9. janvārī Ikšķilē kāda skolniece uz skolu atnesusi garu nazi un rādījusi to citiem bērniem. Meitene izsaukta uz pārrunām un policista klātbūtnē nazi atdevusi sociālajam pedagogam. Viņai paskaidrots, ka skolas teritorijā un telpās šādus bīstamus priekšmetus ir aizliegts ienest, lietot, glabāt un nodot citām personām. Par notikušo telefoniski informēta bērna māte.
Tā ir ar to «caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu» un «ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalītes». Tā tīrā gaisma nākusi no tālas senču pagātnes, no «tēsmāmiņas», no skolas, draugiem, dzīves… Lai iejustos otra – cilvēka, sunīša, kaķīša, skudriņas – ādā, nepietiek ar tautas dziesmām, pantiņiem. Dažkārt vajadzīga sava dzīves griezta brūce, lai justu to sāli, ko tik dāsni beram uz cita jēlās ādas.
Tas nav nekāds liktenis vai dieva pirksts. Tā nav traģiska sakritība. Tas ir viena cilvēka pieņemts kļūdains lēmums. Šofera lēmums apdzīt nepiemērotā situācijā. Un arguments – es jau tā 10, 20, 30 utt. gadus braucu – ir pilnīgi bezjēdzīgs. Tai kļūdai pilnīgi vienaldzīgs ir tavs stāžs. Vai tu sūdīgi brauc visu mūžu, jebšu tikai šai reizē tā nelaimīgi sagadījās. Cena nemainās. Jā, parasti kaut kā tur viss saliekas – citi pabīdās, liekas sekundes simtdaļas uzrodas, un visi dzīvo. Šoreiz ne.
Man patīk braukt ar vilcienu. Kad lietuvieši pērn atvēra maršrutu «Viļņa–Rīga–Viļņa», ar draugiem un suni uzreiz nopirkām biļetes, lai dotos triju dienu īsceļojumā pie kaimiņiem. Vilciens brīnišķīgs, pavadoņi laipni, nejautāti atnesa sunim bļodiņu ūdens, mums ēdienkartes. Īsāk sakot – viena komfortabla laika pavadīšana lietuviešu aprūpē. Rēķinoties, ka tikpat brīnišķīgs būs ceļojums uz Tallinu, ar nepacietību gaidīju jaunā savienojuma atklāšanu, lai uzreiz iegādātos biļetes. Un – nekā.
Gadiem skrienot, bijušais un zināmais atplaiksna arī savādā gaismā. Uz vienu un to pašu notikumu varam paraudzīties citām acīm. Lai kā, tomēr katru gadu janvāris uzplaiksna ar jaunu garīgu sakustēšanos. Tālo dienu atmiņu ugunskuru dūmu iespaidā un Barikāžu aizstāvju apziņā atkal un atkal ierunājas kāda sirds balss, ka nekam neder formāla atķeksēšanās. Ja pieminam, atceramies, tad īsti, patiesi vai nemaz.
Iespējams, sportiskākais arhitekts Latvijā, – tā varētu teikt par Ogres pusē iedzīvojušos kurzemnieku Aivaru Puriņu. Vīrs, kuram drīzumā apritēs 71. dzimšanas diena, pēc 43 gadu ilgas darbības arhitekta arodā ir pielicis tai punktu, taču sports ne mirkli viņa dzīvē nav pārstājis būt klātesošs jau kopš bērnības. Aivars Puriņš pats sevi dēvē par teju profesionālu sportistu, jo trenējas sešas dienas nedēļā, turklāt paralēli visam sevi fiziski ik dienu nodarbina vingrinājumos arī mājās. Kā viņš saka, «kamēr vien vēl spēšu, tikmēr sportošu!». Un viņam ir vēl viens nopietni sportisks hobijs – radiosports.
Vita Mazitāne-Pikšena sportu mīl jau kopš bērnības un allaž ir radusi būt aktīva. Savulaik viņa trenējās vieglatlētikā un ir ieguvusi godalgas vairākās Latvijas mēroga sacensībās. Tagad paralēli ikdienas aktivitātēm Vita strādā kā fizioterapeite, vada vingrošanas nodarbības un uzskata, ka kustības cilvēkiem rada laimes hormonu un tādējādi spēj sniegt gandarījumu un baudu. Otra Vitas Mazitānes-Pikšenas aizraušanās ir teātris, kas viņu fascinē jau kopš skolas laikiem. Tādēļ Vita katru nedēļu atrod laiku arī aktivitātēm uz skatuves.
