Vai plekste šķielē ar vienu aci?
Šķelmīgā plekste ir jūras zivs, kas jau ar savu ķermeņa formu ir pielāgojusies bentiskajam dzīvesveidam. Varētu pat teikt – jūras dibena valdniece! Dienas lielāko daļu plekste pavada, ierakusies smiltīs, bet naktīs kļūst aktīva. Baltijas jūrā tā var sasniegt 55 centimetru garumu un līdz pat 3,4 kilogramu svaru. Taču parasti plekstes garums ir līdz 45 centimetriem. Tās maksimālais vecums Baltijas jūrā ir 12 gadi, taču reti kad ir sastopamas zivis, kas vecākas par 8–9 gadiem.
Plekstes ir sastopamas visā Baltijas jūrā, atskaitot Gotlandes ieplakas pašus dziļākos rajonus, kā arī Somu līča austrumu un Botnijas līča ziemeļu galus. Tās var ienākt pat upju lejtecēs. Plekste spēj ilgstoši peldēt ūdens slānī 50 un vairāk metru virs grunts, tā pārvarot lielus attālumus (40–50 un vairāk jūdžu), šķērsojot skābekļa deficīta zonas. Sākot ar maiju, plekstes uzturas piekrastē 1–10 metru dziļumā. Ūdenim sasilstot virs 15 grādiem, tās aiziet dziļāk – līdz 20 metriem –, savukārt rudenī pārvietojas uz 40–50 metru dziļumu, bet ziemā plekstu galvenās koncentrācijas veidojas 60–80 metru dziļumā.
Irbes šaurums ir plekstes vasaras barošanās koncentrāciju galvenā vieta, taču tālāk Rīgas jūras līcī pieaugušās plekstes no atklātās jūras ieceļo maz. Tajā pašā laikā arī Rīgas līcī ir neliela plekstu nozveja, kuru veido galvenokārt jaunās, vēl nenārstojušās zivis. Sasniegušas dzimumgatavību, tās rudenī no līča migrē uz jūru – ziemošanas un nārsta vietām.
Plekstes galvenie barības objekti ir jūras bentiskie organismi. Mazuļi līdz divu gadu vecumam barojas galvenokārt ar sīkiem vēžveidīgajiem – sānpeldēm, šķeltkājvēžiem –, bet gados vecākajām zivīm barībā dominē divvāku gliemji.
Kad pieprasījums pārsniedz piedāvājumu
Baltijas jūrā dzīvo divas plekstu sugas – Eiropas plekste un endēmiskā Baltijas plekste. Baltijas jūras dienvidu daļā dominē Eiropas plekste, bet uz ziemeļiem un rietumiem no Latvijas ir izplatītas Baltijas plekstes. Gar Latvijas piekrasti ir novērojama lielāka šo abu sugu sajaukšanās, tomēr, pasliktinoties hidroloģiskajiem apstākļiem nārsta vietās Gotlandes ieplakā, Baltijas pleksu, kas nārsto piekrastē, pēdējos gados ir vairāk, veidojot aptuveni 70 procentus no mūsu piekrastē sastopamajām plekstēm.
Plekstei izsenis bijusi svarīga loma Latvijas zvejnieku lomos. Mūsu valsts pirmajā neatkarības periodā tās nozveja vidēji deva pat 15 procentus no visa koploma, un plekste ierindojās otrajā vietā tūdaļ aiz reņģes. Pēckara gados šīs sugas daļa nozvejā samazinājās līdz 2–3 procentiem, nelielu pieaugumu sasniedzot 1964.–1966. gadā, kad plekstu īpatsvars koplomā bija 5–7 procenti. Augstās nozvejas šajā laikā bija saistītas ar intensīvu zveju tieši nārsta periodā. Smēla, cik jaudāja, nedomājot par nākotni!
Šo laiku, kad murgaino piecgades plānu un izkropļotās sociālistiskās sacensības vārdā dramatiski tika traumēta jūra un zivju krājumi, savās atmiņās skaudri raksturojis zvejnieku kopsaimniecības “Banga” zvejnieks kolcenieks Jānis Freijs: “Katrs grunts tralējums ir dziļš griezums dzīvā organismā. Traļa durvis kā arkla lemeši rok grunti, aprok ikrus, zivju mazuļus, uzar jūras dibenu. Mērķtiecīgi un ātri mēs iztīrījām līci. Lučus nebija kur likt – rakām zemē. Tāpat reņģes – vedām un gāzām mežā. Labi, ka iejaucās zinātnieki.” (Rokraksts atrodams un lasāms Rojas Jūras zvejniecības muzejā.)
1968.gadā, lai aizsargātu pirmsnārsta un nārsta koncentrācijas, kā arī ierobežotu nozvejas tūlīt pēc nārsta, kad zivis ir novājējušas un zaudējušas daļu svara, tika ieviests nārsta liegums. Tālbraucējs kapteinis Visvaldis Feldmanis Kolkasragā, stāstot par lībiešu zvejnieka morāles kodeksu, vienmēr atgādināja, ka zvejot plānās un iznārstojušās butes ir kauna darbs, lai gan pirmie vasarnieki brēktin brēc pēc svaigi kūpinātām butēm jau pirms Vasarsvētkiem.
Piekrastes zvejnieku lomi ir visai pieticīgi, un nav brīnums, ka pāvilostniekam Dzintaram Zamarītim, lai pasniegtu meistarklasi bušu kūpināšanā savā sētā, rīta agrumā jābrauc uz Liepāju pie traļu zvejniekiem, kur kāda plekste aizķērusies piezvejā. Tātad pieprasījums pēc kūpinātām butēm vai īpaši lielā karstumā īslaicīgi pepinātām lestēm vēl arvien pārsniedz piedāvājumu.
