Daiņa šajā saulē vairs nav, bet viņa gars šķiet dzīvs un ar savu lielumu joprojām neizdzēšamā atmiņā, tepat vien staigā un no kāda stūra paglūn ar savu bezgala labsirdīgo smaidu sejā un viltīgu smiekliņu acīs. Viņš bija dziļi vīlies sapņos un ideālos, ko atnesa Atmoda, bet no rokām tai izrāva alkatība, nodevība. Lai cik skumji, Dainis palēnām nolaidās. Nevar teikt, ka viņš nebija cīnītājs, drīzāk skaidrāk un skaudrāk par citiem saprata, ka cīnīties nav jēgas. Un dzēra aizvien trakāk – it kā juzdams, ka glāzē var noslīcināt visu šķebīgo, ko nepieņēma viņa sirds.
Viņš visu saprata labāk, dziļāk un tāpēc arī sāpīgāk. Bet, Dainim dzīvam esot, it kā vienojāmies: ja par kaut ko šai saulē runājam pagātnes izteiksmē, tad tikai par to, kam ir jēga. Un jēga, protams, ir arī labam humoram, ironijai un garšīgam smieklam…
Pavisam klasē bijām 18 audzēkņu, kas tādai nomaļai lauku skolai neskaitījās maz, gluži otrādi, šķita, ka esam par daudz… Mūsu audzinātāja Arnolda Kubliņa vispusība viņam ļāva mācīt teju vai visu, bet slodze, galu galā, nav bezizmēra: Arnoldam pietika ar vācu, angļu, krievu valodu, vēsturi, piedevām visas pēcstundas pagāja aizrautīgās esperanto nodarbībās, labi domātās starptautiskās valodas vingrinājumos. Daudzu uzskatā Kubliņš skaitījās poliglots, bet tam, cik valodu īsti zināja, nebija nekādas nozīmes: tik un tā drusku lepojāmies, ka mums tāds skolotājs…
Dainis ar savu talantu spīdēja visu acīs tik izlecoši, ka vienu otru pārgudrinieku tas kaitināja vienā gabalā. Pat skolotāji tramīgi raustījās no viņa gaišās un apbrīnojami loģiskās galvas: izcils matemātiķis, fiziķis, ķīmiķis, biologs, kam arī humanitārā joma tuva, pazīstama un gana talantīga: bieži vien viņa domrakstus latviešu valodas un literatūras skolotāja Mudīte Lapsa lasīja priekšā kā paraugus, no kuriem mācīties un mācīties. Dainim tas pagalam nepatika, tāpēc uz Lapsu turēja nelielu cemmi. Bet matemātikas pasniedzēju Osvaldu Cinīti lāga zēns mēdza arī labsirdīgi panerrot. Kad centīgais rēķinātājs visu tāfeli bija izraibinājis ar formulām, uzdevuma risināšanas kārtību un variantiem, Dainis tīšu prātu iestarpināja kaut ko tādu, lai skolotāju izsistu no sliedēm, piemēram:
– Skolotāj, ja sākotnējo (a + b) kubā ņemam par pamatu, tad uzdevuma finālā tas kopā ar risināmo daļu rada zināmu matemātisku pretrunu, jo sākuma uzstādījums ved pavisam citos atskārsmes ceļos…
Mums uzreiz bija skaidrs, ka Dainis draiskā noskaņojumā un tikai gvelž kaut ko uz dullo, ko arī pats īsti nesaprot, kur nu vēl mēs – mirstīgie puikas. Taču Cinīša reakcija līdzīgos gadījumos bija reaktīva: nosarka kā blēņās pieķerts puika, bet roka zibenīgi ķēra pēc tāfeles slaukāmās lupatas, veikli nodzēšot vairāk nekā pusi rakstītā:
– Tā, stop! Sākam vēlreiz no šīs vietas! Tātad (a + b) kubā reiz septiņi, tālāk dalīts ar… – turpināja skolotājs bez mazākās aizdomas, ka tiek āzēts cauri.
Bet Dainis nebija ļaunprātīgs, gluži otrādi – ārkārtīgi labsirdīgas dabas: tā pajokot ļāvās reti, reti, jo arī Cinītis pret mums izturējās vienkārši un ar tādu kā cieņas piedevu, kura vēlāk tapa par vispārēju un nedalītu, un tas vislielākā mērā bija Daiņa nopelns. Rajona matemātikas olimpiādē viņš ieguva pārliecinošu pirmo vietu, saprotams, ka daļa lauru tika arī skolotājam Cinītim. Bet nākamie notikumi satrieca visus, arī mūs. Republikas olimpiādē Dainis atkal izcīnīja absolūtu pirmo vietu. Uzvara patiešām absolūta, jo tolaik nebija nekādu pakāpju un vairāku pirmo, otro, trešo vietu. Dainis vienīgais un pirmais visā republikā!
Dziedāšanas skolotāju Aismu uztvērām kā savējo, jo viņa dažkārt mēdza izpaust, ko par mums runā skolotāju istabā. Un tās bija patīkamas ziņas: runājot, ka šitie astotie esot talantīgu zinātnieku un mākslinieku klase. Pļāpas neuztvērām nopietni, bet drusku iedomīgāki tapām gan: bez Daiņa mums taču vēl radiokonstruktors Gunārs, vācu valodas olimpiādes laureāts un rajona slēpošanas līderis Andris, zēnu ansambļa puiši un pūtēju orķestra muzikanti, kurā spēlēja arī Dainis un teju visi pārējie – Andrejs, Andris, Valdis, Jānis, Ēriks, Henrihs, Gunārs…Bet tālāk gan, kā bijām vienojušies ar Daini, tikai par jocīgo, kas savā būtībā pati nopietnība vien ir, citādi bez tā humors nav humors.
Jā, Dainis uz gramatikas učeni turēja nelielu, bet tomēr pastāvīgu cemmi… Kādā stundā, kad atklājās, ka Henrihs Mudītei Lapsai domraksta vietā nodevis baltu lapu, nelokāmā un jūsmīgā Raiņa mīlētāja neizturēja.
– Bisek! – Mudīte nebija vienīgā, kas mazākās ķildas iespaidā audzēkni pēkšņi sauca tikai uzvārdā. – Es te neredzu tavu domrakstu. Kur ir?
– Palika mājā, – Henrihs i nepapūlējās pamelot kaut kā labāk: un kāda gan tam nozīme?
– Bisek! Neturi mani par cūkganu! Par šo nekautrību ziņošu tavam klases audzinātājam!
– Ziņo! – kā parasti, kad saskaitās Henrihs, uzruna izspruka bez obligātās pieklājības formas, prasti un uz «tu»…
Bet atskanēja glābjošais zvans un briestošo konfliktu apturēja pašā sākuma fāzē. Likās, ka ar to arī viss beigsies un neviens tādam sīkumam vairs nepievērsīs uzmanību. Bet audzināšanas stundā pie dienasgrāmatu parakstīšanas gluži ne no kā izauga tas, bez kā varēja un vajadzēja iztikt… Vismaz audzinātājam Kubliņam. Viņš nebija labā omā: pukojās par visādām nekārtībām, atgādināja arī vecus pārkāpumus, kas, kopā ņemot, uzšķīla jaunu un nebijušu pedagoģisku krīzi, ar komiskas izrādes cienīgu māksliniecisku piesitienu.
Šķiet, ka skolotāja Mudīte Lapsa mūsu Kubliņam drusku simpatizēja, un varbūt tāda dabiska iemesla dēļ skolotājs beidzot bija izlēmis audzināšanas grožus pievilkt stingrāk. Pie skolotāja galda sēdot, tēloja, ka skatās savos papīros, bet domāja kaut ko citu.
– Bisek, kāpēc tu skolotāju Lapsu turi par cūkganu? – apsūdzība noskanēja tik pēkšņi un negaidīti, ka izklausījās pilnīgi nepiemēroti un muļķīgi.
– Ko? Kas tās par dumjībām? – Henrihs nomurmināja, kā tikko pamodies. Tas savukārt aizskāra ar īpašu taisnības izjūtu apveltīto Daini.
– Bet, skolotāj, te tak nav loģikas!
– Varbūt tu man paskaidrosi tuvāk, ko es pats te nekādi nesaprotu? – pacēla galvu Kubliņš…
Visas acis saspringti raudzījās uz Daini, kas piecēlās kājās ar pašcieņu un izskatījās pavisam mierīgs. Un tā arī klusinātā balsī runāja, katru vārdu nodalīdams, teikumu nesteidzīgi apsverot.
– Es nesaku, ka jūs nesaprotat. Es domāju…
– Un ko tad tu domā, ko es pats te nevaru izdomāt? – Kubliņš balsi pavērsa mierīgāk…
– Es domāju, ja skolotāja domā, ka Henrihs domā, ka skolotāja domā, ka viņš domā, ka skolotāja turama par cūkganu, tad diez vai Henrihs tā domā, ka skolotāja tā domā, ka viņš tā domā…
– Pagaidi! Kas tas ir? Jāpieraksta! Jāsūta kādam loģikas institūtam! Tu vari atkārtot vēlreiz to pašu? – un ķēra pēc papīra un pildspalvas.
– Es domāju, ja skolotāja domā, ka Henrihs domā, ka skolotāja domā, ka viņš domā, ka skolotāja turama par cūkganu, tad diez vai Henrihs tā domā, ka skolotāja tā domā, ka viņš tā domā… – vēl mierīgākā un nosvērtākā balsī norunāja kā no grāmatas.
Arī mēs nespējām Daiņa domai izsekot līdzi, bet jutām, ka viss tur ir pareizi. Tālab palaidām pa aizturētam spurdzienam. Kubliņš piesarka kā tikko vārīts vēzis, mēģināja rakstīt, bet tad, jau manāmi aizsvilies, nosvieda pildspalvu, papīrus pagrūda nost tik nicīgi, it kā kāds tos par tīru apvainojumu viņam noklājis priekšā.
– Pagaidi! Bet ko tu no manis gribi?
– Es no jums neko negribu. Es tikai domāju, ja skolotāja domā, ka Henrihs domā, ka skolotāja domā, ka viņš domā…
– Bet ko tu no manis gribi! – Kubliņš zaudēja savaldīšanos, jo šur tur jau sprausloja, smieklus neslēpjot. Bet Dainis no sliedēm nebija izsitams.
– Es neko negribu. Es tikai domāju, ja skolotāja domā…
– Bet ko tu no manis gribi?
– No jums es neko negribu. Es tikai domāju, ja skolotāja domā…
– Bet ko tu gribi no manis? – nikni iebrēcās Kubliņš.
– Neko.
– Nu tad turi muti! – Kubliņš uzsprāga un iekvēlojās sarkans kā to laiku karogs.
_______________________________________________________
Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”
#SIF_MAF2024
