Uz sarunu – vienkāršā, brīvā domu lidojumā, kur abi esam gan intervētāji, gan intervējamie. Joprojām esam kolēģu – skolotāju – domu brālībā, uzskatu jaukajā sadraudzībā, kur silda vienādais, līdzīgais un nesaldē atšķirīgais. Esam novadnieki un tuvu pazīstami, tāpēc nejūsosimies un sauksim viens otru vārdā. Mēģināsim sarunu virzīt uz mākslu, izejot no tā, kas to rada un no kā tā dzimst un ko paveic. Arī par audzināšanu un sevis augšanu. Audzināšana, pedagoģija, personība nav no mākslas nodalāmas. Psihoanalītiķis Alfreds Adlers personības tapšanu, veidošanu definē tēlaini un dziļi – cilvēks ir glezna un pats šīs gleznas gleznotājs.

Andris: – Ceļš uz dzīves kalniem, likteņa pagriezieniem sākas ģimenē. Tur bez bērnības maizītes, modinātājpulksteņiem, iedzimtības gēniem tuvākā saskarsme ar to, kas ļoti dvēselei rada – apzināti nelietoju vārdu «vērtība», kas nodilis kā veca nauda. Labi atceros tavu mammu. Bet par viņu šī raksta noslēgumā. Vispirms par tēti. Krietns strādnieks, metinātājs, sava aroda lietpratējs, personība. Ja tas dzelžu gabals jāsametina smalkāk un pamatīgāk, visi gāja pie Šauriņvolda, kā viņu visi sauca. Atceros divas šī krietnā vīra īpašības: konkrēta, kodolīga valoda, kura neiztika bez humora, kuram pats joka darinātājs līdzi nesmējās. Pabrīnījos, ka skarbu vīru kompānijās, kur smalkumus nemeklēja, Voldim nepaspruka neviens žargona vai parupjāks vārds – arī tad, kad dvēseli iesildīja kāds stiprāks mēriņš. Kādas tavas bērnības dienu atmiņas, un kā tās neapzināti (apzināti) veidoja to tevi, kas tagad esi?

Gunta: – Mana agrā bērnība pagāja Bērziņu dzimtas mājās «Dadžos», kādreizējā Kastrānes pagastā, kur dzīvojām vairākās paaudzēs. Uzraksts uz kūts sijas vēstīja: celta 1901. gadā! Atmiņā palikuši daži interesanti fakti. Biju tik maza, ka, pastiepjoties uz pirkstgaliem, varēju redzēt tikai mazliet pāri galda malai. Redzētais pārsteidza. Kādas tik konstrukcijas tur nebija, kaut kas karsa, pilēja, burbuļoja. Izrādījās, ka tas bija parasts paštaisīts kandžas aparāts, kam bija jābūt katrā kārtīgā lauku saimniecībā, jo siena, kulšanas, mēslu vešanas un kartupeļu talkas bija radu, kaimiņu kopīgās sanākšanas un arī jauka svinēšana.

Sestdienas vakaros kūra lielo krāsni un sildīja ūdeņus vannai. Tā bija lielā skārda vanna, ko mums, bērniem, nolika pie mūrīša, lai siltāk, jo plunčāties ļoti patika. Ķēķī karsa lielais veļas katls, bet bērniem tur bija aizliegts tuvoties. Bet no ķēķa veda trepes uz istabaugšu, kā to saucām. Protams, tur bija jāpielieto dažādi viltīgi uzmanības novēršanas paņēmieni, lai tiktu augšā: lūku spēju pacelt tikai ar plecu un sevišķu piepūli. Bet tas bija to vērts!!! Ko tikai nevarēja atklāt bēniņos! Seno laiku smaržu pudelītes, vērpjamie ratiņi, senatnīgi trauki, zirglietas un pat cītara. Jā, agrāk saimniecībā bijuši gan zirgi, gan govis, savas stelles, kuļmašīna, bet rijā noslēpušās zirgu kamanas un dažādi ar linu kulšanu saistīti krāmi. Protams, katrā gadalaikā savas izpriecas un nodarbes. Ziemās vīri gāja meža darbos, sievas gatavoja pusdienas, bet bērnu uzdevums bija aiziet līdz izcirtumam un saukt visus pusdienās. Bērnības burvīgās ziemas! Salts, spirdzinošs gaiss, spilgta saule, kas neļauj atvērt acis! Atmiņas izstaigāju atkal un atkal: tuvākajā grāvī sniegā iestiegot līdz viducim, rokot alas saputinātajās grāvmalēs, bet mājās vienmēr gaidīja silts mūrītis, kur žāvējās cimdi, kas reizēm bija tā aplipuši ar sniegu, ka krita nost no rokām veselām pikām. Kur nu vēl sērsnas tortes, kuras rotājām ar kārklu «rozītēm». Reizēm ragaviņu braucienā pievienojās mūsu uzticamais suns Džeks, kam nebija pretenziju, ja pa retam mēdzu ielīst viņa siltajā būdā. Laikam gribēju paskatīties uz ārpasauli no suņa perspektīvas.

Pavasari nāca ar jaunām līksmēm un pienākumiem. Kad parādījās pirmā gārsa (un tās bija daudz!), bāzām pilnas kabatas un nesām barot aitas. Vēl viņām garšoja apšu mizas. Gājām līdzi pieaugušajiem izvēlēties jaunas apses, kas vislabāk auga mežmalā aiz rijas. Aitas vienmēr atzinīgi novērtēja mūsu centienus, noskrubinot stumbrus gludus kā slotas kātus. Vasarās ceļmalās augošo liepziedu smaržas, griezes dziesmas pļavās, kāju mazgāšana rasā un gardā medus maize ar pienu pirms saldā nakts miera. Kad mūsu mājās svieda medu, izlaizīt medus podus bija īpašs bērnu rituāls. Jaukā romantika mijās ar nepielūdzamām siena talkām pašā saules svelmē ar mammas pastāvīgo piekodinājumu: «Jānogrābj tā, lai adatu var atrast!» Labi, ka talciniekiem ik pa laikam vajadzēja atnest jāņogu zaptsūdeni: tak vismaz kāda elpas atvilkšana! Dažas reizītes sanāca tā, ka aizmirsās, pēc kā īsti biju gājusi. Pēc tādas aizspēlēšanās atskanēja mammas stingrā balss: «Nu, aizgāja kā pēc pastardienas!» Rudeņi nāca ar kopīgu sēņošanu, bet vakaros, kad papus pie krāsns jau bija uzpīpējis, viņš mani cēla skatīties, kas tur notiek uz krāsns augšas. Kaut arī nekad nekas tur nemainījās, šis process bija kā svēts rituāls. Mammu atceros, vienmēr šiverējot pa virtuvi, rūpējoties par saimniecību un visu ģimeni. Un tā mums nebija maza: mammas vecvecāki, Vilmas omīte ar dēlu Jāni un mēs – paps, mamma, es ar māsu Gitu. Gita gan vēl bija sīka un bieži pieskatāma – pat tādā laikā, kad labprātāk būtu sēdējusi bēniņu logā, kuļājot kājas un gaidot, kad no meža ieloka parādīsies paps. No turienes pavērās tādi plašumi! Visbiežāk es gan nepaspēju viņam aizskriet pretim, jo bēniņu logs bija izceļams: kamēr noslēpu šo noteikumu pārkāpšanas pēdas, papus jau bija mājās.

Ļoti patika skatīties vecos albumus, sēžot klēpī vecvectēvam Aleksandram, bužinot viņa kuplo sirmo bārdu un klausoties stāstos par bildēs redzamajiem cilvēkiem. Bet, kad vecvecāki gulēja diendusu, zinājām, ka šai istabai nedrīkst pat tuvoties. Tie bija paši par sevi saprotami noteikumi, kas retu reizi arī piemirsās, piemēram, maršējot pa pagalmu ar manu mīļāko dziesmu «Trīs vīri kādreiz bija», aizraujoties tā, ka, ienākot istabā, piemirsās nogriezt balsij skaņu…

Kaut kādu laiku mēs pat paguvām palīdzēt ganīt kolhoza aitas un govis. Ganos vītola stabulīšu gatavošana un loku taisīšana kā pirms lielām medībām! Man tiešām paveicies ar vecākiem, kas lieki nerunāja, bet dažkārt tikai acu skats vai draudzīgs rokas pieskāriens uz pleca deva sajūtu, ka viss ir kārtībā. Toreiz bērniem teikt, ka vecāki mūs mīl, laikam nebija īsti pieņemts, bet mēs noteikti mīlestību sajutām. Jutām, braucot mājās uz malkas vezuma, kopīgajās siena talkās, pie saimes galda vai pavadot mūžībā kādu no Bērziņu dzimtas, kad sabrauca radu ģimenes. Bērēs pēc atgriešanās no kapiem neiztika bez dziedāšanas un pat dancošanas, vienmēr atradās kāds, kas spēlēja kādu mūzikas instrumentu, un skumjas pārauga gaišās atmiņās.

Andris: – Tāds paprāvs un itin cienījams laiks pagājis no skolas gadiem tavā Ķeipenes skolā. Toreiz vēl bija tā saucamā sešgadīgo klase, kur daudzus gadus par audzinātāju – teju visu mācību priekšmetu pasniedzēju strādāja unikālā, leģendārā skolotāja Līga Zvirgzdiņa. Sešgadīgo klasi piepildīja bijušie bērnudārznieki, tad, kad vēl nelietoja to izdomas nabadzību – «pirmskolas izglītības iestāde» un «izglītojamais». Mācības uzsāka arī māju bērni (kā mūsējie), kuri bērnudārzu nepazina. Bet sešgadīgo audzēkņi pirmajā skolas gadā visi bez izņēmuma iemācījās lasīt, pirmos aritmētikas rēķinus, zīmēt, krāsot ar «gošām» (guašām). Visi dziedāja, spēlēja spēles, rotaļājās, labi paēda, devās obligātā diendusā, kas īpaši nepatika mūsu Gunai. Bet audzinātāju Līgu visi mīlēja un klausīja uz vārda. Nedzirdēja ne par mobingiem, ne bulingiem. Kā tev klājās tajā sešgadīgo klasē un apkārt tai?

Gunta: – Sākšu ar to, ka man bija īpašā burtu ābece, ko bija zīmējis mans tētis. Kaut gan viņš vienmēr teica, ka zīmēt nu gan viņš neprotot. Tā bija vislieliskākā burtu ābece rūtiņu burtnīcā. Viņš, pārnācis vai vēlākos gados pārbraucis (kolhozs par labu darbu uzdāvināja mopēdu) mājās, pavakariņoja, un tad kopīgi mācījāmies burtus. Domāju, ka viņam šis process patika tikpat ļoti kā man. Uzsākot mācības sešgadīgajos, biju ļoti kautrīga, klusa. Bet, kā jau teici, skolotāja Līga deva drošības sajūtu. Ceļā pavadītie trīs kilometri sešgadniekam likās vesela mūžība – it sevišķi ziemā. Par laimi, manā dzimšanas dienā, kad man palika 7 gadi, pārcēlāmies uz Ķeipenes centru, kur tētim piešķīra dzīvokli. Tā sākās manas skolas gaitas. Biju apzinīga, bet vislabāk patika sports, zīmēšana un dziedāšana. Mana pirmā olimpiāde jau 2. klasē Lēdmanē. Zīmēju visos vecumposmos. Tās bija afišas, plakāti, emblēmas: kas nu kuru reizi bija nepieciešams.

Andris: – Bērnības agrajos gados mazā censoņa sirdi jūtīgi skar apkārtne, dabas ainavas. Ķeipenes kalnu zeme tam kā īpaši radīta. Ar audzēkņiem gājām uz seno parku, barona kapenēm, kas bērnu valodā bija vienkārši «kundziņš», bet no Kapukalna virsotnes paveras teju visa pasaule, kur Grāfienes grava, Zaļais avotiņš, Pūces kalni (varbūt tāpēc pagasta ģerbonī pūces tēls?), tālāk ainaviskais Kārklu kalns pašā Ķeipenes 7 kilometrus garā vaļņa mugurā, kas atrodas Vidzemes augstienes pievārtē… Skola vēl jauna, stadions svaigs, apzaļumošanas aprises vēl neskaidri jaušamas. Ziemās visi kalniņi slēpju, ragutiņu nobraukāti – gludi kā dēlis. Atminos, ka biji lieliska cīnītāja sportā. Tolaik obligātā sporta spēle Ogres rajonā bija rokasbumba, un, pateicoties tādām meitām kā Gunta, mūsu komanda reti kad nokrita zemāk par 1. vietu. Turklāt jebkurā sporta spēlē svarīga galva uz pleciem: kas ātrāk, gudrāk domā, tas uzvar. Tev bija arī laba galva.

Gunta: – Galva, augums, ātrums un spēks laikam bija, bet slēpes ar kaut kādiem klamburiem arī bija, kurus, protams, bija atkal sameistarojis mans tēvs. Ogres rajona mačos daudzreiz domāju: nu kādēļ vajadzēja tā censties – manu «mūsdienīgo» aprīkojumu tagad redz viss rajons! Kaut kad vēl nolauzu slēpei galu, un man bija slēpe ar metāla salaidumu. Bet rezultāti bija gana augsti! Kārklu kalns ziemā bija gan izklaides, gan klases biedru sadraudzības vieta. Tagad nesaprotu, kā mēs varējām pa šo stāvo nogāzi dzīvoties līdz tumsai, līdz spēku izsīkumam laisties ar plēvēm, nebēdājot ne par cimdiem, ne zeķēm, ne par laiku, kad vēl būs jāpaspēj izmācīties! Bet neatceros, ka mēs būtu slimojuši tik bieži, kā bērni slimo tagad. Bija arī basketbols! Atceros, ka ar lepnumu 5. klasē spēlēju skolas basketbola izlasē. Paldies mums zināmajam sporta skolotājam Andrim, kura stingrās treniņu metodes nemaz neļāva spēlēt kaut kā pa roku galam. Tad nāca rokasbumba un atkal mači. Aizejot uz vidusskolu, ķeipenieši noteikti bija sportiskāko jauniešu vidū.

Andris: – Vai tu atceries savas klases stādīto bērzu birzīti, kuras lielākie milzeņi šodien jau teju dižkoku resnumā un zaru vainagu svinīgā varenumā. Pašai skolai šogad arī – jau 50! Pastāsti, kā jums klājās audzinātāja Jura Jefremova vadībā: viņš bija fanātisks biologs, dāliju selekcionārs.

Gunta: – Mūsu audzinātājs Juris Jefremovs noteikti bija savas bioloģijas fanātisks censonis. Darboties vajadzēja ar vai bez piekrišanas. Bet, iekopjot lauciņus aiz Līvānu mājām, mēs tiešām tos ierīkojām uzartā laukā ar grābekļiem un metra mēru kabatā, lai pilnīgi visas dobes būtu perfektos izmēros. Protams, viņa iedotās zināšanas noder visai dzīvei. Pavasaros vienmēr viņš pirmais prata uzziedināt ķiršus, tulpes. Jā, birzīte jau tolaik likās skaista. Kad stājos vizuālās mākslas un mājturības skolotājos LU, jau pēc dažu iestājeksāmenu nokārtošanas satiku savu audzinātāju, kas strādāja par direktoru Tukuma novada Krišjāņa Barona skolā. Viņam bija nepieciešams pedagogs tieši manis izraudzītajos priekšmetos. Vienojāmies, ka pamēģināšu, un tad jau redzēs, vai pāriet uz neklātieni. Sanāca tā, ka Kurzemes pusē paliku uz 12 gadiem (izglītību ieguvu Liepājas Pedagoģiskajā institūtā). Tur piedzima arī mani bērni Betija un Undīne, bet nekad tā pa īstam nelikās, ka varu pieņemt šo pusi par savējo. Un atkal sagadīšanās, interesējoties par darbu tuvāk dzimtajai pusei, Suntažu internātskola meklēja vizuālās mākslas skolotāju un audzinātāju. Tā Suntaži kļuva par manu (!) vietu. Internātskolā nostrādāju 18 gadu dažādos amatos (skolotāja, audzinātāja, ārpusstundu darba organizatore, bibliotekāre, sarīkojuma deju skolotāja). No Ķeipenes skolas īpaši labā atmiņā skolotājas – Mārīte Baidiņa, mūsu 3. klases audzinātāja, skolotāja Daiga Bombāne, kas bija pionieru vadītāja. Viņu siltums, aktīvā darbošanās, maigās balsis un patiesa labestība pret jebkuru skolēnu vienkārši bija kā magnēts. Tāpēc ļoti labprāt noformēju skolas hronikas vai vienkārši uzprasījos kaut ko palīdzēt. Kādā brīdī pat esmu pieskatījusi mazo Daigas dēliņu Ģirtu.

Andris: – Reiz bildi, ka mākslai tuvāk pievērsies tikai augstskolas gados Liepājā. Bet ap 1986. gadu laipni atsaucies palīdzēt, jo gatavojāmies rajona, arī republikas mēroga distanču slēpošanas sacensībām, tālab skaisti, spilgti plakāti, kas arī vēlāk rotāja startu, finišu vietas, tapa vajadzīgi kā ēst. Nezinu, kāpēc meklēju tieši tevi: tad taču noteikti zināju, ka labāk par Guntu tos vizuālos tēlus, attēlus neviens cits tik labi un rūpīgi radīt nemācēs. Un tā arī bija. Tu mācījies Suntažu skolā, kur paiet garām skolotājam, māksliniekam Andrim Lindem diez vai bija iespējams. Vai arī tas deva kādu impulsu tavai radošajai izaugsmei?

Gunta: – Rudens talku laikā daļa skolēnu devās novākt kartupeļus, bet mūsu klases grupa darbojās tikko jaunuzceltajā skolā, noformējot gaiteņus, vestibilus, protams, mūsu mīļā Lindiņa vadībā. Jā, bijām pirmā vidusskolas klase, kas uzsāka mācības jaunuzceltajā korpusā 1984. gadā! Vai tas deva impulsu tālākām mācībām? Domāju, ka varbūt ne tik konkrēti, bet mākslas virziens mieru nedeva nekad. Kaut gan izvairījos no noformēšanas stundām ar drošu pārliecību, ka man taču noformēšana nekad dzīvē nebūs vajadzīga... Smieklīgi! Tās bija tikai atrunas, lai tiktu ātrāk mājās.

Andris: – Tagad tev Suntažu pils pagrabā sava mākslas darbnīca «Studija +». Intriģējoši, jo, taviem vārdiem sakot, tur krāsu priekiem ļaujas dalībnieces no Suntažiem, Ķeipenes, Madlienas. Pēc vārdiem sazīmēju arī savas bijušās kolēģes. Pastāsti, lūdzu, par savu studiju!

Gunta: – Pieaugušo mākslas grupa «Studija +» Suntažu pils pagrabā darbojas jau no 2012. gada oktobra. Bija īstenots projekts, atjaunots pils pagrabs, un vajadzēja tur ienest kaut ko tik mājīgu kā šīs telpas. Suntažos ir ļoti plašs pašdarbības kolektīvu piedāvājums, bet iztrūka vizuālās mākslas. Projekta realizētāju un kolēģu mudināta, pieņēmu piedāvājumu. Sākotnēji bija paredzēts mazliet cits formāts, kas pārauga regulārās kopā sanākšanās piektdienas vakaros. Kovids ienesa savas korekcijas, darbojāmies mājās, sniedzot attālinātas konsultācijas. Tas nedaudz pamainīja arī dalībnieku sastāvu. Vasarās dodamies plenēros, gleznojot dabā, ieraugot savus Suntažus ne tikai citos rakursos, bet arī iemūžinot tuvākas un tālākas vietas Latvijā. Iepriecina tas, ka mūsdienu steidzīgajā laikā un sacensībā par lielāko, dārgāko un greznāko mācāmies ieraudzīt skaistumu vienkāršās lietās, atbrīvoties no stereotipiem: ne vien redzēt, bet ieraudzīt pasaulīti savā harmonijā un krāsu niansēs.

Andris: – Kad tikāmies tavā mūzu pagrabiņā Suntažu pilī, pārņēma vēlēšanās kaut kā izprast, kā top mākslas darbs, piemēram, glezna.

Gunta: – Mūsdienu digitālajā laikmetā iespējami ļoti daudz dažādi paraugi, kā radīt mākslu, kā izmantot dažādas tehnikas. Protams, lai mācītu citiem, pašai viss jāizmēģina. Atlasot dažādus paraugus, redzu, kādas prasmes uzlabos konkrētais uzdevums. Gleznošana ir process, kura pamatā ir teorētiskās zināšanas un prakse (gleznot, gleznot, gleznot!). Ļoti labi darbojas tas, ka jaunākās dalībnieces mācās ne vien no vadītājas, bet arī no pieredzējušu gleznotāju mākslas noslēpumiem.

Andris: – Varbūt vari īsi pastāstīt par savu mākslinieku izstādi Ogres Kultūras centrā?

Gunta: – Darbus izrādām tur, kur mūs aicina. Regulāras izstādes notikušas Lauberes bibliotēkā (pateicoties Maigai Livčānei), Suntažu Kultūras namā, Ogresgala, Valles, Staiceles bibliotēkās, Lēdmanes Tautas namā, Ogres pilsētas svētkos. Tiešām lepojos ar dalībnieču izaugsmi, tāpēc gribas ar šo veikumu dalīties.

Andris: – Kā tad īsti ir ar šī raksta sākumā piesaukto Alfreda Adlera definīciju, ka cilvēks ir glezna un pats šīs gleznas autors. Kaut kur esmu lasījis arī to, ka jebkas, ko radījis cilvēks literatūrā, mūzikā, glezniecībā, kaut kādā veidā līdzinās pašportretam. Piemēram! Tu rādi savu gleznu it kā ar saviem sapņu kuģiem, laivām, bet es tajā mākslas darbā redzu tevi! Kā ir ar manu redzi?

Gunta: – Bet, Andri! Tie bija reāli kuģi un jahtas Skultes ostā, ar kuru izveidojusies laba sadarbība. Tur dodos atgūt mieru. Un, lai gleznotu, vislabāk būt «uz viļņa», gan jūtās un sapņos, gan realitātē. Par pašportretu pilnībā piekrītu. Sižets, krāsu gamma atkarīga no mūsu dvēseles stāvokļa.

Andris: – Raksta ievadā ieminējos, ka nobeigums būs saistīts ar tavu mammu. Un tas ir patiess gadījums no dzīves. Netālu no tavām mājām Ķeipenē gaišā dienas laikā bija aizdegušies šķūnīši. Kā allaž – vesels pulks klaigājošu ziņkārīgo ar gudriem padomiem – bez jel kādas darbības. Tava mamma neklausījās nevienā, nerunāja ne vārda, bet, pie āra ūdenssūkņa piepildījusi divus spaiņus, nesa un lēja ugunī ūdeni. Nesa un lēja, nesa un lēja. Viņa darīja to, ko tieši viņa var darīt tādā brīdī, un neko vairāk. Atvaino manu tēlainību, bet arī tavā dabā, raksturā, izaugsmē redzu to pašu: tu dari tieši to, ko vari darīt tieši tajā brīdī un izdarīt. Liels paldies par sarunu, Gunta!