Helēna Zālīte grāmatā “Mājsaimniecības pavāru māksla. Rokas grāmata zeltenēm un nama mātēm visos jautājumos par glītu, smalku un ienesīgu mājsaimniecību” (Rīga, 1901) pirms vairāk nekā simts gadiem mums dod vērtīgu padomu: “Lasi nedrīkst pirkt, ja tam uz ādas ir dzelteni vai brūni traipekļi vai tulznas. Tad tas ir nārstojis un neveselīgs.” Savukārt 1921. gadā Rīgā izdotā “Minjonas pavārniecības mākslas” grāmata brīdina: “Lasi pavisam nedrīkst mazgāt!”.

Kur mūsdienās var cerēt iegādāties un nodegustēt Baltijas lasi? Te nu atbilde meklējama statistikas rādītājos, kas, godīgi sakot, nav spējuši uzburt patieso ainu, jo ieraksti nozvejas žurnālos nereti ir apzināti maldinoši. Laši, par laimi, vēl arvien ir! Tiesa – maz...

1938.gada Statistikas gadagrāmata vēsta, ka zvejas sezonā noķerti pavisam 715 centneri lašu, no tiem atklātajā jūrā – 69 cnt, Rīgas līcī – 646 cnt. Savukārt 1996 gadā uzskaite veikta gabalos – 29 977 gb. (150 tonnas), tai skaitā Baltijas jūrā – 22 522 gb. (97 t) un piekrastes zvejā, galvenokārt Rīgas līcī, – 7455 gb. (53 t). Statistiķi gan piezīmē, ka ir novērots, ka lašu faktiskā nozveja ievērojami pārsniedz oficiāli deklarēto.

Lašu nozveja ir pakāpeniski samazinājusies kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem. Lai arī pēdējā laikā ir ievērojami pieaudzis lašu smoltu skaits (it īpaši Baltijas jūras ziemeļu daļā), tomēr ir vērā ņemami samazinājusies lašu smoltu izdzīvotība. 1990. gados lašu smoltu izdzīvotība vidēji bija ap 40 %, bet, sākot ar mūsu gadsimta sākumu, tā strauji kritusies, pēdējos gados tā ir 10–20 % līmenī.

Der atcerēties, ka lašu nozveju veido ne tikai nozveja atklātā jūrā un piekrastes zonā, bet būtisku daļu ir arī atpūtas zvejas (makšķerēšanas) lomi. Pēdējos gados lašu atpūtas zvejā ir atļauts paturēt tikai vienu audzētavas lasi. Visi laši ar taukspuru (dabiskie laši) ir nekavējoties jāatlaiž. Lašu trollings (specializēta lašu makšķerēšana atklātā jūrā no laivām, velcējot ar 10–15 makšķerēm vienlaikus) notiek Baltijas jūras centrālajā daļā, kur ierodas laši no lielākās daļas Baltijas jūras lašupēm.

Lielākā nozveja ar trollingu bija 2015. gadā, kad makšķernieki noķēra nedaudz mazāk par 30 tūkstošiem lašu. Pēc tam sekoja lomu samazināšanās, un 2022. gadā makšķernieku loms Baltijas jūras centrālajā daļā bija vien 13 390 laši. Papildus tam Botnijas līcī tika nomakšķerēts nedaudz vairāk par 1000 lašiem.

Zinātnieki 2024. gadā ieteica aizliegt visa veida lašu zveju Baltijas jūrā. Eiropas Padomē tomēr tika nolemts, ka Latvijas nozvejas kvota Baltijas jūrā būs 7149 laši, ko, līdzīgi, kā iepriekšējos gados, varēs izmantot piezvejas reģistrācijai citu zivju zvejā. Specializētā lašu zveja Latvijas zvejniekiem ir liegta. Statistika vēsta, ka Baltijas jūrā un Rīgas līcī aiz piekrastes ūdeņiem pēdējos gados nozvejots mazāk par pustonnu lašu, vienīgi 2019. un 2020. gadā tās bija 7 tonnas, bet 2021. gadā – 5 tonnas. Piekrastes zvejā noķerts apmēram tikpat – 2020. gadā 7 tonnas, 2021. gadā – 5 t, 2022. gadā – 3 t lašu.

1928.gadā par kilogramu laša vajadzēja atdot 3,26 latus, bet tagad kādas noteiktas cenas nemaz nav, jo Baltijas lasi pārdodam “uz letes” nav gadījies redzēt. Ja nu vienīgi lašmaizītes līča Kurzemes piekrastes ceļmalas krodziņos, kur tās maksā ap 2 eiro gabalā.

No skābēta laša līdz laša maizes klaipam

Dažādu gadu pavārgrāmatas sniedz kaleidoskopisku ieskatu laša ēdienu pagatavošanas tehnoloģijās. Īstu Daugavas lasi Latvijā liekot uz sviestmaizes, apkaisot vienīgi ar smalkajiem pipariem, turpretim Vācijā lasim uzliekot skābu krējumu ar mārrutkiem, par ko brīnījušies pēc kara trimdā nonākušie tautieši. Jā, kas mūszemē nepazina Daugavas lašus un Doles nēģus?! Protams, visatpazīstamākais ir sālītais lasis, ko var pagatavot šādi:

“Lasi iztīra, nemazgā, bet ar tīru, mitru drēbi noslauka. Ādu nenoņemot, lasi ierīvē ar eļļu un garšvielām. Pusi diļļu liek traukā, kurā lasis sālīsies. Lasi liek traukā ar ādu uz augšu, pārber atlikušās dilles, uzliek vieglu slogu, noliek vēsā vietā. Vēlākais pēc 20 stundām garšvielas no laša noņem. Pasniedz sagrieztu šķēlēs, greznotu ar citronu, kopā ar pikantām mērcēm – sinepju, mārrutku u.c. Ja svaigs lasis jāpasniedz tajā pašā dienā, to griež šķēlēs. Katru šķēli nedaudz pārkaisa ar sāli un pipariem, saliek kaudzītē, uzliek slogu. Pēc dažām stundām lieto.”

M.Krone-Balduma rokasgrāmatā latviešu namamātei “Ikdienas un svētku galds” (Stokholma, 1956) piedāvā skābētu lasi: “Notīrītam lasim nogriež galvu, pārgriež gareniski, tad sagriež 3–4 cm platās šķēlēs. Etiķi līdz ar pārējām garšas vielām un sāli savāra 0,5 litrā ūdens, ieliek laša šķēlītes un lēni vāra 15 minūtes. Tad izņem un ieliek traukā. Šķidrumam pielej vēl mazliet etiķa un izkāstu pārlej pār laša šķēlēm. Kad zivs atdzisusi, to var pasniegt galdā ar šo auksto mērci vai majonēzes mērci.”

Vai zināt, kas ir laša klaips? 1975. gadā Čikāgā izdotajā Gaujas 6. gaidu vienības un Staburaga 70. skautu vienības vecāku padomes apkārtrakstā rodam šādu recepti – “Pēc acumēra un garšas, kamēr gatavs”: “Konservētu lasi nokāš un pataupa šķidrumu. Gaļu sasmalcina, izmantojot arī ādu un mīkstās asakas. Šķidrumam pieliek visas sastāvdaļas un rūpīgi samaisa. Liek ietaukotā formā. Cep krāsnī 40–60 minūtes, un laša klaips ir gatavs.”

Protams, vēl iespējams cepts lasis, dūmos žāvēts lasis, lasis ar zaļajiem zirņiem, sālītu lašu zupa un vārīts lasis. Visas šīs receptes aicinām lūkot profesores Janīnas Kursītes sastādītajā “Virtuves vārdenē” (Rīga, 2012).

M. Zāle “Tautas ēdienu grāmatā” (Jelgava, 1913) pirms vairāk nekā 100 gadiem teikusi pravietiskus vārdus: “Lasis ir viena no dārgākām zivīm, bet reizēm gadās, ka tam cena stipri atkrīt un arī mazturīgāki ļaudis var pie tā tikt.” Kur mūsdienās lai tiek pie Baltijas laša? Un par jebkādu naudu!