Savulaik piekrastnieki mencu jeb doršu sauca par zvejnieku lasi, jo tās bija pieejamas visiem, turpretī gardais Baltijas lasis stingri pēc reglamenta bija nododams artelim vai kolhozam, jo to bagātīgi sūtīja Rīgas un Maskavas “kungiem”. To, kā strādnieku lasis kļuva par izzūdošu delikatesi, vislabāk atceras bijušo kopsaimniecību zvejnieki, kuri paši un kuru acu priekšā notika šī masveida “izrēķināšanās” ar mencu.
Jūru kāsa, cik spēja…
Baltijas jūrā mencu nozveja kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem ir pakāpeniski palielinājusies no aptuveni 11 tūkstošiem tonnu, maksimumu – 391 tūkstoti tonnu – sasniedzot 1984. gadā. Visstraujākais nozveju pieaugums bija 40.-50. gados, kad attīstījās traļu zveja. To intensīvi izvērsa visas Baltijas jūras valstis, krājumi bija pietiekami, lai nodrošinātu šīs zvejas attīstības iespējas. Ieviešot traļus un palielinoties zvejas kuģu jaudai, radās iespēja zvejot rajonos, kas pirms tam bija faktiski neskarti, piemēram, Gotlandes ieplaka.
Pēc Otrā pasaules kara, attīstoties zvejai atklātā jūrā, menca kļuva par otru nozīmīgāko zivi pēc reņģes un vidēji gadā bija 20-49 procenti no kopējās Latvijas nozvejas apjoma. Tikai 80. gadu otrajā pusē, mencu krājumiem Austrumbaltijā samazinoties, nozvejas strauji kritās, un mencu kopējais nozvejas apjoms šajā periodā bija vairs tikai 10-13 procentu gadā.
Samazinoties mencu koncentrācijām, sākumā rietumvalstīs, bet kopš 90. gadu sākuma – arī Latvijā, tika uzsākta mencu zveja ar žaunu tīkliem. Tīklu zveja neliela krājuma apstākļos izrādījās stipri efektīvāka, turklāt ļāva zvejot uz akmeņainām gruntīm, kas nav piemērotas traļu zvejai. Latvijas nozvejā tīklu zvejas īpatsvars no 4,5 procentiem 1990. gadā palielinājās līdz 84 procentiem 1993. gadā. Vēlāk tas samazinājās līdz aptuveni 50–55 procentiem gadā.
Ihtiologi Māris Plikšs un Ivo Šics “Latvijas Zivsaimniecības gadagrāmatā 1996.–1997. gadam” analizē mencu krājuma katastrofālo samazinājumu: “Sākot ar 80. gadiem, Latvijas daļa Baltijas mencas kopējā nozvejā pakāpeniski samazinājās un 90. gados ir vairs tikai ap 4%. Šim sarukumam ir vairāki cēloņi: 1) strauji samazinājušies mencu krājumi Latvijas ekonomiskajā zonā; 2) samazinājušās Latvijas iespējas zvejot citos jūras rajonos, kur mencu koncentrācijas ir labākas; 3) liela daļa faktiskās nozvejas oficiālā statistikā neparādās.
Reālā nozveja Latvijas zonā pēc zinātniskos reisos iegūtajiem datiem un nozvejas uz piepūles vienību analīzes krietni pārsniedz oficiāli reģistrēto. Ir arī citi informācijas avoti. Tā, piemēram, 90. gadu sākumā, kad austrumvalstu zvejnieki sāka nodot mencas Dānijā un Zviedrijā un jūrā notika zivju pārkraušana, no ārzemju ostām saņemtās ziņas parādīja, ka tikai tur vien Latvijas zvejnieki nodevuši vairāk mencu, nekā pavisam nozvejots pēc oficiālās statistikas datiem. Tādējādi nereģistrētā nozveja ir kļuvusi par vienu no aktuālākajām mencu zvejas regulēšanas problēmām. Tai ir gan ekonomiski, gan arī sociāli cēloņi – limitu nepietiekamība, izvairīšanās no nodokļiem, zināmā mērā arī zvejas kontroles trūkums. Tā ir visu Baltijas jūras valstu problēma.”
Kā rāda Starptautiskās Jūras pētniecības padomes (ICES) statistiskie dati, faktiskais nozvejas apjoms 1992.–1994. gadā kopumā Baltijā ir bijis 2–2,5 reizes lielāks nekā oficiālais.
Baltijas jūras mencu populācijas
Baltijas jūrā dzīvo divas mencu populācijas – Rietumbaltijas menca un Austrumbaltijas menca –, kuras kopš 2023. gada tiek pārvaldītas kā divas atsevišķas krājuma vienības.
Vēsturiski Rietumbaltijas mencas krājums ir bijis mazāks par Austrumbaltijas mencas krājumu. Rietumbaltijas mencas ir pielāgojušās dzīvei seklajos un sāļajos Baltijas jūras rietumu daļas ūdeņos. Šim krājumam ir bijusi viena no lielākajām zvejas izraisītajām mirstībām, kur būtiska loma – līdz pat pusei no kopējās nozvejas – ir makšķerniekiem.
Turpretī Austrumbaltijas menca ir pielāgojusies dzīvei Baltijas jūras iesāļajos ūdeņos. Vēsturiski tā nārstoja Gotlandes, Gdaņskas un Bornholmas ieplakās. To sekmīgam nārstam ir nepieciešams sāļš un skābekli saturošs ūdens, ko lielā mērā nodrošina ieplūdumi no Ziemeļjūras. Diemžēl pēdējos gados, kad novērojama Baltijas jūras hidroloģiskā stagnācija, Austrumbaltijas mencām sekmīgs nārsts notiek galvenokārt tikai Bornholmas ieplakā.
Tradicionāli mencas tika zvejotas specializētā traļu un tīklu zvejā, kā arī bija piezveja plekstveidīgo zivju traļu zvejā un pelaģiskajā traļu zvejā. Kā jau minēts, zvejas intensitāte pieauga 80. gados, kad krājumu papildināja trīs ražīgas paaudzes. Būtiskas nozvejas bija ne tikai jūras dienvidu daļā, bet arī ziemeļu daļā un jūras līčos. Sākot ar 2015. gadu, mencu zvejā ir izmetuma aizliegums, nosakot minimālo saglabāšanas references izmēru 35 centimetri. Mazākas mencas nedrīkst tirgot pārtikai.
Sākot ar 2019. gada trešo ceturksni, Eiropas Savienības dalībvalstīs specializētā mencu zveja Baltijas jūrā ir aizliegta. Mencas piezveja ir atļauta pelaģiskajā traļu zvejā un grunts traļu zvejā, kur mērķa zivs nav mencas. 2022. gadā Austrumbaltijas mencu kopējā nozveja bija 1181 tonna, no kurām 97 procenti bija virs minimālā saglabāšanas references izmēra vai 35 centimetriem.
Lielākā daļa mencu nozvejas tika realizēta Krievijā (900 tonnas jeb 82 procenti), kas vienīgā no Baltijas jūras valstīm neievēro specializētās mencu zvejas liegumu. Eiropas Savienības dalībvalstīs mencu nozvejas bija tikai kā piezveja citu zivju zvejā: Polijas zvejniekiem – 101 tonna, Dānijas zvejniekiem – 33 tonnas, Somijas zvejniekiem – 20 tonnas. Latvijas zvejnieki 2022. gadā nozvejoja tikai 15 tonnas mencu, un tas ir par 4 tonnām vairāk nekā gadu iepriekš.
