Kas gan varēja būt jautrāks par traktora vadīšanas praktiskajām nodarbībām, kur katra meitene varēja izspiegties pēc sirds patikas un lūgt atbalstu sev tīkamam klasesbiedram. Arī daiļdārzniecība bija mūsu programmā, peldēšana, militārā mācība. To daudziem nesaprast, cik grūti bija izjaukt automātu un kā sāp pirksts, kad jāizvelk kaut kāds penālis no laidnes. Šie ir mācību priekšmeti, kas mums bija savdabīgi, atšķirīgi no citām skolām. Bet viss pārējais – kā jau visiem...

Mēs esam priecīgi un gandarīti, ka pēc piecdesmit gadiem mūsu sirdīs mīt pateicība, lepnums, gandarījums, ka mūsu dzīves skaistākie gadi – jaunība – ir pavadīti šeit. Lielvārdes vidusskolas skolotāji mūs iemācīja cienīt darbu, vienam otru un cilvēciskās vērtības vienmēr lika augstāk par atsevišķa mācību priekšmeta apgūšanas iespēju. Mums bija tikšanās vakari ar savu arodu mīlošiem cilvēkiem, mums bija tas gods un iespēja uzklausīt Kauliņtēva pārdomas par godprātīga darba vērtību, mums bija sarunas ar Gunāru Priedi par literatūru, bet vairāk gan par dzīvi, mēs baudījām Dzejas dienas un uzsūcām sevī Lielvārdes garīgo mantojumu. Un ikdienas mācību stundas bija reizē tik neikdienišķas – vajadzēja paspēt arī parunāties par dzīvi, par laiku, kurā dzīvojam, par iespējām, kuru var būt un var arī nebūt.

Nekas nepaliek bez pēdām, viss cilvēkā nosēžas, ierakstās kādos failos un dod izpausmi dzīvē. Katrs no mums ir darījis to, ko liktenis un Dievs bija un ir lēmis. Bez kārtīga pamata jau māja nepastāv, bez kārtīgām saknēm augs nīkuļo. Gan par pamatu, gan par saknēm, gan par visu, ko esam saņēmuši, – PALDIES visiem, kas bija ar mums, un visiem, kas nes tālāk Lielvārdes vidusskolas lepno vārdu un labo slavu.