"Padomjlaiku Zvejnieku svētkos pie mums uz Pāvilostu atveda lucīšus. Ņēmām veselu kasti. Izrādās, viņi ir tikai jūras līcī. Kad mencu daudz, tad lucīšu maz, jo mencas ēd tos. Lucīšus tikai reizi gadā atveda," – tā agrākos laikus atceras pāvilostniece Marita Horna, un ko te daudz piebilst, vienīgi to, ka mūsdienās īsti nav ne mencu, ne lucīšu. Vidzemes jūrmalā Zvejniekciemā pirms kāda laika iedibināja pat Lucīšu svētkus, līdzīgi Reņģu svētkiem un Nēģu svētkiem, tomēr pandēmija un katastrofālais lucīšu trūkums arī šai jaukajai iecerei pielika punktu. Tomēr – lucīši jūrā vēl arvien ir, un par to arī šis stāsts.

Piekrastē, tāpat kā citviet Latvijā, reģionālā tūrisma akcija “Mājas kafejnīcu dienas” šogad norisināsies līdz pat atvasarai – 15. septembrim. Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra kopsolī ar tūrisma asociāciju “Lauku ceļotājs” šo aizraujošo ceļojumu garšu pasaulē organizē jau ceturto gadu, ik reizes sasniedzot arvien jaunus dalībnieku un apmeklētāju rekordus.

Limbažniece Astra Tomsone novadniekiem zināma kā sabiedriski aktīvs cilvēks – viņa fotografē, glezno un raksta dzeju. Vecajos laikos pagājušajā gadsimtā Astra rūpējusies par sabiedrisko kārtību un likumību bijušajā Limbažu rajonā, plecu pie pleca ar zivju aizsardzības inspektoriem cīnījusies pret maluzvejniecību, aicinot saudzēt dzimtās puses zivju resursus. Nesen izdotajā krājumā “Limbažu Lielezera zivju receptes” rodams viņas visgardākās pildītās zivs aizraujošais pagatavošanas stāsts.

Savulaik Doles zemnieki, klaušu kārtā pārbaroti ar vietējiem lašiem, esot skaļi protestējuši pret kungu “patvaļu” – viņus ēdinot tikai ar lašiem, kas jau murgainos sapņos rādījušies. Mūsdienās mēs varam sapņot, cik gribam, bet īsts Baltijas lasis azaida galdā jau kļuvis par retu delikatesi, un zvejnieki lielākoties tur noslēpumā, ja tāds lomā gadījies. Kā tas nākas, ka esam pārēdināti ar skandināvu akvakultūras lolojumiem, bet pašu lasis ir tik rets viesis mūsmājās?