Avāriju, kurā cieta Ventspils koristu buss, uztveru personīgāk tā iemesla dēļ, ka pirms 20 un vairāk gadiem strādāju Ventspilī, zinu turienes ļaudis un pats reiz pieredzēju ko līdzīgu. Meita bija jaunā sportiste, bet sportisti braukā uz sacensībām, un vecākiem jābraukā līdzi. Kādam taču tie bērni jāpieskata ārpus arēnas. Tad nu treneris pie stūres vienam minivenam, es otram, bērneļu pilnas mašīnas, un maucam uz Slovākiju. Lai taupītu naudu, ēdām lētākajās ieskrietuvēs, un braucām faktiski bez pauzēm. Kad abiem no noguruma širmis jau krita ciet, treneris vienalga nebija pierunājams spēka snaudai. Viņš ēda apelsīnus, vēdināja salonu un tāpat pa brīdim knābāja stūri. No aizmugures varēja redzēt, kā mašīna pēkšņi zaudē ātrumu vai konvulsīvi noraustās uz vienu vai otru pusi. Polijā šoseja toreiz vēl nebija ne ātra, ne ērta, un kādā līkumā uz tiltiņa, neatceros, kurā no daudzajām pilsētiņām, treneris nemaņā uzbrauca uz ietves apmales un tālāk uz slīpas metāla barjeras. Labo pusi parāva gaisā. Kādas sekundes tenterējis uz diviem riteņiem, minivens piezemējās. Bērni iztika cauri ar izbīli, bet mašīnai lupatās bija sasisti abi labās puses riteņi. Sataisījām, aizbraucām galā, nostartējām sacīkstēs, atbraucām mājās. Jau toreiz domāju, ka ar šādu braukšanu viņš agri vai vēlu sataisīs sūdus. Pēc dažiem gadiem, kad vairs neasistēju mazo ventspilnieku braucienos uz mačiem, tā arī notika. Padzirdēju, ka Ventspils sportisti cietuši avārijā, un pirmā doma bija – tas tak būs mans treneris. Nu, protams! Ziņu virsraksti vēstīja, ka «Pie stūres aizmiguša trenera dēļ Polijā avarējis autobuss», «Smagā avārijā Polijā iekļuvuši Latvijas jaunie šorttrekisti». Knābāja, knābāja, bet apelsīni nepalīdzēja, labvēlīgi apstākļi nesalikās, sekunžu simtdaļas neuzradās. Nobrauca no ceļa un ietriecās kokā. Bet visi dzīvi. Tai reizē.
Šai reizē citam šoferim – divi bojāgājušie. Kora diriģente un bērns. Jo sekunžu simtdaļas neuzradās, jo smagās mašīnas līkumā kaut kā nepašķīrās. Jo šādu lēmumu šoferis pieņēma – dzīt, nezinot, kas tur tai līkumā aiz īsās taisnes notiek. Un visiem iesaistītajiem ar šofera kļūdaino lēmumu tagad būs jāsadzīvo, ieskaitot viņu pašu.
Ik dienu, ik stundu un sekundi uz Latvijas ceļiem tiek pieņemti riskanti, kļūdaini lēmumi un atsevišķos gadījumos sekas ir letālas. Vai arī tiklab lēmumi netiek pieņemti un atkal – sekas ir letālas. Satiksmē vardarbīgā nāvē mirušo skaita ziņā Latvija ir Eiropas līderos. Var, protams, vainot daudzajās avārijās sliktus ceļus, aplamu satiksmes organizāciju, ceļu uzturētāju paviršību. Var vainot dievu. Bet lēmumu rīkoties dotajos apstākļos pieņem šoferis. Un, ja nāvju ir tik daudz, tas nozīmē, ka caurmērā braucam draņķīgi. Ļoti draņķīgi.
