Tas, ka tik sāpīgi pietrūkst kaut mazas mākoņu strēles no dzimtenes debesīm, smeldza vēlāk, kad bija parakstīts spriedums par izsūtīšanu uz mūžu bez tiesībām atgriezties mājās. Vēlamies, lai 14. jūnijs (1941.), 25. marts (1949.) nekļūst par uzplēstu rētu datumiem. Bet tās ir un paliks kā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas, kad atceramies tūkstošiem bez vainas vainīgo, no kuriem daudzi palika nežēlības, bada, aukstuma mocītajā Sibīrijā un mājās nepārnāca. Tiem, kas pārnāca, komunistu vara uzspieda zīmogu, kas lika dzīvot trūcīgā pieticībā, bailēs un atstumtībā. Pavisam nav banāli teikt, ka baigajos izsūtījumu gados daudziem izdzīvot līdzēja kāds gabaliņš no dzimtenes, kāds nieks, ko sauc par mīlestību.

Knutam Skujeniekam dzejas krājumā «Poga» ir dzejolis «Poga», kas tulkots 33 pasaules valodās. Tas veltīts viņa mīļotajai sievai, kuras piediegtā poga palīdzēja turēties pie dzīves tur, kur nebija ne likuma, ne tikuma, kur dzīvībai bija niecīgas izredzes. Dzejnieka sirds: «Nakts dienu pieveikusi. Es raugos vienā vienīgā gaišā logā. Tas nav logs. Mūžs mans uz krūtīm deg Tevis iešūtā pogā.»

Lai svētā piemiņā noliecam galvas visu priekšā, kas dzīvoja, cieta, nepārnāca.