Aizvedu opi uz copi. Opim 94 gadi. Dikti daudz. Pēc diviem insultiem un kaudzes visādu blakus saslimšanu un tehnisku nevarēšanu viņš ir uz gultas. Bet tā apsolītā cope reizi pusgadā viņu motivē izkāpt pašam no gultas, pašam iesēsties ratiņkrēslā, mašīnā, vairākas stundas braukt un tad daudzas stundas pie zivju dīķa makšķerēt. Laukā tās zivis velku es, nost situ arī es. Bet vecītis ir laimīgs.

Skaidrs, ka drošība pāri visam, vai dzīvojam lepnā savrupmājā vai daudzdzīvokļu ēkā, vai lauku sētā, vai zaru būdā. Tas, ka Ogrē Draudzības ielas nams nonācis avārijas stāvoklī, nepārsteidz tik ļoti, cik asi šokē pēkšņais fakts, ka pēc būvvaldes lēmuma visiem mājas iedzīvotājiem jāpamet savi mitekļi nekavējoši. Bet kā gan citādi, ja nams var sabrukt?

Pēdējo dienu personiskie vērojumi un secinājumi savijušies kopējā atziņā – mēs kā sabiedrība varam praktiski visu. Un katrs indivīds atsevišķi arī varam daudz. Tikai jāgrib. Bet, ja negrib, tad arī nesanāk. Pat baznīcai - ne.

Rīts sākās reti nepatīkami. 

Piebraucu pie autoservisa. Garām iet vietējais strādnieks.

Es šim: Labrīt, man pieraksts uz metināšanu, kur nolikt mašīnu?

Šis: Po russki!

Es šim: Nopietni?

Šis: (ātri pazūd durvīs).

1. cēliena beigas.