Vislielākos pārsteigumus sagādāja puiši…, arī meitenēm daudz neatpaliekot. Protama lieta, ka pa lielākam kuriozam iegadījās no mācībām brīvajā laikā – ballītēs, pārgājienos, bet jautrības netrūka arī stundās. Tolaik – pagājušā gadu simteņa septiņdesmito gadu beigās – kaut kas man bija iedāvinājis modīgu portfeli. Nē, nē – portfeli, jo tā saucamais «diplomāts» nāca drusku vēlāk. Tad nu arī es, kas parasti pretojas modēm un štampiem, jauno nesamo rīku, pielādējis ar dažām grāmatām, pedagoģiskiem papīriem, staipīju no stundas uz stundu itin cienīgi, kā skolmeistaram pieklājas.
Klases rakaru acīgumu un pats savu izklaidīgo dabu ne reizi vien novērtēju par zemu. To, ka svarīgo portfeli netaisu vaļā, asprāši bija ievērojuši jau sen. Un manis paša nevērība portfeļa svaru, smagumu nemanīja un nemērīja…
Tad kādā jaukā dienā, klasē ienācis, noliku savu staipāmo uz galda svarīgi, bet rokas uz portfeļa nozīmīgi, jo beidzot ievajadzējās kaut ko tur sameklēt. Uzreiz pamanīju, ka visu acis saspringst lielās cerībās un ilgi aizturētās gaidās. Bet iemeslu vēl nenojautu. Ar izveicīgu īkšķa spiedienu atklikšķināju portfeli vaļā, parakājos starp grāmatām, bet tur pergamenta papīrā rūpīgi ievīstīti – divi pusķieģeļi. To smieklu brāzmu, kas tajā brīdī sacēlās, labāk neaprakstīšu: kāds vēl nodomās, cik neaudzināti bērni un kas tas par klases audzinātāju?...
Nekādus nodarbību konspektus, plānus nerakstīju, bet tas nenozīmēja, ka nezinātu, ko stundās iesākt. Arī šajā ziņā ietrāpījās pa jociņam, no kura grūti izzīst, kurš te kuru audzina. Novērot Latvijas PSR vēstures stundu reiz ieradās divas dāmas (biedrenes) no rajona partijas komitejas. Pēc nodarbības nelielā apspriedītē, kurā dāmas pieaicināja arī direktoru, nevarēju vien aizklausīties, cik es burvīgs, jauns un cik tā stunda jauka. Temats arī pateicīgs – Vella kalpu apspēlētais Poļu – zviedru karš. Tā kā 17. gadu simtenī komunisma celtniecība nevienam vēl sapņos nerādījās, tad arī ideoloģiskā plāksnē mūsu starpā valdīja pilnīga vienprātība. Bet tad biedrene Akmene no rajona komitejas negaidīti pavaicāja:
– Stunda ļoti laba, bet vai stundas plāns jums ir?
Drusku sarāvos: nu būs ziepes, jo pieredze mācīja, ka par jebkuru darbu svarīgāks papīrs…
– Protams, ka ir, – droši atbildēju.
– Varbūt varat to parādīt? – sadistiski turpināja biedrene Akmene.
Toties man nebija ko zaudēt, tālab izlēmu nepatikšanas vismaz pārlaist ar godu.
– Nē, parādīt es nevaru, – bezpalīdzīgi pablenzu uz savu modīgo portfeli, kas manī vērās no galda otra gala ar aizvērtām acīm.
– Kā tad tā, kur tas jums ir?
– Galvā! Kas tad tas par plānu, ja stundas laikā man tajā papīrā vēl slepus jāglūn?
– Lieliska atbilde! Dzirdējāt, biedri direktor? – ar tādu kā lepnumu novaicāja biedrene. – Jaunais un perspektīvais skolotājs tik labi māca vēsturi, bet kāpēc viņš vēl nav kompartijas rindās?
Direktors samulsa: tik negaidītam pavērsienam viņš nebija gatavojies, bet pēc nelielas pauzes piemetināja itin veikli:
– Mūsu partijas pirmorganizācija gatavo biedru pedagogu uz iestāšanos.
Man pašam gan tā bija pirmā dzirdēšana, bet pēdējā dumjība būtu te kaut ko iebilst. Taču, kā par brīnumu, biedrene Akmene rādījās pavisam apmierināta.
– Tas ir visnotaļ labi, biedri direktor, mēs ceram, ka ilgi uz to nebūs jāgaida.
– Šo jautājumu ņemšu savā kontrolē un par rezultātiem ziņošu jums personīgi, – direktors nodeklamēja kā no svētku tribīnes. – Tad vēstures skolotājs būs kompetents visos jautājumos…
Nelabvēlīgo izšķiršanos ļoti labvēlīgi atrisināja pati Brežņeva laiku aktualizētā partijas ģenerālā līnija, kura par galveno uzdevumu sprauda, lai partija būtu strādnieku partija: kā iespaidā procentuālā attiecība vietējās inteliģences pārstāvi atstāja rindā tālu aiz slaucējām, traktoristiem un lauku brigādes strādniekiem, atbrīvojot mani no komunista goda un sasodītās kompetences visos jautājumos…
Bet mani astotie turpināja būt savā elementā un pastāvīgi izdomāja ik pa nevainīgai paķeršanai. Būtu liekulis, ja teiktu, ka tādi amizieri man būtu gaužām nepatīkami. Kādā pirmā aprīļa joku dienā, kad pa skolu staigāju adītā vestītē, meiteņu pulciņš, tuvāk pienācis, tā kā grasījās uzsākt sarunu, lai iedotu učukam aprīli. Viena no drosmīgākajām ar pirkstu rādīja uz vestīti, pēkšņi aizmirstot, kā tādu apģērba gabalu bez piedurknēm sauc…
– Skolotāj, jums tas tur…
– Kas tas?
– Nu tas, kā viņ` sauc…
– Nu kas tas? – patēloju vēl, ka nekā nesaprotu.
– Nu tas? – uz vesti rādīdama vēlreiz, bet ar ekspresīvāku akcentu.
– Nu, nu, kas tad ir?
– E! Mute arī melna! – nosmējās meitenes un līksmi aizčaloja tikai viņām vien zināmās darīšanās.
Arī es izsmējos gluži aizkustināts: joks vēl labāks par seno un banālo aprill, aprill …
Treknu punktu dilemmai, kurš te kuru audzina, pielika jaukais pavasara pārgājiens gar Ogres upi. Te nu gan sevi jāuzmana īpaši: ja sākšu kaut par mata tiesu izlikties labāks vai pareizāks, tāds sacerējums zaudēs jebkādu jēgu.
Pats maija sākums. Pēcpusdiena. Līdz Dzērves tiltam paveicamais vēja pūtiens bija jau aiz muguras. Tālāk, lietpratīgi un taisnīgi sadalījuši nesamo priekšmetu smagumus, uz nometnes vietu soļojām gar upes malu pa straumei uz leju. Strauji plaukstošais un ik mirkli mainīgais zaļums vēl gana caurspīdīgs, bet klajumos meta gana pagaras ēnas. Jauniešu spraigie, brīžam eksplodējošie temati, kuru starpās ieskanējās pa zirga zviedziena cienīgam smieklam, rādījās vāji pretinieki putnu korim, kura izpildījumā velti meklēt kaut kādus trūkumus vai mākslinieciskus uzlabojumus. Gluži otrādi, šķita, ka mazie lidoņi izņirdza nelielo tūristu bariņu, kas no puišu gala ik pa laikam atskaņoja tādus gaviļu ķērcienus, ka apķērīgākie putni tos ātri iemācījās atdarināt un mēdīja mūs vienā gabalā visu ceļu.
Nometnes ierīkošana nevienam nebija nekāda grāmata. Bet drošības pēc sasaucu mazu sapulcīti.
– Es saprotu, nav pirmā reize. Bet tomēr. Paskatieties uz rietumu pamali: te pats Dievs nevar galvot – līs vai nelīs. Neuzspiežu, bet gribu atgādināt, ja noslinkosiet, apkārt teltīm neizrakuši novadgrāvīšus, var sagadīties nakts vidū pamosties līdz pavēderei ūdenī…
– Kas ir pavēdere, skolotāj? – kā vienmēr gudrākais bija Einārs…
– Nezinu, bet kaut kur lasīju, ka var samirkt līdz vārdā neminamai vietai… Un, teltīm striķus stiepjot, par diagonālēm neaizmirstiet, lai jumti nemet viļņus un nečokurojas! Viss ir skaidrs?
Vēl viens puiku zviedziens par to vārdā neminamo vietu. Bet pats šai lietā neiemaisījos, jo nepacietīgi dīdījos uz laiciņu pazust…
– Nu skaidrs, skolotāj! Kad divi velk tos striķus, trešajam jāskatās, vai pareizi velk, bet ceturtajam jāskatās, vai trešais pareizi skatās… – nopietni, par daudz jau nopietni norunāja Miķelis, bet beigās pašam paspruka smiekls…
Patiešām telts būvniecība nebija nekāda grāmata, un ne jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Ar savām instrukcijām un pamācībām varēju tikai sabojāt galveno brīvdabas instrumentu – garastāvokli. Bet tagad par to, ko nedrīkstu stāstīt, bet noklusēt vēl vairāk ne, citādi tāda liekulīga izlikšanās vien sanāk. Patiesībā jau agrāk, stāsta sākumā, vajadzēja atzīties, ka tieši tajā dienā skolotājs sirga ar nelielām paģirām un kāda lāse atspirdzinoša dzēriena garajam nakts cēlienam bija vienkārši nepieciešama un kaut no zila gaisa raujama! Bet nevajadzēja no zila gaisa: pa taisno līdz Rasu veikaliņam tikai nieka pāris kilometru… Tur arī apgādājos ar nepieciešamo: uzmanības novēršanai ar dažiem desiņu līkumiem, rupju, baltu maizi, paciņu sviesta, bet pašu galveno – pusstopu kristāldzidrā – novietoju somas dibenā, bet uzdzeramās Skrīveru limonādes pudeles kakls bija droši izlīdis pašā somas virspusē.
Cik tad ilgi biju prom? Bet nometnes iekārtojums jau nostrādāts kā pienākas: pieminētās diagonāles nostieptas smalki, telšu jumti gludi, līdzeni un bez krokām, ja līst, ūdens notecēm nekādu šķēršļu. Novadgrāvīši gan tā pasekli izkašāti, bet nekādus plūdus neviens te arī negaidīja: arī aizdomīgā pamale noskaidrojās, atbrīvojot vietu ugunīgam saulrietam. Ugunskurs jau sprakšķēja apzinīgi un vareni, sauso sprunguļu malkas rezerves kaudzīte itin paprāva – nokrauta pedantiski. Puiši meistaroja statīvu čuguna katla uzkarināšanai. Ūdeni izlēmām aizlienēt no tuvāko māju akas, jo, ej tu sazini, kā tie minerālmēsli atkal sēti no gaisa: urgas, strautiņi, tērces satek upē ar visiem slāpekļiem, zupuriem, amonjakiem…
Kariņu spēlēm puikas jau par lieliem, tāpēc pēc tā katla iekarināšanas visi pieci topošie vīri pa stāvo krastu notipināja lejā līdz upei, sacīdami, ka paiesies lejup pa straumei, lai izlūkotu vietas, kur spiningus ērtāk iemest… Izmantojot brīvo brīdi, ielīdu teltī, no somas izzvejoju dzidrā pudeli, aizbāzu aiz bikšu siksnas, pa virsu svīteri, bet, legālo limonādi pasitis padusē, pa puiku pēdām notipināju līdz upes malai. Patiesībā nekāda dūšas švakuma vairs nebija, taču labāka miega nolūkā pārbaudītais antidepresants vilināja tik aicinoši, ka sevis kaunināšanai laika tā arī neatradās…
Pirmais malks no kakliņa noguldzēja, gramus neskaitīdams. Tāda Skrīveru gāzētā limonāde gan lielisks atspirdzinātājs: pēc stiprā malka nedaudz pakaltušo dvēseli veldzēja kā maziņš ūdenskritumiņš. Bet ilga kavēšanās nebija. Pirmo piegājienu atkārtoju veicīgi, rūpīgi aizkorķēju pudeles un novietoju ūdens izgrauztā krasta nišā, kuras dibenā skalojās sīka straumes attece. Pašam savs ledusskapītis – nopriecājos kā puika.
Tikko pa stāvo krastu biju uzrāpies augšā, viss rādījās romantiskās un gaišās krāsās. Ievas jau vērās vaļā ziedēšanai, bet cauri rūgtenai vakara dvesmai tālumā klaigāja lakstīgalas. Bet ko tas deva? Pēkšņi upes pretējā krastā kādi dabas mīļotāji parāva vaļā rīkli pļerkstošam tranzistoram, kas sirsnīgo apceri izbeidza, vēl īsti nesākušos. Bet ko darīt? Kad paši bijām jauni, bijām labāki?
Pie vakariņu galda, uz ceļiem nometušās, rosījās meitenes, kas vīriešiem tikai atļāva atgriezt kādu konservu bundžu vai marinēto gurķīšu burciņu: pārējais viņu pašu ziņā…
– Spiningošanai vietas izlūkotas, ejam uz lielajām, mazās neņemam! – cits caur citu noziņoja mani piecīši un pazuda upmalas krūmos.
Biju mierīgs: pateicoties aizrautībai ar sportu, jaunuļi pīpēt vēl nebija sākuši, arī par citiem netikumiem vēl nenācās dzirdēt. Guļas vietas visiem jau iemēģinātas, sāka krēslot, un laiks vakariņām un tējas dzeršanai. Klaigādami, lēkādami atgriezās arī puiši, bet nekādu makšķerēšanas rīku rokās tiem nebija…
Ūdens sāka vārīties, un galvenā šefpavāre Antra iebēra katlā veselu melnās Ceilonas tējas paku. Puiku uzvedībā uzkrita viena daža laba savādība: nekad tā nebija joņojuši, rēkuši un zvieguši. Izmantojot dīvainā jandāliņa troksni, veikli nočāpoju pa krastu lejā pie sava romantiskā ledusskapja. Izcēlu no turienes abas pudeles, un mute palika vaļā: polša dibenā atlicināta vairs tikai pieklājīga simtsgramīga lāse, bet limonāde iztukšota pāri pusei… Cilvēcīgi, – cits nekas prātā neiešāvās. Devos atpakaļ, bet kaut ko skaidrot nebija jēgas: kādi man argumenti?
Augšā gaidīja visa komanda: bez skolotāja nevarot sākt. Atkal nospriedu – pieklājīgi un cilvēcīgi, bet meiteņu vainas tur nebija. Puikas arī rādījās pirmītējo kaislību nokausēti… Vakars izdevās burvīgs. Tēja vārījās sparīgi. Virs ugunskura liesmām, ja tumsā labi ieskatījās, riņķoja paprāvs odu mākonis. Kā brīvā dabā izsalkušiem jauniem cilvēkiem garšo ik kumoss pašu rūpētā provianta, lieki stāstīt. Arī tējas dzeršana ritēja pilnā sparā. Einārs strēba aizgūtnēm un brīžam pikti spļaudīdamies.
– Antra! Cik tu tās Ceilonas te esi piegāzusi? Biezumu vairāk kā šķidruma!
– Pēc kā tad smeķētu, ja biezumu nebūtu nemaz? Bet tu netrako, pamaisi, lai nostājas dibenā, un dzer!
– Piķis un zēvele! Ies te zortēt un maisīt: vēders nav grāmata, kā teica mans vectēvs.
Arī pārējie pievienojās atziņai, ka līksmā pulkā un pie gardas ēdmaņas tējas biezumiem nav svara… Paredzējums, ka lāga gulēšana nesanāks, piepildījās pilnībā. Kad tranzistors aizvērās, zirgošanās un anekdošu starpā iegadījās arī pa romantiskam, noslēpumainam stāstam, tālumā miegaini rēja suns. Uz rīta pusi gulēja visi.
Putnu un spilgtas saules tramdīti, acis berzēdami, no telšu spraugām laukā līda cits pēc cita. Brezenta mājvietas palika vēl nerullētas: jāpagaida, lai saulē apžūst. Vakariņu pārpalikumus klājot uz galda, meitenes klāt piesmērēja vēl pa svaigai maizītei. Ugunskuru nosprieda nekurināt, bet šo to iekost tāpat. Tik labi kā vakariņās negaršoja, bet sūdzēties par apetītes trūkumu arī neklājās. Pēkšņi iesmējās Einārs:
– Eu! Paskatieties, mīlīši! Katlā visa Ceilona uzpeldējusi virspusē!
Nekādu šaubu. Vakara odu mākonis bija varonīgi gājis bojā liesmās un tagad peldēja atlikušajā biezajā, brūnajā dzērienā.
Nu būtu laiks smieties Antrai, bet viņa atsaucās pavisam nopietni, lai no joka nezustu kāda kripata humora.
– Nu gan esmu sabarojusi! Kas to būtu domājis, ka Ceilonas tējai tik brangas sīcošo spārnu piedevas? Ja vēl, kā teicis mums pazīstamais klasiķis, – vēders nav grāmata…
Priecīgā noskaņā teltis sarullējās ātri, mielasta vieta sakopās rūpīgi, lai «caur sidraba birzi gāju»... Pirms ceļa ar puikām nokāpām lejā uz tām «spininga vietām», lai apskatītos, vai arī tur viss kārtībā… Rezgaļi uzreiz saprata, kāpēc tāds goda aplis. Piestājām pie mana ledusskapīša, kuru biju nokopis jau vakarā. Klusums. Ierunājos pats.
– Kā jums liekas, saprotat, ko gribat sacīt, vai nē?
Visas galvas pus pa jokam, pus pa nopietnam nodurtas, cauri uzacu krūmiem glūnēja viltīgas acis. Laikam prātīgāk bija turpināt pašam.
– Labi. Nesakiet neko! Paši redzat, ka ne jūs kādi paraugzēni, ne es te taisos par svētulīgu eņģeli. Kaut kā esmu nogulējis, pa kuru laiku esat izauguši lieli. Varbūt tagad daudz labāk zināt, kurš te kuru audzina? Ko?
– Mēs arī ar šo jautājumu mokāmies visus skolas gadus, – nozīmīgi pasmīnēja gudrais Einārs.
Piekrītoši pamāju ar galvu, bet klusībā pie sevis pagalam apstulbu… Bet distance starp audzēkni un audzinātāju saglabājusies kā agrāk. Un daži mani rakari pilnīgi kurli pret aicinājumu:
– Sauciet mani vienkārši par Andri!
_______________________________________________________
Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”
#SIF_MAF2024
