VILNIS BRĪDIŅŠ
Vējš aiznesīs visu –
siena zārdu no pļavas,
kameni no zieda,
raus līdzi drīz lapu no zara,
pat neatskatoties.
Lūkoties liks.
Liksi tad lapu uz krūtīm,
liksi zem maizes klaipa
un laiposi tālāk.
Vējš aiznesīs visu...
Vējš ir mānīgs un mainīgs.
Vien bezvējā lidot prot domas
pie jomas.
SKAIDRĪTE LOGINA
domas sien mezglus rindās vien
klusums vairs neklauvē durvīs
tas lielo pasaules tīklu sien
pa mazai loga rūtij
GUNTA BABRA
Pie atvasaras vārtiem rudens klauvē,
Tas košās krāsās lēniem soļiem brien.
Un, raugoties uz skaisto dabas dārzu,
Pār vaigiem norit zelta asaras.
Tās pārvēršas par spožām zelta lāsēm,
Kas zvīļodamas bērzu zaros viz,
Un, vizēdamas vakarsaules staros,
Steidz dabas dārzā gleznu uzzīmēt.
Vēl atvasara kādu brīdi apskaus,
Pirms saldi dusēs sūnu spilvenos.
Tā negurdama lolos rudens ziedus,
Kas koši zied, kaut mazliet salnas dzeļ.
Kad atvasara ciešā miegā dusēs,
Pa ziedu pļavu sapņodama ies,
Vēl ilgi ziedēs smaržodamas rozes
Un rudens ziedi, salnām spītējot.
MĀRIS ROŽKALNS
sudraba brīdi iemainīt zeltā
nāk rudens saule
ar savu uzdevumu košo
un nolasa saprātu
lai būtu atkal balta lapa
atvērta sirds
dzirdēt
dzirdēt pirkstu galos bagātību
kad smaida bumbieris
un vēlā avene
liek mēlei sarauties
ar iesmaržotu garšu mutē
nāc rudens iemaini
sirmo matu sudrabu zeltā
un mazdēliņu
ļauj atrast sevī
kā dēli
dēlu slīpēt
līdz lietū koks
ir lietas koks
***
Skrieties, ne jau ar vēju,
Ar vienaldzību.
Rieties, ne jau ar kaimiņu,
Ar dusmām.
Ieties, ne jau kājām,
Ar laiku.
Ar laika biedriem izstostīt
Šo posmu mūsu tārpam.
Lai nav ar dusmām jākaujas
Un vienaldzības jākaunas.
Ja visiem ir vienalga,
Vai tā ir viena alga?
Vai vienlīdzība līdzībā
Vienlīdzības brīvība?
Vai tikai līdzība,
Kā skrieties ar skrejamo, rejamo, ejamo
Un sevi?
Vienlīdz jau visi skrien,
Bet sava katram uzvara un gals,
Kārta vienaldzības, katram savējā.
INGŪNA ROZENBERGA
Man nepieder laiks,
Ne rīts, ne vakars,
Ne rudens, ne pavasars,
Tik mirklis valgs.
Tā Dieva dāvana katram,
To nevar pirkt, ne pārdot,
Ne bankā samainīt,
To var tikai baudīt.
To nevar uzkrāt
Un pēc tam iztērēt,
To nevar nopelnīt,
Tas nepieder man.
Visu, kas dzīvē mums dots par velti,
To nevērtējam mēs,
Bet lētu lietu dēļ skrienam
Un laiku tērējam.
SARMĪTE POIKĀNE
ZEME, TU PASAULE MANA!
Es pasniedzu roku vējam
Un ļauju, lai tas mani nes,
Lai paceļ virs mākoņiem augstu
Pie Saules virs Pasaules.
Tur, zeltainas gaismas vizmā,
Tik siltā, tik draudzīgā, spožā,
Es lidoju kopā ar vēju,
Uz Zemi, uz Pasauli skatos.
Mīksts mākonis aizslīd gar vaigu
Un nešpetni iečukst man ausī:
Uz tavas Zemes, tur, lejā,
Ļaunums un viltība slēpjas.
Pats ļauns tu, ja ļauno vien redzi! –
Es aizstāvu Pasauli savu.
Tas sliktais, uz Zemes kas dzīvo,
Pats redzi – no labā slēpjas.
Mākonis smīnēdams lido
Ar mani un vēju virs Zemes.
Cik dīvaini – skatāmies vienu,
Bet ieraugām katrs ko citu.
– Cik briesmīgas kalnu grēdas! –
Mākonis nīgri nošņāc.
– Tie mani atpūtas krēsli, –
Vējš klusi atbildi žūžo.
– Tā Zeme jau aizaugusi
Ar zāli, krūmiem un mežiem!
– Tu, mākoni, nesaproti!
Tās putnu un zvēru mājas.
– Uz tavas Zemes nav vietas
Lietus lāsei kur nokrist!
– Met pilienus matos un skropstās, un lūpās!
Tev cilvēki dāvinās smaidus.
Ak, ko gan tu, mākoni, zini
Par Pasauli manu, par Zemi!
Visumā klīsti bez tēva, bez mātes,
Bez mājām, bez Zemes zem kājām.
ZEME, TU PASAULE MANA!
Es ļauju nest sevi vējam
Pār manām mājām, pār Zemi.
Es zinu, tā grib mani atpakaļ…
Uzsaucu vējam: – Nes lejā!
TINA ŽELVE
KLUSUMS DZĪVS
Klusums ir dzīvs, ja cerība mīt,
Zvaigžņu spožumu aizsūtīšu rīt.
Dienā zvaigznes mākoņos mazgājas,
Klusums pie viņām ciemos aizgājis.
Klusums ir dzīvs pat dienas dunā,
Jo sirds par Latvijas nākotni runā.
Kā gribas cerēt, izsapņot, gūt,
Par mazo laimes stariņu būt.
Ar klusumu kopā pa Latviju ietu,
Klusums mums dāvātu laimes lietu.
Tad atmostos sirdis, kas klusējušas,
Laimes lietū tās noteikti sarosītos.
Klusums ir dzīvs, ja sapņot vari
Par nākotni, kura jāliek uz svariem.
Ja nākotnes laimei modīsies prāts:
Klusums teiks runu, cik cilvēks dārgs!
ZINA BUDAHA
SAULGRIEŽI
No gaismas uz rudeni,
uz rudens mieru un klusumu,
no krāsainām lapām
uz ziemu, uz visbaltāko sniegu
un sniegputeni,
un no jauna uz pavasari,
uz gaismu,
lai plauktu, ziedētu, lai skanētu.
Tik burvīgi un mazliet skumji,
kad saulgrieži,
kad mainās gadalaiki
un reizēm pietrūkst putnu dziesmu,
un reizēm lietus ir par daudz,
un reizēm prieks pārpārēm līst,
vien laimes mirkļu šķiet par maz.
Kad sirds ir sagurusi,
kad nomāc pārdomas un skumjas,
tad lūdzu Augstākam,
kurš valda pāri visiem mums,
dot spēku dzīvībai un dzīvei,
dot spēku gaismai tumsu uzvarēt,
lai zeme dzīvotu, lai saulgrieži,
lai vienmēr kopā ar mums.
IRĒNA LOČMANE
***
Es esmu viena no daudzām,
Un neatšķirt mani no citām
tūkstošu tūkstošos pūlī.
Es esmu kā visas pat starmešu kūlī.
Mans ceļš vijas tieši kā katrai no visām.
Nav jādomā ik mirkli, kā ritēs mūžs.
To lēmušas rokas un sapņainā doma,
Kāda būs manas dzīves loma.
Tik minūtes, stundas –
Un klāt vēl kāds mirklis.
Nu kļuvusi esmu kā visas starp citām.
Es esmu savas kleitas
...zeltainā poga.
BIRUTA KĀPOSTIŅA
SKAISTU RUDENI VĒLĒT
Rudens pieklauvēja
Pie manām durvīm
Uzstājīgi skaļi.
Vaļā vērt vai nevērt?
Vai paslēpties
Un uz ziedoni vēl cerēt?
Bet varbūt uz nebēdu
Šo laiku tērēt?
Slēgt līkopus,
Lielām summām derēt?
Tik nevajag
Neko ne lēst, ne ģērēt!
Neizdarāmo paveikt
Solīt, zvērēt.
Vien skaistu rudeni
Sev vēlēt.
_______________________________________________________
Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”
#SIF_MAF2024
