Unikālais lucītis. Kas viņš ir?

Lucītis ir vienīgā Baltijas jūras dzīvdzemdētāja zivs. Tā sastopama Rīgas jūras līcī un Baltijas jūrā dziļumā līdz 60 metriem, galvenokārt 15–30 metru dziļumā. Lucīša ķermenis ir slaids, raibs, galva paliela. Muguras-astes spura saaugusi, gara. Ķermeni klāj gļotas, zvīņas sīkas. Zivju garums parasti nepārsniedz 37 centimetrus, svars – 250 gramus. Mātītes ir lielākas par tēviņiem. Lucīši dzīvo piecus līdz astoņus gadus, izretis – līdz desmit gadiem.

Lucīši neveic tālas migrācijas. Lucīšu izplatība saistīta ar barošanos un ūdens temperatūras izmaiņām, tie pārvietojas galvenokārt no dziļuma uz seklumu un atpakaļ. Rīgas jūras līcī un Irbes jūras šaurumā dzīvojošās zivis veido vienu populāciju.

Lucīšu barības spektrs ir plašs, galvenie barības objekti ir gliemeži, kā arī vēžveidīgie – sānpeldes, vienādkāju vēzīši jeb grēves. Reņģu nārsta laikā daļa piekrastē dzīvojošo lucīšu barojas ar reņģu ikriem. Jūnija beigās un jūlija sākumā lucīšu nobarotība ir visaugstākā. Lucīšu mazuļi barojas arī ar sīkajiem zooplanktona vēzīšiem.

Lucīti sastop visos Baltijas jūras piekrastes rajonos, taču Latvija ir vienīgā valsts, kur šīs zivis rūpnieciski iegūst pārtikas vajadzībām. Lucīšu zveja ir sena piekrastes zvejnieku nodarbošanās Rīgas līča Kurzemes un Vidzemes jūrmalā. Lai arī trūkst precīzu ziņu par šīs zvejas pirmsākumiem, taču var uzskatīt, ka pagājušā gadsimta pirmajā pusē lucīšu zveja galvenokārt notika ar velkamajiem vadiem, tā sauktajiem buguriem. 20.–30. gados lucīšu zvejā sāka lietot nelielus murdiņus. Tie bija primitīvi, gatavoti no klūgām un dabīgiem tīklu linuma materiāliem. Saskaņā ar tā laika zvejas noteikumiem toreiz lucīšus zvejoja no 15. maija līdz 1. oktobrim galvenokārt Rīgas līča dienvidu un rietumu piekrastē. Par ļoti produktīvu lucīšu zvejas rajonu uzskatīja Kauguru piekrasti Rīgas jūrmalā reņģu nārsta vietu tuvumā. 1938. gadā Rīgas līcī tika nozvejoti 1396 centneri lucīšu.

Izbaroja sudrablapsām, mala miltos

Pagājušā gadsimta 60. gadu otrajā pusē lucīšus sāka tralēt, to nozvejas pieauga, un 70. gadu vidū sasniedza 15 tūkstošus tonnu gadā. Lucīšu murdu nozveja bija aptuveni 300 tonnu. Tajā laikā šīs zivis galvenokārt izmantoja tehniskām vajadzībām – zivju miltu ieguvei. Atceros no bērnības, kā Kuivižu zvejnieku arteļa "Enkurs" ostā Krišupītes grīvā nāca iekšā traļi, daudz bija arī igauņu zvejnieku, un lucīšus bēra pašizgāzēju kravas kastēs, lai vestu polārlapsām uz Ainažu zvēru fermu vai arteļa zivju miltu cehu, – tik daudz to bija! Gar vecās, šaurās Tallinas šosejas malām vāļājās pārkritušās zivteles, tām toreiz nebija nekādas vērtības. Tikai paši zvejnieki mājās kūriņos lucīšus kūpināja vai saimnieces lika uz pannas, jo tā nudien bija garda ēdmaņa.

Taču pēc dažiem gadiem krājumi un nozveja strauji kritās, kam cēlonis bija jau minētā intensīvā traļu zveja, ka arī plēsēju, proti, mencas, ienākšana Rīgas līcī. Tādēļ, lai atjaunotu lucīšu krājumus, no 1980. līdz 1990. gadam bija lucīšu rūpnieciskās zvejas liegums. Palielinoties lucīšu krājumam un atjaunojoties Latvijas neatkarībai, kopš 1991. gada zveja ar lucīšu murdiem ir atjaunota. Piemēram, 1996. gadā no aprīļa līdz septembrim Rīgas līcī tika atļauta lucīšu specializētā zveja ar 790 lucīšu murdiem; kopējā nozveja tajos, pēc oficiālās statistikas datiem, bija 134,7 tonnas. Piezvejā citos zvejas rīkos (stāvvadi, zušu murdi) bija trīs tonnas lucīšu. Togad visvairāk šo zivju noķēra Lapmežciema un Rojas pagastā, bet visaugstākā nozveja uz vienu lucīšu murdu bija līča dienviddaļā – Jūrmalas pilsētas robežās –360 kilogrami. 1996. gadā lucīšu paaudze tika vērtēta kā vidēji ražīga, kopējais krājums Rīgas jūras līcī bija apmēram 5000 tonnu, no tās rūpniecisko daļu veidoja 1,5 tūkstoši tonnu zivju. Lucīšus atkal varēja nopirkt līča zvejniekciemos, taču pieprasījums pārsniedza piedāvājumu un cenas turpināja augt.

Lucītis ir kritiski apdraudēts

Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "Bior" Zivju resursu pētniecības departamenta pētnieks Jānis Gruduls savos secinājumos ir tiešs: "Divas jūras zivju sugas, kurām Baltijas jūrā Latvijas tuvumā klājas vissliktāk un kuras ir novērtētas kā kritiski apdraudētas, ir jūrasvēdzele un lucītis. Lucīšu populācija pēdējo trīs paaudžu jeb 21 gada laikā ir piedzīvojusi būtisku populācijas sarukumu pat 95 procentu apmērā. Iespējams, galvenie sugas izplatību un populāciju ietekmējošie faktori ir saistīti ar vides izmaiņām un ūdens temperatūras paaugstināšanos, jo lucītis uzskatāms par Baltijas jūras reliktu, aukstūdens sugu. Protams, savu negatīvo efektu atstāj arī sugas vēsturiskā pārzveja komerciālajā zvejā, piekrastes zveja, kā arī konkurence par barības bāzi ar invazīvo sugu apaļo jūrasgrunduli. Būtiski ir samazinājušās arī kopējās lucīša nozvejas, kas patērētājiem ir stipri jūtams – agrāk lucītis bija ļoti parasta zivs, ko lielākoties pārstrādāja zivju miltos un izmantoja lauksaimniecībā, bet tagad tā ir liela delikatese, un kūpinātu lucīti būs vēl jāpameklē."

Autors izdara domāt rosinošu secinājumu: ņemot vērā daudzu sugu populāciju slikto stāvokli Latvijas ūdeņos, ir pamats apgalvojumam, ka zivīm mūsu ūdeņos nemaz neklājas viegli. Arī "Latvijas Sarkanā grāmata" 2023. gada oktobrī bija izsludinājusi lucīti par mēneša aizsargājamo sugu, uzsverot: "Lai arī zvejas intensitāte vairs nav tik liela, tomēr klimata un citu faktoru ietekmē lucīša populācija Latvijas ūdeņos pēdējo 20 gadu laikā ir samazinājusies par vairāk nekā 90%."

Statistika vēsta, ka mūsu zvejnieki piekrastes ūdeņos 2022. gadā nozvejojuši 17 tonnas lucīšu (visvairāk pēdējā desmitgadē nozvejots 2016. gadā – 62 tonnas), bet aiz piekrastes ūdeņiem – vienu tonnu. Mēdz teikt: ķer vēju! Bet te nu vietā pārfrāzējums: noķer lucīti!

Asaka kļūst zaļa, un āda ir ēdama

Lucīša, kas tiek saukts arī par lugiņu, vārds, kā vēstījis valodnieks Konstantīns Karulis, ir aizguvums no lībiešu vai igauņu luts un literatūrā minēts tikai 19. gadsimtā, bet uzvārdos sastopams jau 16. gadsimtā. Lucītis ir vienmēr gaidīts latvieša virtuvē, zivs baltā gaļa ir ļoti maiga, mēreni trekna, bet sulīga. Ziedu laikos lucīšus cepa un vārīja, sautēja un kūpināja. Gatavošanas procesā zivs asakas iegūst zaļganu nokrāsu.

Salacgrīvas puses saimniece Velta Studere mums atstājusi savu lucīšu pagatavošanas recepti Vidzemes lībiskajā dialektā: "Luciš. Iztīr iekšs, izskalo, apvārt miltos un cep eļļā gatavs. Var tāpat ēst, bet ļoti smeķig i, ka nolupina no asak nost, ielik maza podiņa, maķenīt uzlej ūden, pieliek dillits, bišķin pasutina, tad pārlej sald kreim un uzvār. Iznāk tād zostiņ a vist gaļ garš. Ēd kopa ar sausim kartupeļim. Luciš nekad nesāl, tad tie paliek saus un negaršig kā žagar."

Anna Celma 1987. gadā Stokholmā izdotajā pavārgrāmatā "Svētku un ikdienas ēdieni Vidzemes jūrmalā" par lucīšiem izsakās šādi: "Lucīšus varēja svaigus izšmorēt ar krējuma mērcīti. Izcepināja žāvētu gaļu, tad lucīšus ieliek tur iekšā, pielej mazliet ūdeni, tad uzlej krējumu un ēd ar kartupeļiem. Tā taisīja arī žāvētos lucīšus. Lucīšus zvejoja no Jāņiem līdz augustam; ap Jāņiem tie bija vistreknākie. Lucīši (=kāds attāls vēdzeles paveids) dzīvo tur, kur akmeņains dibens; zvejoja tad, kad tie nonāca gandrīz malā un kad tie bija arī vistreknākie, vislielākie."

Īstā latvju saimniece Iveta Celkarte no zvejnieku sētas "Dieniņas" zina stāstīt un rādīt, kā pareizi ēst kūpinātu lucīti: "Tur zivtiņu ar asti uz augšu; noplēš mazu gabaliņu no astes nost un smuki noplēš visas zivtiņas garumā spuru nost. Tāpat dara arī vēdera pusē. Tad, kur pie galvas spuras, nokniebj nost pašu galvu, un tad lucēnam visā garumā pa vidu uzspiež un smuki atver zivtiņu vaļā. Pusi bez asakas ēd nost; tad otrai pusītei izņem ārā lielo, zilo asaku un arī ēd nost." Saimniece stāsta, ka lucīšiem ir zilas asakas, bet tas ir normāli, no tā nav jābaidās, kā arī piebilst, ka šmaugās zivtiņas ēdamas ar visu ādu.

Ja šovasar piekrastē kaut kur redzat pārdodam lucīšus lētāk par 26 eiro kilogramā, uzskatiet, ka jums vēl arvien dzīvē mēdz uzsmaidīt veiksme. Saulainu un zivīm gardu vasaru!

UZZIŅA

Lucīšus (Zoarces viviparus) galvenokārt zvejo ar lucīšu murdiem, tāpēc specializētā lucīšu zveja ir aizliegta mazuļu dzimšanas laikā, tas ir, no novembra līdz aprīlim. Lielākās nozvejas ir Rīgas līcī – Pierīgā un Limbažu novadā maijā un jūnijā.