Biedrības valdes locekle, dibinātāja un vadītāja Lilija Paegle, lai arī pašai dzīvē nav klājies viegli, aizvien nepagurst, un viņai netrūkst ideju par tālāko biedrības darbību. Kad 2003. gadā Lilija atgriezās dzimtajā Madlienā, viņa bija zaudējusi dzīves dzirksti. Nākotnes plāni bija neskaidri, taču viņu nepameta sajūta, ka vēlas kaut ko darīt Madlienas labā. «Atgriezos slima, nevarīga un trūcīga. Tas viss ir vēl arvien, taču attieksme pret to ir cita. Tolaik jutos mazvērtīga un niecīga, bet domāju, ja reiz esmu atgriezusies, vēlos Madlienai būt noderīga. Esmu invalīde, gribēju iestāties bezdarbniekos, mani mēģināja atrunāt, ka Madlienā jau nav darba, nav jēgas stāties bezdarbniekos. Teicu, ka gribu mācīties. Kad atgriezos Madlienā, sagadījās, ka bija piedāvājums doties uz Zviedriju kopā ar deviņiem Ogres pensionāriem. Tur ciemojāmies 18 dienu. Redzēju, ka esmu jaunāka par līdzbraucējiem, bet viņi visi ir žirgti, enerģiski, darbīgi. Man palika par sevi kauns,» atceras Lilija un turpina: «Tolaik Ogres Invalīdu biedrības vadītāja Laima Melne teica, ka ir nepieciešams starpnieks starp Ogri un Madlienu, kur ir septiņi invalīdi. Sapulcējāmies, ievēlēja mani. Aptuveni gadu darbojāmies kopā, līdz sapratu, ka mums vajag pašiem savu organizāciju.» Nodarbinātības valsts aģentūrā Lilijai piedāvāja projektu vadības kursus, kas vairākus mēnešus notika augstskolā «Turība». Paegles kundze saka paldies pašvaldībai un tolaik Madlienas pagasta pārvaldes vadītājai Ritai Grāvītei par iespēju daļēji apmaksāt kopmītni, kam bija nepieciešami 40 lati, bet Lilijas pensija bija tikai 30...

Kad kursu ietvaros bija jāraksta projekts, viņa jauniegūtās zināšanas nolēma izmantot praktiski un uzrakstīja projektu par jaunas organizācijas veidošanu Madlienā, pirms tam aptaujājot vietējos iedzīvotājus. Tas vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka šāda biedrība ir vajadzīga gan pensionāriem, gan invalīdiem, gan arī daudzbērnu ģimenēm. Jau neilgi pēc tam, 2004. gada maijā, Madlienā tika nodibināta «Sabiedriska organizācija invalīdiem, pensionāriem un atbalstītājiem Otras mājas», bet 2006. gadā organizācija bija jāpārreģistrē un tapa biedrība «OTRĀS MĀJAS». Dibināšanas sapulcē piedalījās 17 cilvēku.

Iegūst savas telpas, piedāvā pakalpojumus

Organizācija vēl nebija juridiski apstiprināta, kad Lilija jau uzrakstīja projektu par divu dienu pasākumu – sporta aktivitātēm, koncertiem, mākslas nodarbību, izstādi, pat ar ārzemju grupas piedalīšanos. Divus gadus vēlāk biedrība ieguva sabiedriskā labuma organizācijas statusu, kas tai ir joprojām. 2005. gadā trīs organizācijas, kas bija bez savas pajumtes, – «Glābiet bērnus» Madlienas nodaļa, biedrība «Pūpolītis» daudzbērnu ģimenēm un «Otrās mājas» vērsās pašvaldībā ar lūgumu piešķirt telpas tālākai darbībai. «Tā tikām pie «Zālītēm», kur esam joprojām. Telpas bija jāiztīra, jāizved gruži, pirkām un paši izlīmējām tapetes. Lai biedrība varētu sekmīgi darboties, esmu rakstījusi projektus, lai ēku atjaunotu, pielāgotu mūsu vajadzībām, realizēti projekti telpu rekonstrukcijai, gādāti pamatlīdzekļi un materiāli darbības nodrošināšanai. Projekti īstenoti ar LAD, fonda Ziedot finansiālo atbalstu, arī ar mūsu novada pašvaldības atbalstu. No piešķirtajām telpām šobrīd tikai viena ir palikusi neremontēta. Abas organizācijas jau ir likvidējušās, daļa biedru pārnākuši pie mums. Mūsu biedru skaits pamazām sāka augt, pat izauga līdz simtam, bet laika gaitā sastāvs, arī pamatkodols, ir ļoti mainījies,» stāsta Lilija, kura vēlāk, lai iegūtās zināšanas varētu izmantot biedrības darbā, apmeklējusi arī citus kursus – gan lietvedībā, gan grāmatvedībā un datorzinībās, arī citus projektu vadības kursus.

20 gadu laikā biedrības telpās organizētas radošās darbnīcas, piemēram, pērļošana, dekupāža, stikla apgleznošana, audumu apstrāde, notikušas izglītojošas lekcijas. Protams, sniegta palīdzība daudziem jo daudziem grūtībās nonākušajiem. Ik gadu uz svētkiem apciemoti vientuļie pensionāri, invalīdi pagastu nomalēs. Lai radītu kopības sajūtu un iepriecinātu, biedrībā kopīgi svin dzimšanas dienas un nozīmīgākos svētkus. Telpas, tostarp tualete, iekārtotas tā, lai tās būtu pieejamas arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Pieejami arī pavisam praktiski pakalpojumi – te bez maksas iespējams izmantot dušu un izmazgāt veļu. Lilija stāsta, ka vasarās bija periodi, kad mazgāt veļu veda cilvēki, kuriem sausajā laikā akās nebija ūdens. Atnesto veļu biedrības brīvprātīgās reizēm mazgā pat vakaros, sestdienās vai svētdienās, veļu arī izžāvē. Cilvēki atbrauc nomazgāties, kad, piemēram, jādodas uz Rīgu pie ārsta, bet mājās nav savas dušas vai vannas. Biedrībai ir dušas kabīne, kur var gan apsēsties, gan pieturēties, kas cilvēkiem ar kustību traucējumiem nav mazsvarīgi. Tiesa gan, jārēķinās, ka ir jāspēj iekāpt kabīnē.

Man pienākas palīdzība!

Biedrība aktīvi sadarbojas ar Latvijas Samariešu apvienību, kuri piedalās Glābējpaku akcijās «Paēdušai Latvijai» RIMI veikalos un paši no Rīgas atved produktus, ko izdalīt tiem, kam tie ļoti nepieciešami. Savulaik «OTRO MĀJU» pensionāri arī paši stāvēja veikalā un akcijas laikā uzrunāja cilvēkus, aicinot ziedot pārtiku, bet tas bija fiziski grūti, un L. Paegle priecājas, ka tagad šo darbu uzņēmusies biedrība «Baltā dūja» Ogrē. Laiku pa laikam atbalsta arī fonds Ziedot.lv, sagādājot gan bērnu, gan pieaugušo autiņbiksītes, dažādas tējas, produktus un daudz ko citu. Reizēm no veikaliem galvaspilsētā biedrība saņem arī norakstītos pārtikas produktus – maizi, sasaldētu gaļu, ko zibenīgi izdala. Aptuveni septiņus gadus biedrībā dalīja arī Eiropas pārtikas pakas, taču, kad šo paku izdales koordinēšanu pārņēma «Latvijas Sarkanais Krusts», sadarbība vairs neturpinājās.

«Ir cilvēki, kuri pieprasa – man pienākas palīdzība! Mēs atbalstām, bet pieprasīt? Nedrīkst nākt ar šādu uzstādījumu. Kā jau minēju, neesam organizācija ar saviem līdzekļiem, mēs tos piesaistām ar projektu starpniecību, ziedojumiem. Ja mums ir iespēja, palīdzam un atbalstām. Situācijas, kad nepieciešama palīdzība, ir dažādas, un dažāda ir arī attieksme,» saka Lilija un atceras kādu gadījumu, kad pēc pārtikas pakām atbrauca jauns cilvēks no Lauberes, lai tās aizvestu saviem piederīgajiem. Lilija tobrīd tīrījusi sniegu. Jauneklim ne brīdi neienāca prātā piedāvāt palīdzību, viņš bija ieradies pēc pakām, kuras pienākas… «Mēs lielākoties esam slimi, veci cilvēki, bet darbojamies sabiedrības labā, bieži vien pat priekš veseliem cilvēkiem, kuriem ir problēmas. Bija kāda uzņēmēja no kaimiņu pagasta. Viņa piezvana un saka, ka nonākusi krīzes situācijā – darbiniekiem jāizmaksā algas, jāatmaksā kredīts, bet ir radušās īslaicīgas naudas grūtības un nav pat iespējas nopirkt bērniem pārtiku. Viņa bija ļoti pateicīga, ka ārkārtas situācijā varējām palīdzēt, pat neraugoties uz to, ka sieviete ir uzņēmēja. Bija arī kāds puisis, kurš izveidoja savu veikaliņu. Pirms tam nāca pie mums pēc pārtikas pakas. Reiz viņš atnāk un pasaka paldies, ka pārtikas pakas vairāk nevajadzēs. Ir cilvēki, kuri nekad neņems neko lieku, tikai tik, cik grūtā brīdī vajadzīgs. Ļoti augstu vērtēju tādus cilvēkus. Ir tādi, kas saka, ka jūs tikai dzērājus atbalstāt, bet pie manis dzērāji faktiski nenāk. Jā, ir, kas varbūt šad tad iedzer, bet viņi atnāk pie mums palīgā, talkā,» stāsta Lilija un atceras kādu skolotāju, kura vairs nestrādā. Viņa bija vērsusies pēc palīdzības Sociālajā dienestā, bet saņēmusi atteikumu, jo sievietei pieder divi hektāri zemes, līdz ar ko palīdzība nepienākas, bet viņa šo zemi vēlas saglabāt nākamajām paaudzēm. L. Paegle norāda, ka biedrība grūtā brīdī savu iespēju robežās palīdz jebkuram, neatkarīgi no tā, kādi ir viņu īpašumi, un uz biedrībām neattiecas birokrātiski šķēršļi, kas ierobežo palīdzības sniegšanu.

Vēl arvien biedrībā tiek dalītas pārtikas pakas, tostarp tā sauktās Glābējpakas, higiēnas preces (tās gan neregulāri). Iespējams saņemt arī humāno palīdzību – apģērbu, apavus, reizēm traukus.

Biedrība tās biedriem kā otrās mājas un aktivitāšu vieta

«OTRAJĀS MĀJĀS» vēršas cilvēki ne tikai no Madlienas, bet arī kaimiņu pagastiem – Meņģeles, Lēdmanes, Krapes, Ķeipenes, Lauberes. «No Krapes šoferītis atveda jauno māmiņu. Viņa saņem palīdzību, apjautājos, kā tad šoferītim pašam, jaunā māmiņa atbild, ka viņam darba nav, bet viņam ir mašīna un arī tāpēc nevar saņemt palīdzību, viņš tikai piepelnās ar šādiem braucieniem, jo ir ģimene, par kuru nepieciešams gādāt. Jautāju, kāpēc viņš nevērsās pēc palīdzības pie mums. Acīmredzot cilvēkiem arī pret sabiedriskajām organizācijām ir aizspriedumi, domājot, ka te arī būs birokrātija, bet tā nav. Sociālajām nodaļām jāvadās pēc likumdošanas, jāievēro instrukcijas, bet mums nav tādu instrukciju,» saka Lilija, kurai biedrība pašai kļuvusi par otrajām mājām. Tagad Lilijai ir savs dzīvoklītis, bet pirms kāda laika viņa dzīvoja māsas mājā, kas atrodas trīs kilometrus no centra, un vakaros pa tumsu ne vienmēr gribas mērot šo ceļu un viņa nereti palika savās otrajās mājās. Ar vīru viņas ceļi šķīrušies, trīs meitas izaugušas, un katra ir savā dzīvē, divas ārpus Latvijas. Lilija atzīst, ka laikam jau pašai vispirms bija dzīvē jāiziet cauri dažādām grūtībām, lai spētu saprast un palīdzēt citiem. «Es viņus saprotu, un viņi saprot mani. Nedrīkst šķirot cilvēkus. Uz visiem jāraugās vienādi. Man kādreiz nebija gribasspēka, pati padevos, biju norakstījusi sevi kā cilvēku. Darbošanās biedrībā man atdeva spēku. Paldies arī Ogres novada pašvaldībai, kura mūs atbalsta. Līdz 2014. gadam paši maksājām par elektrību, siltumu, tagad to sedz pašvaldība. Tas biedrības darbībai ir nenovērtējami,» saka Lilija.

Cilvēkus biedrībai piesaista ne tikai iespēja saņemt palīdzību, bet arī kopīgas darbošanās prieks. Biedrības vadītāja atceras, ka 2014. gadā, labiekārtojot teritoriju, kur piedalījās gan jauni cilvēki, gan gados, saņēmusi pārmetumus, sak, kā nav kauna likt pie darba šos vecos cilvēkus. Lilija smaida – viņa jau nevienu pie darba nav likusi – cilvēki paši vēlas justies piederīgi un noderīgi. Biedrība šādu iespēju sniedz ikvienam, un viņa priecātos par cilvēkiem, kuri ne vien pildītu norādījumus, bet nāktu ar savu iniciatīvu.

Svarīgi rast motivāciju

«Man kā vadītājai trūkst projektu vadības komandas. Kā Lilija uzrakstīs – tā būs. Kad apkopoju intereses, uzrakstu projektu, tad ir. Es pati projekta ietvaros biju noorganizējusi projektu vadības apmācību septiņiem cilvēkiem, kas gan nebija biedrības biedri. Gribētu rakstīt projektu dažādu veidu apmācību grupām. Mums nav līdzekļu, ko maksāt lektoriem, bet ļoti noderētu kādas izglītojošas lekcijas, kaut vai par elementāriem jautājumiem, uzvedības kultūru, galda kultūru, ģērbšanās kultūru un tamlīdzīgi. Ir cilvēki, kas nāk un saka – es gribētu darboties, ko tu teiksi, to darīsim – cilvēkiem trūkst pašu iniciatīvas, izaugsmes iespējas. Ir bijuši arī cilvēki, kuri gatavi uzņemties vadību, bet prasa – kāda te ir alga. Nu kāda alga! Jāspēj ielikt pašam no sevis. Alga ir tā, ka esi laimīga, ka varēji cilvēkam palīdzēt, ka viņam ir sniegts atbalsts. 2010. gadā kā pateicību kā viena no labākajām sabiedrisko organizāciju vadītājām saņēmu braucienu uz Eiroparlamentu, uz Briseli. Es gan neuzskatu, ka esmu labākā, lai būtu labākā, vēl tāls ceļš ejams,» saka Lilija, kura 2017. gadā pārcieta onkoloģisku saslimšanu, un, kā pati teic, daudzi viņu bija jau norakstījuši, bet Lilija savos 74 gados turpina aktīvi darboties. «Lēnām atgriezās jauda domāt un rīkoties. Protams, joprojām ir veselības problēmas,» saka uzņēmīgā biedrības vadītāja un stāsta, ka ir radusi arī ko tādu, kas pašai sagādā lielu prieku. Savulaik viņa vēlējusies studēt Latvijas Mākslas akadēmijā, pat gājusi sagatavošanas kursos, taču sākusi slimot ar plaušu karsoņiem un no studijām nācies atteikties. Madlienā viņa no Mākslas skolas saņēmusi piedāvājumu apmeklēt gleznošanas kursus un apguvusi eļļas gleznošanu. Pavasarī, skolu beidzot, bija izstāde, tad Madlienas Kultūras namā un arī Lauberē bija izstāde, kur varēja skatīt arī L. Paegles darbus, kas tagad ir sagatavoti izstādīšanai arī Krapes bibliotēkā. Lilija ir pierādījums tam, ka cilvēks arī pēc 70 gadiem var apgūt ko jaunu. Turklāt tālmācībā viņa apguva arī renesanses tehnoloģiju glezniecībā. Vēl apguvusi arī miniatūro rotaļlietu izgatavošanu un ir radījusi ap 70 divus līdz piecus centimetrus lielas miniatūras rotaļlietas, gan kustīgas, gan nekustīgas. To izgatavošanā jāizmanto palielināmais stikls. «Ja pats spēj ar kaut ko aizrauties, vari motivēt arī citus. No tevis paša atkarīgs, vai vecumdienas būs kvalitatīvas un skaistas. Es savas veselības problēmas varu pārdzīvot, jo man ir motivācija kaut ko vēl taisīt, radīt, veidot sev un citiem par prieku. Biedrības ietvaros es visus gribētu motivēt darboties sev par prieku un citiem par prieku,» saka Lilija.

Ieceru vēl daudz

Jautāta par savu misiju un nākotnes plāniem, viņa teic, ka vienu brīdi pat bijušas domas par biedrības pašlikvidāciju, bet, saņemot ziņu, ka pašvaldība sadarbības un nomas līgumu par biedrības telpām gatava parakstīt vēl uz desmit gadiem, Lilija sapratusi, ka tā ir kā otrā elpa un iespēja realizēt jaunus projektus. Biedrība vēlētos izmantot ēkai blakus esošās garāžas, kas ir pašvaldības īpašumā. Ja vien būtu iespējams, vienā no tām izveidotu trenažieru zāli, lai nodarbību starplaikos cilvēki var izkustēties, savukārt otrā garāžā varētu stāvēt mikroautobuss, ko biedrība reiz gribētu iegādāties savā īpašumā, lai varētu braukt pie cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Viņas sapnis ir biedrības aktivitātēs vairāk iesaistīt arī jauniešus, lai biedrības mājās skanētu arī jauniešu čalas. «Savulaik biedrībai bija arī jauniešu grupa, kas gribēja kopā ar mums darboties, mēs pat statūtus mainījām, izveidojot jauniešu organizācijas struktūrvienību. Bija ļoti aktīva jauniete Ramona Ļeščinska, tagad Leitāne. Pēc viņas iniciatīvas caur mūsu biedrību pagastā tika izveidots bērnu rotaļu laukums. Tagad tā laika jaunieši ir apprecējušies, viņiem ir bērniņi, daudzi pārcēlušies citviet, pat uz ārzemēm. Vēlāk bija posms, kad mums bija arī subsidētās darba vietas jauniešiem, arī invalīdiem. Šobrīd jauniešiem vairs nav kodola, ap ko pulcēties. Ja kāds no jauniešiem ir ieinteresēts un enerģijas pilns, viņš ir laipni aicināts piebiedroties, lai īstenotu savas idejas,» saka Lilija. Vēl ir arī sapnis par kulinārijas pulciņu, kur pieredzējušās biedrības kundzes savas prasmes varētu nodot jaunajām māmiņām. Ar laiku varētu tapt arī zupas virtuve. Lilija ir pārliecināta – tas viss ir iespējams. «Mums vajag jaunus prātus biedrībā, kas varētu šo darbu pārņemt, izbūvēt arī bēniņu telpas, par kurām sapņojām savulaik kopā ar jauniešiem. Sapņi ir vajadzīgi vienmēr,» saka Lilija Paegle.