Rihards Vāgners augstu vērtējis Baltijas lasi
“Riharda Vāgnera atmiņas par Rīgu vispār nav sevišķi gaišas. Viņam riebies vērot, kā miesniekpuiši bieži ved garām sasaldētas, pāršķērstas cūkas. Viņa pirmajā dzīvoklī Kalēju ielā logi bijuši sētas pusē, un pa tiem pastāvīgi plūdusi iekšā degvīna un citu pagalmā patērētu dzērienu smaka. Atzinīgi Vāgners gan izsakās par Rīgas ēdieniem, it īpaši par Daugavas lasi,” raksta trimdinieks Andrejs Johansons atmiņās un kultūrvēsturiskajos tēlojumos “Visi Rīgas nami skan” (1970), daudzina mūsu iemīļoto cēlzivi.
Baltijas lasis neapšaubāmi ir mūsu ūdeņu ievērojamākā zivs, viens no neatkarīgās Latvijas nacionālajiem simboliem, kas ilgus gadus rotājis lata monētu. Latvijā savvaļā sastopamas un dabiski vairojas trīs lašveidīgo zivju sugas – lasis, saukts arī par Baltijas lasi (Atlantijas laša sugas Baltijas jūras baseinā izolēta populācija), taimiņš un strauta forele. Agrākajos gados Latvijas ūdeņos tika izlaistas arī dažas Tālo Austrumu lašu sugas – kuprlasis (gorbuša), ketlasis un kižučs, taču tie te neiedzīvojās un nozvejā vairs nav sastopami.
Latvijas laši migrē pa visu Baltijas jūru, ieskaitot Somu un Botnijas līčus un Bornholmas rajonu, attālinoties no dzimtās upes līdz pat 800 kilometriem. Jūrā tie barojas galvenokārt ar brētliņām un reņģēm, kā arī stagariem. Ja lasis atrod labu barošanās vietu, tas tur arī paliek, dreifējot līdzi ūdens masām. Parasti laši uzturas jūras virsējos slāņos (līdz 5 metriem), virs lieliem dziļumiem (pāri 60 m). Daļa, lielākoties tēviņi, jau otrajā jūras dzīves rudenī dodas nārsta migrācijā atpakaļ uz dzimto upi, citi aug vēl gadu vai divus ilgāk, bet atsevišķi eksemplāri pirmo reizi nobriest pēc pieciem, sešiem jūras dzīves gadiem.
Gan zvīņu analīze, gan iezīmēšanas rezultāti rāda, ka laši jūrā aug ļoti strauji, to garumu un svaru nosaka nevis kopējais vecums, ieskaitot saldūdens periodu, bet faktiski tikai jūrā pavadītie gadi. Pēc pusotra gada jūras dzīves tie sasniedz vidējo svaru 3 kilogramus un garumu 67 centimetrus, pēc trīs gadiem – ap 11 kg un 100 cm. Gandrīz katru gadu mūsu zvejnieki Rīgas līča piekrastē noķer kādu eksemplāru svarā līdz 30 kg – tādi jūrā ir barojušies kādus sešus gadus. “Maldīgs ir uzskats, ka vislielākie eksemplāri ir atkārtoti nārstojošie,” uzskata mūsu zivsaimniecības pētniecības vecmeistars Andis Mitāns.
Lasis var nārstot atkal jau nākamajā gadā un atkārtot to pavisam kādas trīs reizes, taču faktiski tādi ir tikai daži procenti, ko nosaka gan dabiskā mirstība, gan agrākā intensīva apzveja. Atkārtoti nārstojošos lašus var atklāt, aplūkojot zvīņas zem lupas, kur redzamas tā saucamās nārsta atzīmes. Arī zivs vecumu nosaka pēc zvīņām, kurās izšķirami gan ziemas, gan vasaras “gredzeni”.
Lasis ir uzticīgs dzimtajai pusei
Valodnieks Konstantīns Karulis uzskata, ka “lasis” ir sens baltu, slāvu un ģermāņu vārds, kā nav bijis indoeiropiešu dienvidu valodās, jo lasis mīt tikai ziemeļu ūdeņos. Piebildīsim – lasis uzticīgi mīt un labi atceras savas bērnības upi. Lašu migrācijas piekrastes ūdeņos, meklējot tieši savu upi, ir eksperimentāli pētītas. Te laši galvenokārt orientējas pēc ožas, atšķirot savai upei raksturīgās smaržas. Ja lasim izolē ožas orgānus, tas nespēj atrast upi un paliek, klaiņojot piekrastes ūdeņos.
A. Mitāns turpina: “Taču nav īsti skaidrs, kādas smaržvielas lasis izmanto orientācijai. Pēc t.s. feromonu hipotēzes lašu mazuļi, kas dzīvo upē, izdala dotajai populācijai specifiskas vielas, kas kalpo par iedzimtu orientieri pieaugušajiem lašiem. Plašāk atzīta t.s. zīmoga hipotēze, pēc kuras laša mazuļi smoltifikācijas migrācijas laikā tiek “apzīmogoti” ar upei specifisko smaržu buķeti, kas iespiežas laša atmiņā līdz pat nārsta migrācijai. Savvaļas nārsta lašiem houminga pakāpe ir ļoti augsta – 99 %, tikai atsevišķi īpatņi, t.s. klejotāji, ieceļo blakus upēs.”
Latvijā dabiskās lašupes ir gandrīz visas upes, kas ietek Rīgas līcī vai Baltijas jūrā – Salaca, Vitrupe, Pēterupe, Gauja, Daugava (lejpus Rīgas HES; arī Lielā un Mazā Jugla), Irbe, Venta, Užava, Saka un Bārta. Iespējams, ka nelielas laša populācijas ir arī vēl dažās mazās upītēs, kur pārsvarā dzīvo taimiņi, – Aģē, Pilsupē un citviet.
Pirmskara gados Daugava bija galvenā lašupe ne tikai Latvijā, bet visā Austrumbaltijā. Jau Ķeguma HES celtniecība 1939. gadā radīja nopietnu šķērsli lašu nārstam Daugavas vidus un augštecē, kaut gan aizsprostā bija ierīkota migrējošo zivju pārlaišanas iekārta – t.s. kāpņu-kameru tipa zivju ceļš.
Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta pētnieks Edmunds Bērziņš secina: “Laša izplatību mūsdienās ierobežo mākslīgie šķēršļi upēs, tādēļ suga sastopama galvenokārt lielāko upju (Salaca, Venta, Gauja) un to pieteku (Amata, Brasla, Jaunupe, Svētupe) posmos lejpus pirmā šķēršļa no grīvas. Nozīmīgākās laša nārsta vietas Daugavā un tās baseina upēs tika zaudētas Daugavas HES kaskādes celtniecības rezultātā. Dabisko laša populācijas stāvokli Latvijā var uzskatīt par neapmierinošu un nepietiekami aizsargātu. Sugas uzturēšanai tiek noteikti zvejošanas un makšķerēšanas ierobežojumi.”
Kā zināms, lielākās Baltijas jūras lašupes atrodas tās ziemeļu daļā. Institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups akcentē būtisko: “Lai arī Baltijas jūras centrālās daļas lašupes ir nelielas pēc izmēra un “saražo” vien dažus procentus no kopējā lašu skaita, no bioloģiskā skatu punkta tās ir svarīgas, lai saglabātu Baltijas jūras laša ģenētisko daudzveidību.”
