Reņģes cauri gadsimtiem

Jau 1902. gada “Pēterburgas Avīzēs” varam lasīt: “Gandrīz katrs zemes strādnieks, mazākais 70–100 verstu attālumā no jūras, steidzas iepirkt pavasara svaigās reņģes un tās iesāla visam gadam, turklāt gaidīdami dažreiz veselu nedēļu, kamēr jūras māmulītei iepatīkas apveltīt zvejniekus ar savām balvām.”

Kad reņģes nopirktas vai samainītas pret citām precēm – labību, putraimiem, miltiem, liniem, gaļu utt. –, pircējs sarunā vietējo zvejnieku sievām un bērniem par atsevišķu samaksu zivis izķidāt, nedaudz apsāla tās “un tad brauc dienu un nakti, zirgu netaupīdams, lai jo drīzi nokļūtu mājās, pirms reņģes sabojājas. Mājās reņģenieku visi lieli un mazi ļoti ilgodamies gaida, lai dabūtu baudīt prišas reņģes, kuras atzīst par lielāko gardumu pirmajā dienā gan uz oglēm, gan sviestā ceptas, gan arī izkurinātā krāsnī uz salmiem žāvētas.” (“Baltijas Vēstnesis”, 1890)

Pārējās zivis iesālīja mucās, kublos un baļļās, kur tās tapa par aizdaru visam gadam. Nedaudz vēlākos laikos ar reņģu pārdošanu jau nodarbojās zivju uzpircēji, kas noteica savu cenu, un zvejniekiem pašiem bija mazāk rūpju, lai realizētu savu lomu.

Salacgrīvas muzeja krājuma glabātāja Iveta Kalniņa uzsver būtisko: “Bez zvejas kopējā darbā ir iesaistīta visa ģimene – sievas un bērni palīdz gan pie tīklu tarāšanas (reņģu izņemšanas no tīkliem), gan tīklu mešanas un zvejas tīklu aušanas un lāpīšanas, gan pie zivju ķidāšanas un kūpināšanas. Pagājušā gadsimta 30. gados Latvijas piekrastē sāka dibināt zvejnieku sabiedrības un kooperatīvus, kas ļāva veiksmīgāk saglabāt zivis kopīgos ledus pagrabos vai pārstrādāt kūpinātavās.”

Celsim galdā izsmalcinātas reņģu uzkodas

Pēc svētkos baudītajiem lašiem, nēģiem un zušiem laiks meklēt kādu pieticīgāku zivtiņu, un tā ir reņģe! Ja gribat labi sagatavotu zivi, der atcerēties kādu senu patiesību: reņģes pēc iespējas mazāk vajag mērcēt ūdenī. Vislabāk tās pēc iztīrīšanas izslaucīt ar sausu papīra vai audekla dvielīti. Ja skalošana tomēr nepieciešama (piemēram, liemenim klāt palikušas asinis), tas jādara ātri, un reņģes tūlīt jānosusina.

1938.gada “Mājturības leksikonā” lasāms: “Zaļās, kā no mucas ņemtas, reņģes piekoda pie maizes, kad galdā lika piena vai tauku plāno putru. Iesmā ceptās reņģes bija brokasta piekožamais maizei. Reņģes pasniedza vai nu kā no iesma nobraucītas, vai arī bļodiņā pārlietas ar pakreimīti. Tīkamu piegaršu iesma ceptās reņģes dabūja, kad siena pļavās ugunskuram, uz kura ceptas reņģes, uzmeta saujiņu siena. Dažugad mučelē iesālīja arī piparotas reņģes, kas ēdot drusku atgādināja ķilavas vai brētliņas. Ceptas reņģes garšoja vakarā pie sausiem, melniem kartupeļiem. Jāatmin, ka reņģes ieteicams sālīt neilgi pirms cepšanas, lai tās nepagūtu atsuloties un cepot nekļūtu sausas un bezgaršīgas.”

Folkloriste Janīna Kursīte “Virtuves vārdenē” aplūkojusi reņģes sāls vietā: “Vidzemes zvejnieki iesāla reņģes ziemā. Kad vāra kartupeļus, pievieno tiem sāls vietā tieši reņģes. Sačurkstina speķi ar sīpoliem, ko uzlej izvārītiem kartupeļiem. Reņģes karstajā sacepumā izšķīst. Garšīgs paēdiens!”

Akciju sabiedrības “Brīvais vilnis” valdes loceklis un līdzīpašnieks Arnolds Babris uzsver: “Mums ir sauklis: mēs mainīsim jūsu priekšstatu par zivju konserviem!” Viņš patērētājiem ir apsolījis ražot tikai ļoti kvalitatīvu produkciju un ir pārliecināts, ka tas izdodas. Ražojot augstvērtīgās “Rīgas šprotes eļļā”, kam pamatā ir brētliņas un reņģes, A. Babris dalās savā iecienītākajā šprotu ēdienā. Tas ir kartupeļu biezenis ar šprotēm – jau gatavam biezenim pielej eļļu no kārbas un iejauc tajā šprotes. “Šprotītes piešķir ēdienam maigu kūpinājuma garšu. Gan biezenis, gan zivis ir maigas, tas viss mutē kūst!” piebilst gardēdis.

Reņģu pagatavošanas recepšu ir ļoti daudz. Daļa no tām apkopotas kuivižnieka, Salacgrīvas “Reņģēdāju festivāla” idejas autora un satura veidotāja Dzintra Kolāta sakārtotajā “Reņģēdāju pavārgrāmatā”, kas izdota ar Zivju fonda atbalstu un vēl arvien iegādājama Limbažu novada tūrisma informācijas centros. Šķiet, pat ļoti mūsdienīgi skan pirms vairāk nekā simts gadiem Doles salā noklausīta atziņa: “Kad nav mencu, var jau kādreiz iztikt ar’ ar reņģēm!” Celsim godā reņģi!