Mēs esam no tās laimīgās paaudzes, kuru tiesības nebija stiprinātas dažādos dokumentos un noteikumos, kad nebija izveidotas institūcijas, kam piezvanīt un pasūdzēties par telpu tīrīšanu, skolas dārza ravēšanu, sporta laukuma izbūvēšanu, malkas sanešanu internātā. Mēs to visu darījām, un varbūt tas mums toreiz nepatika, bet pēc gadiem atceramies kā jautru piedzīvojumu, jo radām prieku – kādu blēņu pievienojot.

Pasaulē nav tik maza cilvēciņa, kas mums nevarētu būt vajadzīgs. Tāpat kā sasniegumu ātrums nav tik svarīgs, cik jēgas smagums. Jo viegli nenāk nekas. Jādzīvo ik mirkli, kā aprasts, bet ar cerību, ticību, ka tomēr būs labāk. Varbūt dzīves jēga ir darbs, kuru nevar iemīlēt, ja neredz tam jēgu.

Aizvedu opi uz copi. Opim 94 gadi. Dikti daudz. Pēc diviem insultiem un kaudzes visādu blakus saslimšanu un tehnisku nevarēšanu viņš ir uz gultas. Bet tā apsolītā cope reizi pusgadā viņu motivē izkāpt pašam no gultas, pašam iesēsties ratiņkrēslā, mašīnā, vairākas stundas braukt un tad daudzas stundas pie zivju dīķa makšķerēt. Laukā tās zivis velku es, nost situ arī es. Bet vecītis ir laimīgs.

Skaidrs, ka drošība pāri visam, vai dzīvojam lepnā savrupmājā vai daudzdzīvokļu ēkā, vai lauku sētā, vai zaru būdā. Tas, ka Ogrē Draudzības ielas nams nonācis avārijas stāvoklī, nepārsteidz tik ļoti, cik asi šokē pēkšņais fakts, ka pēc būvvaldes lēmuma visiem mājas iedzīvotājiem jāpamet savi mitekļi nekavējoši. Bet kā gan citādi, ja nams var sabrukt?