Plekstu nozveja samazinās
Arī Latvijas zvejnieku plekstu lomi pēdējos gados ir būtiski samazinājušies. Atklātā jūrā plekstu specializēto zveju 2021. gadā veica vairs tikai viens kuģis, un Latvijas zvejnieki atklātā jūrā un piekrastē nozvejoja tikai 369 tonnas, kas ir aptuveni uz pusi mazāk nekā pēdējos divos gados un sešas reizes mazāk nekā 2015. gadā. Kā secina Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups, ieviešot specializēto mencas zvejas liegumu un ierobežojot mencas piezvejas apjomus, grunts traļu zveja ir kļuvusi ekonomiski neizdevīga.
Un tā ir visās Eiropas Savienības dalībvalstīs zvejniecības nozarē vērojama tendence. Vēsturiski lielākās plekstu nozvejas Baltijas jūrā veica Polija, Krievija un Latvija. Šajās valstīs plekstes tika zvejotas gan specializētajā zvejā, gan piezvejā, lielākoties mencu zvejā. Latvijā un Polijā, tāpat kā citās Eiropas Savienības valstīs, no 2019. gada otrās puses specializētā mencu zveja tika aizliegta.
Didzis Ustups prognozē: “Paredzams, ka arī tuvākajos gados Eiropas Savienības zvejnieku aktivitāte plekstu zvejā atklātā jūrā būs zema un, iespējams, samazināsies arī turpmāk. Turpretī paredzams, ka Latvijas piekrastes zvejā plekste saglabās savu nozīmīgo lomu, īpaši tūrisma sezonā – vasaras beigās un rudens sākumā. Aizvien populārāka kļūst plekstu makšķerēšana no krasta, tāpēc institūts “BIOR” ir uzsācis informācijas ievākšanu no plekstu makšķerniekiem. Novērtējumu ir plānots veikt 2024. gadā, bet pirmie rezultāti rāda, ka plekstes makšķerēt brauc no visas Latvijas, aktīvākie makšķerēšanas mēneši ir no septembra līdz novembrim, un kopējie makšķernieku lomi ir salīdzināmi, bet mazāki nekā piekrastes zvejniekiem.”
Butes var cept un vārīt uz nebēdu
Butes vārds latviešu valodā ienācis no vāciem – butt (strups, plats, neveikls). Valodniece, Latvijas zvejvietu vārdu pētniece Benita Laumane ir konkrētāka: “Etimoloģiski vārds “plekste” tiek atvedināts no tās pašas saknes kā “plaskans”. Šīs zivju sugas nosaukumu veidošana no vārdiem ar nozīmi ‘plakans’ ir motivēta, jo plekstēm raksturīgs īpatnēji plakans ķermenis.” Nu lūk, un šis “īpatnēji plakanais ķermenis” lieliski guļ uz pannas, ko vēsta pat 19. gadsimta “Jauno pavāru grāmata”: “Labas ceptas butes var dabūt, ja zivis krietni notīra, apvārta miltos, apviļā pienā sakultā olā, tad rīvmaizē un sviestā vai taukos cep brūnas.”
Dundagā savukārt cieņā bijušas vārītas butes. 1913. gadā Jelgavā izdotajā M. Zāles “Tautas ēdienu grāmatā” lasām: “Butes tiek ūdenī kādas stundas mērcētas, tad no žaunām un spurām attīrītas, labi apmazgātas un uz pusēm sadalītas. Tad jāpārlej viņas pannā ar pienu, jāvāra, kamēr cik necik mīkstas, jāpieliek nu drusku tauku vai sviesta, kādus sīki sagrieztus sīpolus un nedaudz tumes, jāizvāra zosti labi cauri, jāpieliek vēl drusku piparu un jāceļ galdā ar kartupeļiem.”
Ko tad vēl var pagatavot no šīs plakanās jūras zivs ar acīm galvas vienā pusē? Vācu okupācijas laikā, kā jau kara apstākļos, mājsaimniecēm tika mācīta taupība un pieticība. 1942. gadā Latvijas Mājturības institūta izdotajā pavārgrāmatā “Taupīga saimniece” ierosināts vārīt žāvētu plekstu zupu: “Nomizotus, gabaliņos sagrieztus kartupeļus liek katlā, pārlej ar ūdeni, pieliek sīpolu, sāli, ļauj uzvārīties, pieliek nomazgātas un nomērcētas plekstes un vārīšanu turpina. Kad kartupeļi un plekstes mīkstas, pielej pienu, uzvāra un tumē ar aukstā ūdenī atšķaidītiem kviešu miltiem. Galdā pasniedzot, pārkaisa ar zaļumiem. Plekstēm izloba kaulus un liek pie zupas.”
Valodnieks Kārlis Mīlenbahs apgalvojis, ka vārds “leste”, ko visbiežāk lieto Kurzemes dižjūras krastā, nāk no igauņu lest vai lībiešu liest. Mūsdienās vēl arvien tik populārās pepinātās lestes Lībiešu krasta zvejniekciemos ļauj saglabāt šī senā vārda nozīmi. Pepināt īstenībā ir ‘karstumā strauji kūpināt’: “Uztaisīs dūmu namiņu, kur zivis pepināt.” (Vilis Veldre, “Dzīve pie jūras”; 1938).
Latviešu tautas ticējums vēsta: ja spāres spietos laižas, būs laba plekstu zveja. Cerams, ka spāres pratīsies, jo 2022. gadā reģistrētas zemākās plekstu nozvejas visā Baltijas jūrā kopumā – tikai 9970 tonnas (Latvijas zvejniekiem – 65 tonnas), kas pirmo reizi ir zem 10 tūkstošu tonnu robežas. Priecē kas cits, un tas saistīts ar jauno paaudzi. Rakstnieks un režisors Ingmārs Čaklais sociālajos tīklos dalījies ar kādu mums saistošu atziņu: “Jaunākais dēls, kad viņam bija pusotrs gads, kategoriski atteicās ēst zivis. Tad viņš atklāja, ka viņam garšo bute. Pārsaucām visas zivis par butēm, sāka ēst arī tās, jo, redz, tās vis nav zivis, bet gan butes.”
Laba doma!
