Atkal vēlēšanas. Nākamgad atkal, aiznākamgad atkal. Sanāk dzīvot vienā vēlēšanu presingā. Paši politiķi netieši un tieši atzīst: lai kaut ko nopietnu uzsāktu, traucē ne vien vēlēšanu tuvums, bet ir arī tā bīstamība, ko paģērē reitingi, lai vēlēšanās savējos neizšimpētu cauri. Parastu cilvēku tāda «politika» pakļauj rezignācijai, kurai raksturīga samierināšanās ar likteni, padošanās un ticības zaudēšana. Vārdu sakot, ko tur, kā būs, būs! Sazvanījos ar gudru, izglītotu draugu. Vārds pa vārdam, un izmetu, re, kā Siliņa izgāzusies. Viņš: kas ir Siliņa? Turpinu, ka visa tā tagadējā koalīcija arī nekur nav liekama… Viņš apmēram tā, ka nezinu nekā, par tādiem niekiem (šā vārda vietā lietoja kreptīgāku vārdu) neinteresējos, avīzes nelasu, radio, televizora man nav: guļu daudz labāk. Strīdēties bezjēdzīgi. Kaut arī pilsoniskās līdzdalības ziņā tas ir ceļš uz nekurieni, it kā līdzīgi domājošiem nav taisnības, bet viņiem ir liela taisnība, jo bezjēdzīgi kreņķi nedod neko un neiespaido neko. Tālab moralizēšana par zemo vēlēšanu aktivitāti nav vietā.
Vēlēšanu tuvums. Nevaru lepoties ar milzu pacietību un čaklumu, bet Eiroparlamenta vēlēšanām pieteikto partiju programmas sāku lasīt rūpīgi, tad arvien vairāk pāri rindkopām pa virsu steigdamies. No visām smukajām frāzēm pārliecinoši izspīlējas trīs visus sarakstus vienādojošas atklāsmes. Pirmā. Nu ko jūs, mīļie cilvēki, esat sanākuši politikas veikalā iepirkies ar vecu naudu? Otrkārt, nu kur tik netalantīgi savārstīti garlaicīgi teksti? Treškārt, švaks tas smadzeņu skalojamais pulveris un veļas mašīna arī veca kā pasaule. Visam cauri spīd banālā nenovēršamība – nauda bija un būs, tikai pašlaik nav. Bet, ja tās nav, tad patētiskās vīzijas ir slima cilvēka murgi. Derētu kāds piemērs?
Ar to jābūt uzmanīgam: ja jau pirmsvēlēšanu debates varas kungi grasās piedēvēt aģitācijai un žurnālistam piekārt aģitatora birku, tad atsaukties uz konkrētas partijas programmu rīmēm nebūtu gudri, jo arī antireklāma esot reklāma. Ko vieni laimes lāči sacer, to citi pārkopē,
«(..) lai arī nākamajā ES daudzgadu budžetā Latvijai būtu pieejams pienācīgs finansējuma apjoms, arī kohēzijas politikas īstenošanai, Eiropas dzelzceļa līnijas «Rail Baltica» pabeigšanai, ekonomikas zaļās un digitālās transformācijas īstenošanai…». Padziedam vēl, kā smēja Edgars Liepiņš, «atsperīgā ritmikā ar caurspīdīgu piesitienu»: «Cilvēkiem, kas ir sociāli atstumti, jābūt iespējai atgriezties darba tirgū un dzīvot neatkarīgu un cieņpilnu dzīvi. Lai to panāktu, jāsadarbojas ar nevaldības organizācijām, sociālajiem uzņēmumiem un citiem sociālās ekonomikas dalībniekiem. Jāizmanto labās prakses piemēri un plaši pieejamie dati, lai veicinātu sociālās inovācijas.» Arī turpinājumos pa tukšo – blā, blā, blā…
Valdošā koalīcija izmanto teju likumīgi piesavināto noslēpumainību pirmsvēlēšanu laikā. Visiem zināms, ka pēc vēlēšanām izmaiņas nodokļu likumos neizbēgamas: naudas vajag daudz, tāpēc budžetā jāiekasē vairāk. Bet par valstiskām ietaupīšanām, kas iedzīvotājus skartu mazāk, nerunā neviens. Mierina ar kompensēšanas summām, kuras no cita iekasēt nevar – kā vienīgi no tā paša nodokļu maksātāja. Politiskie kašķi nenovēršami atkal. Nu cik var graizīt Latvijas administratīvā iedalījuma karti kā vecu govs ādu? Likums vaļā pavērts Varakļānu dēļ, bet atvēziens tāds, ka atkal varētu apvienot, atvienot. Neviens nepārliecina konkrēti, ko tas dos un cik tas atkal maksās. Arī tam apakšā banāls un nerakstīts likums: pēc mums kaut vai ūdens plūdi! Bet Jura Pūces reformas galvenais uzstādījums par labiem ceļiem no katra nostūra uz novada centru vēl pat pusratā nav ticis. Šajā ziņā labs piemērs varētu būt Ogres novads, it īpaši, ja zaļie censoņi nemestu sprunguļus Kangaru ceļa asfaltēšanas riteņos.
Programmām cauri spīd banālais: teju visi lielās, kas vajadzīgs un kas noteikti būs. Neviens nesaka skaidri un godīgi, kā ir tagad. Kā ir ar to pašu «Rail Baltica» dēvēto simtgades projektu, kā ar karot spējīgo vīru apbruņošanu un katra darbības skaidrību X stundā, jā, arī Eiropas Savienības un NATO kontekstā. Visi runā par labklājību, bet nedz paskaidro, kas tā ir, nedz zina, kā to sasniegt. Neviens nerunā par godīgu, taustāmu atbildību. Par to, ko papīrs pacieš un kas dzīvē nav ciešams.
