacēlājs, bet... Tas der tikai tiem, kas var no ratiņkrēsla pārcelties pacēlāja krēslā. Mūsu gadījumā tātad der. Izvadītāja atviegloti nopūšas, jo citos gadījumos bēru apmeklētāji jānes augšā ar rokām, un reiz bijis gadījums, kad augšā vajadzēja uzdabūt piecus (!) apmeklētājus ar ierobežotām pārvietošanās spējām. Tad nu gādāju sērojošo atraitni šurp. Iesēsties nebija vienkārši, jo arī šaurajam un īpaši augstajam pacēlāja krēsliņam ir uz priekšu izvirzīts pakāpiens, bet rokturi nolaižami tikai pēc iesēšanās. Līdz ar to nav īsti pie kā pieturēties un solis jāsper fiziskajai varēšanai neproporcionāli augsts un garš. Ar mokām iesēdāmies un šļūcām augšup. Ratus gan dabūju stiept augšā rokām. Atkal pārsēdāmies ratos. Beidzot arī tikām līdz milzīgajam podestam, kur zārks stāvēja. Aizgājējs, protams, izskatījās cienīgi, taču sapratu, ka sērojošajai atraitnei nebūs iespējams piebraukt klāt atvadīties no aizgājēja un nolikt puķītes, jo līdz zārkam jāpārvar divi stāvi pakāpieni, un te nu nekāda pacēlāja nav. Jā, atzīst izvadītāja, vecīši, kas to mēģina, ik pa laikam sērojošas vijoles pavadībā mēdz nogāzties no podesta. Labi, ka pašus pēc tam nav bijis jābērē.

Tā nu opis, aizejot mūžībā, nesaņēma sievas atvadu skūpstu, bet mums, pēc visādi sirsnīgās ceremonijas, bija jātiek no tā Olimpa kalna lejā, un uz leju bija daudz bailīgāk. Iesēžoties neproporcionāli šaurajā un augstajā pacēlāja beņķītī un ieraugot tumšo kāpņu laidumu lejup, kas izskatījās pēc bezdibeņa, braucēja sašļuka uz vienu pusi un atteicās iztaisnoties. Šī amerikāņu kalniņa pusceļā pat nācās to verķi apturēt, lai sakārtotu braucēju. Labi, ka neizkrita.

Palasījos vēsturi. Krematorijas ēku sāka būvēt vēl pirms II pasaules kara, bet nepabeidza. Padomju laikos tā stāvēja izdemolēta. Tikai pēc neatkarības atgūšanas pabeigta. Tolaik vides pieejamība kā jēdziens nepastāvēja, un tie, kas šo ēku aprīkoja, par veciem ļaudīm un viņu pārvietošanās grūtībām nedomāja. Bet tas nav nekāds attaisnojums situācijai mūsdienās. Ir taču pagājuši gadu desmiti! Te jau desmit reižu varēja ierīkot normālu liftu un pazemināt to nelaimīgo podestu, no kura cilvēki mēdz krist. Varēja arī tualetē ielikt platās durvis, lai ratiņkrēslu var iebraukt. Sēru pakalpojumi nebūt nav tik lēti, un būtu tikai likumsakarīgi, ka uzņēmējs daļu peļņas investētu atpakaļ savā biznesā. Bet nē – neinvestē. Un tā notiek ne tikai šeit.

Arī vēlāk banketu zālē Čiekurkalna 1. līnijā, kur notika bēru mielasts, ir pakāpieni no ārpuses, augsts slieksnis no iekšpuses. To zinot, līdzi paņēmām divus pamatīgus ozola dēļus. Iebraucām. Saimniece teica, ka mēs te tādi esam pirmie. Nu skaidrs, ka pirmie, ja iekļūšana tik bagāta dažādiem šķēršļiem. Izrādās, mājas īpašniece kategoriski aizliegusi nomniekiem veikt jebkādas izmaiņas ēkas konstrukcijā, tajā skaitā nodrošināt iekļūšanu ēkā invalīdiem.

Un tāpēc arī cilvēki ar ierobežotu fizisko varēšanu tik nelabprāt dodas laukā no savām mājām. Ja nav atbalstošas ģimenes vai palīdzīgu kaimiņu, daudziem tā vienkārši ir neiespējamā misija. Un ir taču arī neredzīgi, nedzirdīgi cilvēki – arī viņiem ir specifiskas prasības vides pieejamības jomā. Ja mēs kā sabiedrība vēlamies būt iekļaujoša un cilvēcīga, šīs prasības publiskajā telpā ir jārespektē. Arī krematorijā un banketu zālē.