Vairs nav runa par mokošo vienošanos ēkas siltināšanai, bet gan par mājas saglābšanas iespējām. Neba pirmā un vienīgā ēka, kas glābta un saglābta. Kā ziņots, iepriekšējā vakarā pirms ēkas atbrīvošanas dzīvokļu īpašnieki sasaukuši kopsapulci, nolemjot mainīt apsaimniekotāju. Cerot, ka tas panāks šerpā fakta mīkstināšanu? Pāriešanas process var aizņemt pāris mēnešus, bet būvvaldes lēmumu par iedzīvotāju evakuāciju tas neatceļ. Šajos pāris mēnešos nebūs pazaudēts dārgais laiks? Cik gudrs tāds lēmums, neņemos spriest, tāpat kā neņemos izlikties par «ekspertu» lietās, kas lietpratīgu un profesionālu ekspertu ziņā. Skaidrs, ka, jo mājas vaina dziļāka, jo naudas vajag vairāk. Ne no viena cita to neiekasēt, kā no tiem pašiem iedzīvotājiem, kas, iespējams, naivi iedomājušies, ka kaut kas ir mūžīgs zem šīs saules. Arī «mans nams ir mana stiprā pils» vien tad, kad par tā gruntīgumu gādā pastāvīgi, nevis tad, kad brūk kopā. Smagajā situācijā saprast var visus – gan dzīvokļu iemītniekus – īpašniekus, gan nama apsaimniekotāju, gan būvinspektoru, gan būvvaldi, gan sazvērestības pesteļu stāstniekus, bet tas nelabo neko. Vienīgi var kļūt par mācību sev un citiem.
Bēdīgā situācija neuzkrita uz galvas uzreiz un negaidīti kā sniegs aprīļa beigās vai barga salna maija sākumā. Tās ir sekas gadu desmitos sekmētiem cēloņiem. Un te cauri spīd privatizācijas likumsakarīgās blaknes, kad privātīpašums īsti par «manu» nekļūst ne viensētā, ne kopīpašumā. Ja dzīvojam daudzdzīvokļu mājā, tad mana dzīvokļa dzīvotspēju, uzturēšanu, apsaimniekošanu nodrošina visa (!) kopīpašuma noteikumu apzinīga ievērošana un izpilde, ko dara visi bez izņēmuma un ierunām. Dzīvi kopīpašuma mājā visvairāk apdraud nespēja vienoties, kurā ērtāk izlīdzēties ar – kas man par daļu, mans īpašums ir mans dzīvoklis, nevis viss nams ar sasodītiem kaimiņiem, ar mājas jumtu, kāpņu telpām, pagrabiem, bēniņiem un teritoriju ar nejēdzīgo zālāja platību, sastādītiem kokiem, puķēm un ar visas tās plantācijas appļaušanu, ravēšanu. Arī kopīgajās talkās nācies vērot, kā pēkšņi pamirst visa māja, nevirinās logi, nepakust aizkari: ja nu kāds no talkas censoņiem pasauc palīgā, kad tā negribas iet…
Viensētniekam labāk? Strīdīgs jautājums. Labāk varbūt tajā nozīmē, ka individuālās mājas īpašniekam, lai izlemtu, rīkotos, nav vajadzīgs kvorums (nepieciešamais dalībnieku skaits, lai tas būtu tiesīgs lemt), bet arī ģimenē jāvienojas. Turklāt atbildība tā pati, par visu jāmaksā pašam, piedevām cerību, ka manā vietā izdarīs kāds cits, nekādu. Ja jumts tek, lāpi vai maini! Ja jātīra skurstenis, sienā plaisa vai ēkā kāds cits bojājums, labo pats vai meklē lietpratēju, kas zinās un pratīs izdarīt. Un nebūs neviena cita atbildīgā, kā vien tu pats. Arī par visu jāmaksā pašam, jo esi šā īpašuma īpašnieks ar visām no tā izrietošām tehniskām, juridiskām un finansiālām sekām. Arī labas, lietišķas attiecības ar kaimiņiem vajadzīgas kā ēst: ne visu var izdarīt bez vienošanās ar kaimiņiem – vienalga, vai tā saucamo normatīvo aktu vai veselā saprāta robežās.
Liktos, vai piedienīgi tagad spriest par tādiem sīkumiem, ja nav vairs jumta virs galvas. Bet sīkumi summējas vietā un laikā. Savlaikus neizdarītie, gar acīm, ausīm laistie «nieki» sakrājas gūzmās, nospriego vadzi, līdz tas krakšķ un pēdīgi lūst. Tālākas saprātīgas, racionālas rīcības vietā izvēle par labu banālajai vainīgo meklēšanai nedod neko, vienīgi traucē rīkoties saskaņoti, operatīvi un rezultatīvi. Ne Ogrē, ne citur Latvijā šāda māja nav ne pirmā, ne pēdējā, ne vienīgā, kas novesta tik tālu. Bet nav arī ne pirmā un vienīgā, kas pat tādā situācijā ir saglābta, nostiprināta, atjaunota, lai varētu izturēt vējos, lietos, negaisos vēl – ne vienu vien «otru mūžiņu». Arī mājas uzraudzība, apsekošana pašu īpašnieku rokās. Protams, piesaistot attiecīgus speciālistus par attiecīgu samaksu. Tā sakot, ja kalns nenāk pie Muhameda, Muhamedam jāiet pie kalna.
