Dažam labam (nezinu, kā to dažu labu vārdā saukt) nepieciešams asi griezīgs burvju spogulis, kuram jābūt deguna priekšā, lai, kaut ko nodarot otram, tajā redzētu sevi pašu tieši ar tām pašām sāpēm un ciešanām. Kas to nezina? Zina, bet. No interneta dzīlēm iznirusi šaušalīga bilde: mežā pie koka piesiets, visdrīzāk – saimnieka pamests, sunītis. Nav iespējams šo skatu vērot vienaldzīgi, bezjūtīgi! Redzams, ka sunītis pūlējies kaut kā no saites siksnas atsvabināties, bet aptinies ap koku un palicis īsā, īsā saites pavadā. Bezgala bēdīgām, žēli lūdzošām acīm raugās droši vien cilvēkā: meža zvēri nav nekādi fotogrāfi.
Diemžēl bildes autors savu noknipsēto stāstu atstājis aprautu, neturpinātu, nepabeigtu, bezcerīgu. Varbūt lieki raizēties, un sunītis no cietsirdības valgiem jau sen atsvabināts un dus uz siltām nāriņām? Bet to mēs nezinām. Atstāto komentāru konteksts gan skaidrs un teju gluži vienāds: pašu to sējēju pie koka, lai nosalst, sapūst! Jā, arī man cauri žēlumam, bezspēcībai izlauzās dusmas: «Nezvēr, ko tu esi izdarījis, ko?» Bet niknumu sakārtoju tā, lai tas neaptumšotu saprātu. Veselais saprāts gribētu pajautāt agresīvajiem «linčotājiem»: «Ja mēs rīkotos tieši tā, kā patvarīgo tiesu (kaut arī tikai ar vārdiem) esat sprieduši jūs, vai mēs būtu labāki par to sunīša šausminošā likteņa lēmēju? Skaidrs, ka ne par mata tiesu labāki! Iespējams, vēl sliktāki, mežonīgāki. Ja valstī kaut cik vēl tiesiskas valsts pazīmes saglabājušās, vainas, soda jēdzieni attiecas kā uz vieniem, tā otriem, tā uz mums visiem! Un ir vēl viena morāliska lieta – gan no cilvēcības, tikumības, gan no Svētajiem rakstiem izrietoša – mēs esam atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši!
Vispārīgai spriedelēšanai maza jēga, ja nerunājam no piedzīvotā, arī pārdzīvotā. Gribas domāt, ka empātija bērniem gluži vai iedzimta. Vasarās pie vectēva un omes bieži ciemojās Rīgas mazmeitas. Abas jūtīgas, vērīgas, bet jaunākā reizēm pārsteidza līdz dziļam aizkustinājumam. Pie brīdinājumiem, lai neuzkāpjam kādai skudriņai, bijām pieraduši. Bet pirms gadiem pieciem piedzīvotais atgādina vēl šodien. Atnāk pie manis meitiņa – tāda nopietni bēdīga, bet arī drusku svinīga. Rāda uz abām roku delnām dusošu palielu raibu un skaistu taureni. Vairāk mierina nekā žēlojas: esot jau nolūkojusi izdzisušajam taurenim apglabāšanas un piemiņas vietu. Manus iebildumus, ka, pļaujot mauriņu, varu piemirst un nepamanīt, noraidīja mierīgi un taktiski, jo par visu esot padomāts. Vieta patiešām likās izvēlēta ar izdomu – starp eglītēm, jau palielajiem bērziem, bet taurenīša «memoriāls» izveidots no oļiem, akmentiņiem gaumīgs un skaists. Turklāt tik daudz zemāk par mauriņa līmeni, lai pļaujamais agregāts iet tam brīvi pāri. Vēl šobaltdien… Kāpēc stāstu? Viena jautājuma dēļ: vai tādiem bērniem kaut kas jāstāsta, jāiestāsta par empātiju.
Mēs – lielie – neesam labāki. Rudenī kāds vīrs savā Facebook kontā bija ielicis skaistu jauna kaķēna foto – ar aicinājumu pieteikties saimniekam, kas to pametis. Kamēr silts, kaķēns sildījās saulē pie lāga vīra auto garāžas, kur arī nakšņoja. Uz jautājumu, vai tomēr saimnieks nav atradies, kāda sievišķīga būtne savu komentāru noformulējusi ar smaidu un loģiski: «Tak skaidri redzams, ka saimnieks atradies!» Lāga vīrs skumīgi atbildējis: «Jā, bet suns nesapratīs.» Tas raizēm pielika punktu, un nu jau 3 mēnešus jaukā kaķene ir mūsu mājas pilntiesīga pavalstniece. Mīlestība no pirmā acu uzmetiena neizdevās: kaķenīte nebija gluži noraidoša, bet tomēr rezervēta. Līdz vienā jaukā dienā, kad atlaidos dīvānā, pēkšņi uzmetās uz krūtīm un, klusi murrājot, sāka laizīt plaukstas. Vēlāk kaķu pazinēji skaidroja, ka tā visdrošākā zīme, ka kaķene ne vien kļuvusi par savējo, bet gatava arī pakļauties sava jaunā nama iedibinātajai kārtībai. Un kārtībai jābūt, piedevām secīgai. Vispirms brauciens uz Ērgļu veterināro klīniku: visas procedūras, potes, tabletes profilaksei, tad dzīvnieku dakteres vizīte mājās, lai ievērotu valsts skandināto prioritāti Nr. 1 – drošību. Un nu esam atbildīgi par pašu pieradināto, iemīļoto jauno ģimenes pilsoni, pasē sauktu par Minci.
