Joprojām nezinu, cik pareizi Barikādes rakstīt ar lielo sākuma burtu, bet sirds ļoti prasa, jo Barikāžu dienas bija arī manas vēl gan jaunās dienas... Latvijas Republikas likuma «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām» 2. pants paģērē – «Noteikt par atceres un atzīmējamām dienām: 20. janvāri – 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienu.» Tātad ar to lielo burtu esmu drusku grēkojis jau 34 gadus: nekad citādāk šo vārdu rakstījis neesmu… Šajā likumā mulsina «atceres un atzīmējamās» dienas. Jo ko nozīmē atceres un ko atzīmējamā diena: svinēšana kā atzīmēšana saglabājusies no senajiem padomju laikiem, kad teju katru gadu pompozi «atzīmēja» kādu slavenu gadadienu… Nu, sīkums, bet neskan labi. Arī starp Barikāžu aizstāvi un dalībnieku ir kaut kāda atšķirība. Dalībnieki atnāca siltos kažokos, apskatīja apkvēpušos lauciniekus un devās nakšņot savās mājās, savās siltās gultiņās. Bet stop! Arī tās sievas, kurām no maizīšu smērēšanas rokas bija tulznās, arī tie mājinieki, tuvinieki, kas pārdzīvoja, valdīja asaras pavadot un sagaidot, bija Barikāžu aizstāvji!
Dažbrīd mulsina, atzīstos, izsauc arī nelielu iekšēju neizpratni attieksme pret valsts likumu, kas kaut ko nosaka ne jau joka pēc, bet pildīšanas dēļ: ja reiz likums noteic, tas arī jāpilda. Likuma burtam ir arī tā gars: Barikāžu laiks nesaistās tikai ar 20. janvāri, kad notika bruņots uzbrukums Latvijas Iekšlietu ministrijai, kura iespaidā dzīvību zaudēja Vladimirs Gomanovičs, Sergejs Konoņenko, Andris Slapiņš, Gvido Zvaigzne, Edijs Riekstiņš, citos janvāra laikos un apstākļos bojā gāja Roberts Mūrnieks, Ilgvars Grieziņš, Raimonds Salmiņš, tika ievainoti Bauskas miliči, kas aizstāvēja ministriju… Barikāžu laiks Latvijā sākās jau 13. janvārī ar 600 000 ļaužu lielo manifestāciju Daugavmalā un faktiski beidzās tikai janvāra izskaņā, kad Barikāžu betona bloki un citas aizsargfortifikācijas nebija aizvāktas un daļa palika ilgi – pat līdz tā paša 1991. gada augusta pučam Maskavā, kad 21. augustā spēkā stājās Latvijas Republikas Augstākās Padomes likums «Par Latvijas Republikas valstisko statusu», kas pilnā mērā atjaunoja Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemto Latvijas Satversmi. Barikāžu laiks (ne tikai 20. janvāris) ir bezgala pateicīgs laiks, lai bērni, jaunatne apgūtu vai atkārtotu vēsturi, kuras aculiecinieki vēl dzīvi, bet izglītība, kultūras piemiņas, atceres brīžus veidotu tā, lai tie nekļūtu par formāliem atskaišu paragrāfu ķekšiem, lai tiem neviļus nepaskrietu garām pavisam. Jā, varat pajautāt, bet tu pats? Par to pastāstīšu vēlāk. Un, piedodiet, draugi, ja sanāk atkārtoties: bijušais paliek, un citādāk iegrozīt ne roka ceļas, ne sirds pieļauj.
Barikāžu vēsturiskais konteksts
Pirmo triecienu, kā tas gadījās ne reizi vien, uz sevi uzņēma Lietuva. Tikai baltieši paši sevi cerīgi un arī apņēmīgi sauca par baltiešiem. Pārējai pasaulei tie bija Padomju Savienības rietumi. Kad dienēju padomju armijā, baltiešus likumīgā «ģedovščina» un aprobežotie oficieri atklāti nicināja, baltiešiem dabiski un bez aizspriedumiem karināja klāt aizskarošo epitetu – «fašisti ņedobitije», tulkojumā – līdz galam nenosistie fašisti. Gluži identiska Putina un viņa pakalpiņu valoda Ukrainas nīšanā… Nekas nebija negaidīts. Rietumu mīlētais PSRS prezidents Gorbačovs jau iepriekš ar asiņainiem slaktiņiem bija izklīdinājis tautas demonstrācijas Tbilisi un Baku. Baltais nams sadūšojās tikai tik daudz: «Izsakām nožēlu par jebkuru bojā gājušu cilvēku, taču papildu komentāru nebūs.» Tādas vārgas «krokodila» asaras bija labs mudinājums nākamajiem asins darbiem.
Omoniešu izpildītā Lietuvas 7 muitnieku metodiskā noslepkavošana bija ne vien pierādījums tam, bet arī biedinošs apliecinājums, ka vardarbība turpināsies, un tā turpinās vēl šobaltdien. Lietuvas premjerministre Ingrīda Šimonīte 2023. gada jūlijā paziņoja, ka septiņu Lietuvas muitnieku noslepkavošana Medininku robežkontroles punktā pirms 32 gadiem bija «viena no epizodēm» Krievijas pašlaik īstenotajā karā Ukrainā… 1990. gada pavasarī uz Lietuvas neatkarības pasludināšanu 11. martā Gorbačovs atbildēja ar ekonomisko blokādi. Rietumi mudināja lietuviešus savu konstitucionālo lēmumu iesaldēt, bet toreizējais Francija prezidents Fransuā Miterāns kuluāros bija īpaši nekautrīgs un skarbs: «Tie lietuvieši visu izgāzīs. Viņi gandrīz nekad nav bijuši neatkarīgi! Izmisuši ļaudis. Es nebrīnīšos, ja Gorbačovs būs spiests lietot spēku.» Pasaule, cik augstprātīga, tik ciniska: tā paša gada oktobrī Gorbačovam piešķīra Nobela Miera (!) prēmiju par «vadošo lomu radikālajās pārmaiņās Austrumu un Rietumu attiecībās». Bet jau decembrī, kad pompozais pārbūves reformators bija pieļāvis visu PSRS spēka struktūru nonākšanu reakcionāru rokās, PSRS ārlietu ministrs Eduards Ševardnadze atkāpās ar paziņojumu, brīdinājumu, pasaulei, ka «reformatori ir sabēguši krūmos! Nāk diktatūra». Viņa vārdi izrādījās pravietiski.
Mēs te stāvēsim!
Jau pēc pāris nedēļām, 1991. gada janvāra sākumā, PSRS ieved Baltijas valstīs papildu karaspēku, specvienība OMON ar bandītu manierēm ieņem Preses namu Rīgā. Pirmo triecienu naktī uz 13. janvāri iztur lietuvieši, aizstāvot Viļņas televīzijas torni: zem lodēm, tanku kāpurķēdēm mirst 14 un vairāki simti ievainoto. Operators Juris Podnieks bija tur, nofilmēja, žigulītī ar sadauzītu loga stiklu joņoja uz Rīgu, lai materiālu palaistu ēterā snaudošās pasaules zināšanai. Agri no rīta to visu redzējām. Mēs, Ogres rajons, visa Latvija, kā rēķina, ceturtā daļa Latvijas ļaužu, pusdienlaikā jau bijām tur – 600 tūkstoši – Daugavmalā. Virs mums lidinājās militārie helikopteri aizejošā laikmeta maitas putni, un tūkstošiem dūru pacēlās gaisā par zīmi, ka mēs te stāvēsim. Joprojām nezinu, cik tas bija prātīgi, bet visās Atmodas manifestācijās ar mums kopā bija arī mūsu bērni: 13. janvāra lielajā uznācienā, kad teju visa Latvija atradās Daugavas abās malās, ielās un uz tiltiem, dēlam Andrim bija 17, meitiņai Gunai 12… Apbrīnojami, cik tāds milzu ļaužu pulks bija disciplinēts: pat tad, kad, provokācijas pasviesta, pavirmoja ziņa, ka tuvojas tanki! Ļaužu gara cietoksnis stāvēja nesatricināmi. Kā aizejošā laikmeta maitas putni virs galvām lidinājās armijas helikopteri, tūkstošiem dūru izslējās gaisā par apņēmīgu zīmi – mēs te stāvēsim! Pret gara spēku karaspēks rādījās noplucis kā maitas putns un nožēlojams. Kāpēc valdīja tāds miers? Iespējams, nevienam sapņos nebija rādījies, uz ko pēc trejiem gadu desmitiem būs spējīga tā pati armija, kas tagad slepkavo Ukrainā. Negribas spriedelēt, jāgodina atmiņas!
Pēc tautas sapulces mūsu Lazs lēnām šūpojās no Rīgas laukā. Uz šosejas pretim jau nosvērtā gaitā ducināja smagā lauksaimnieku, mežinieku tehnika. Tūlīt nākamajā dienā uz Rīgu posāmies arī mēs. Nevaru vienaldzīgi: zvanīja tēvs no Lielvārdes, vai braukšu? Milzu stresā un niknumā atbildēju vārds vārdā: «Man jābrauc, daudzi pleca biedri gaida, ko darīt. Vienīgais, ko vēlos, ja tie ļurbas šaus, lai tad arī trāpa un atsvabina no mokām!» «Brauc, dēls!» īsto balsi slēpdams, atbildēja tēvs. Aizkustinoši: Mērijas, Vallijas kundzes atstiepa lielu grozu ar vēl gana siltiem pīrāgiem, dāvāja dūraiņu cimdus. Man tika mētelis ar karakula apkakli un «mantelis» garumā līdz potītēm, bet līdz izmantošanai netiku: ar tādu varētu kupenā gulēt, bet, ja jākustas, jāskrien, tikai traucēklis. Dakterīte Inta bija sarūpējusi medikamentu somu ar pārsienamiem materiāliem. Nopietni, bet ne bailīgi. Nevaru neizstāstīt. Aizkustinājumā pasmaidu par meitiņas stāstīto šodien, ka bijusi pavisam mierīga: tētis aizbrauks un visu nokārtos… Bet mūsu puika no Madlienas vidusskolas 11. klases kopā ar draugu Raimondu arī trinās līdzi. Jauzdama, ka atrunāšana maz ko līdzēs, Andra māte noteica: «Dēliņ, sargā tēti!» Nu, ko?
Uz Rīgu nemitīgi virzījās smagā lauksaimnieku, mežinieku tehnika, vakarā lietpratīgi vīri jau metināja prettanku ežus, no visiem derīgajiem materiāliem tapa Barikādes. Nākamajā vakarā arī mēs bijām tur, un kā bijušais tankists naivi sapratu – tankiem te cauri netikt! Tā pašā 13. janvāra vakarā Tallinā tiekas Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļciņs un noslēdz līgumu ar Baltijas valstu valdībām, izdod dekrētu, kas aizliedz jebkuram no Krievijas Federācijas iesauktajam karavīram piedalīties militārās akcijās pret iedzīvotājiem visā PSRS teritorijā.
Pēc 20. janvāra apšaudēm ASV Baltais nams kļūst patiesi bargs: Nacionālās drošības padomes direktore Kondolīza Raisa pārliecina, ka ASV prezidents Bušs nedrīkst izskatīties vājš un viņa reakcija mīksti saudzējoša. Tas sanikno Džordžu Bušu vecāko, kas raksta striktu vēstuli Gorbačovam. Pēc trim dienām Vašingtonā taisnoties ierodas PSRS ārlietu ministrs Bessmertnihs un runā ar Bušu gandrīz stundu. Pēc pāris stundām Bessmertnihs jau presei apsola no Baltijas izvest papildu karaspēku. Gorbačovs nepamanīja to brīdi, kad politiskais smaguma centrs no Kremļa pārcēlās uz Krievijas Federācijas parlamentu un faktiskā vara lēnām pārgāja Borisa Jeļcina rokās, kas bija labvēlīgs Baltijai. Augusta puča notikumi to apliecināja pilnībā. Var teikt, ka Barikādes noslēdzās ar neizšķirtu. Bet, ja tauta ar plikām rokām pret bruņotu milzeni panāca neizšķirtu, tad tā bija mūsu uzvara!
Atmiņas katram savas, bet līdzīgas, kopējas
Tautas dzejnieks Imants Ziedonis: «Man šonakt bija bailes, tāds liels drebulis iekšā. Un ne no tās realitātes, kas te ir apkārt, bet no tā milzīgā, no tā aisberga neredzamās daļas.»
Reiz pirms gadiem draudzīgā sarunā ar LTF līderi, ar, tā sakot, 4. maija parlamenta priekšsēdētāju Daini Īvānu pajautāju viņam: «Kad viss beidzies, netrūkst varoņu un disidentu. Bet patiesībā bija arī baisa neziņa, risks, bailes... 1991. gada 13. janvāra rīts vēsturi iezīmēja ar tavu uzrunu tautai no radio mājas. Kādas bija tā brīža sajūtas, ko sirdij priekšā teica personīgā drosme un bailes arī? No militārā viedokļa barikāžu būves nešķita naivas?»
Dainis atbildēja savam oratora talantam (Cicerona balvas īpašniekam) cienīgi un atvērti: «Toreiz viss, ko darījām, šķita pašsaprotami. 13. janvāra pusnaktī, kad tikko biju pārnācis mājās no ieilgušās Augstākās Padomes prezidija sēdes, Ārlietu ministrijas darbinieks Ints Upmacis ziņoja par notiekošo pie Viļņas televīzijas torņa. Sazvanījos ar kolēģiem un draugiem Pēteri Laķi, Jāni Škaparu, kā arī ar Borisa Jeļcina cilvēkiem Krievijā. Pirms dažām stundām Anatolijs Gorbunovs un Ivars Godmanis, atgriezdamies no Maskavas, mums nodeva Gorbačova mierinājumu, ka nekas ārkārtējs nenotiks, ka mums ne uz ko nav jābūt gataviem, vienīgi jāatliek nākamajā dienā ieplānotā manifestācija Daugavmalā lietuviešu atbalstam. Par laimi, prezidijs ne Godmaņa, ne Gorbunova priekšlikumam klausīt PSRS prezidentu un «iet gulēt» nepiekrita. Jānis Kinna pretēji viņu ieteiktajam vēl devās uz radio māju atgādināt par rītdienas mītiņu. Te, starp citu, redzama lielā demokrātijas priekšrocība. Laikam jau arī 1940. gadā parlamentārā Latvija ar sarkano okupāciju nesamierinātos tik vienkārši, kā to izdarīja autoritārais Ulmanis. Katrā ziņā mums bija skaidrāks par skaidru, ka labprātīgi padoties tikko atgūtās valsts kārtējai okupācijai nedrīkstam, lai ko tas maksātu...
Iziedams no mājas, automātiski paķēru līdzi pašu nepieciešamo (zobu birstīti arī) un ieroci. Laikam nojautu, ka tik drīz neatgriezīšos. Tā arī bija: sava dzīvokļa durvis atkal vēru tikai februāra beigās... Nedaudz bažījos, vai līdz Jēkaba ielai vispār nokļūšu: pretējās mājas vārtu ailē gaidīja vismaz divi pelēki un nepārprotami stāvi, kuri kādu laiku man sekoja, bet tad pagaisa. Rīga bija tukša un klusa. Taču vislielākais brīnums, ka pēc manas runas radio ap četriem rītā Doma laukums neticami ātri sāka pildīties ar cilvēkiem. Kad deviņos to pašu runu atkārtoju pie Veltas Puriņas Latvijas Televīzijā, ap Vecrīgu bija izveidojušās pirmās barikādes, bet galvaspilsētas robežai, pateicoties lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera un satiksmes ministra Jāņa Janovska ātrai rīcībai, pa visiem pievedceļiem Rīgai
draudīgi tuvojās iespaidīgas nākamo barikāžu aizstāvju tehnikas kolonnas...
Mūsu lielākais spēks tomēr bija vārds. Un laikam tobrīd izdevās rast īstos, kas saliedēja ne tikai latviešus, jo radio runāju arī krievu valodā. Drosmi deva tas, ka mēs, visa tauta, turklāt citu tautu atbalstīti, citu valstu apbrīnoti, esam kopā bez savtīguma, nodevīguma un naida. Par to, kāds risks ir aicināt cilvēkus ielās, tobrīd nedomāju, īstā atskārsme nāca vēlāk. Iespējams, ja būtu sākuši šaubīties un svārstīties, diezin vai mums būtu izdevies tik veiksmīgi un ar tādu pārliecību noturēties, pāriet no nebrīves brīvē burtiski pa naža asmeni. Man joprojām ir smagi atcerēties tās janvāra dienas, jo ik reizi taustāmi un dzīvi sajūtu pārcilvēcisku sasprindzinājumu, kādu toreiz tik skaudri nejutu. Liekas, viss notikušais, arī Barikāžu aizstāvju nāves, baisā smagumā sakrājies smadzenēs, sirdī un asinsritē...
Tai brīdī varbūt vēl nezinājām, ka janvāra Barikādes ir Latvijas izšķirošā kauja par brīvību. Šai kaujā mēs uzvarējām. Barikādes nekrita. Un nav jau arī tā, ka fiziskās fortifikācijas bija gluži butaforiskas. 22. janvārī man par atbalstu Latvijai nācās runāt ANO mītnē Ņujorkā, un tur atnākušie NATO virsnieki, pētīdami fotogrāfijas no Rīgas, izteica apbrīnu tieši par mūsu aizsargbūvju militāro profesionālismu. Cits jautājums, cik ilgā laikā padomju tanki tās sagrautu, bet tik un tā runa jau bija par sagraušanu un ieņemšanu, kas nav tas pats, kas vienkārši iztrenkāt cilvēku pūli. Barikādes tracināja rubikiešus, jo tās vairoja viņu bezspēcības sajūtas. Viņi varēja nievāt, nīst un apsmiet, bet ne pieveikt Barikādes.
Barikāžu spēks, protams, bija uz tām stāvošie cilvēki. Kad man 20. janvāra rītā pēc apšaudes pie Iekšlietu ministrijas nācās uzstāties ASV valsts radio studijā Vašingtonā, ievēroju, ka portatīvais televizors melnādainā durvju sarga būdā rādīja kadrus no Rīgas ar gaišām, pārliecinošām ļaužu sejām uz barikāžu fona. Tās pārliecināja arī pasauli, un rietumu valstu attieksme pret Baltijas neatkarību radikāli mainījās. Ne mazāk svarīgi apzināties, ka bez mūsu janvāra Barikādēm nebūtu augusta barikāžu ap Balto namu Maskavā un, iespējams, Kremļa pučisti, rubikieši cauri asinsdzīrēm ietu tālāk līdz savai uzvarai...
Nenogurstu atkārtodams, ka tas laiks garīgās skaidrības ziņā ir nevis mūsu pagātne, bet nākotne, uz kuru caur pelēku, nogurdinošu ikdienu pacietīgi jāiet. Ja jau smago brīvības nastu esam sev uzkrāvuši, nedrīkstam to nomest zemē un mukt uz Laimes zemi. Neviens jau toreiz nesolīja, ka brīvība būs viegla un saulaina. Nekādi arī nav pierādāms, ka Barikādes aizstāvēja tautas vairākums. Vienkārši mazākuma alkas pēc brīvības izrādījās pildītas ar tik lielu spēku, ka vairākumu rāva sev līdzi. Tā nevar ilgstoši. Pēc katras skaistas revolūcijas droši vien seko smaga un itin neglīta evolūcija, kamēr tauta pamazām atkal izaug līdz revolūcijas ideāliem. Tāpēc svarīgi tādus izcilus laika griežus atcerēties, neaizmirst un no tiem mācīties. Es arī neietu uz Barikādēm aizstāvēt to varu, ko kārtējo reizi esam «ievēlējuši», jo neticu tai. Taču to pašu neteiktu par savu tautu un Tēvzemi...»
Ko sargāja, tuvināja, šķīra, mīlēja
Sargāja varu. Kas solīja demokrātiju, brīvību, neatkarību, deokupēt, dekolonizēt, decentralizēt, birokrātiju un voluntārismu skaust. Izcirst kārklus un alkšņus, apsēt ikvienu zemes stūrīti. Sādžu ēkas atvilkt atpakaļ viensētās, atdzīvināt mirušos pagastu centrus un uzgleznot reiz bijušo lauku ainavu kā Purvītis, kā Rozentāls… Izglītības slēgtās sistēmas solīja padarīt par atvērtām – skolotājam, bērnam, vecākam. Barikādes sargāja varu, kura jau plēsās un joprojām plēšas par varu. Kurai izdevies tieši tas, kas bija Interfrontes programmā: «demokrātiskais» centrālisms, kas tā pati diktatūra vien ir, voluntārisms, uzspiešana un nepieredzēta valsts izzagšana, izsaimniekošana.
Tuvināja cilvēku cilvēkam. Gars bez treniņa, piepūles pēkšņi atvērās un uzlidoja debesīs viegli kā bezdelīga. Mēs Barikāžu dūmos gandrīz nomazgājāmies balti. Gandrīz visi. Izņemot divus. Varu, kas plēšas par varu, un to viszini, kas šodien saka, ka tāds dzērāju plezīrs un karnevāls pie ugunskuriem vien bijis: teātris, kurā asinis sniegā lija īstas un siltas.
Šķīra patiesību no meliem un liekulības. Stāstus no iestāstīšanas. Tīrību no netīrības: pat žurkas gar renstelēm tekāja kā lieliem svētkiem posušās… Un ugunskuru kvēpi šķita komunistu valdīšanas ēkas no sarkanajiem meliem mazgājam. Attīrot no bezgala smietā lozunga «Partija mūsu ēras gods, prāts un sirdsapziņa». Uzliekot vietā citu izsmieklu – «Viens likums, viena taisnība visiem».
Ko mīlēja? Tēvu zemi! Brīvību kā līdzekli labklājībai. Kā līdzekli labākai dzīvei, nevis mērķi ar tukši žvadzošu skaņu. Mīlēja drosmi, vienotību, dvēseles spēku un ciešu gribu ar spēcīgāko ieroci – gara spēku. Akmeņi aizvākti, izmētātie palikuši un turpina itin savtīgi un partijiski svaidīties. Un Barikāde stāv kā stāvējusi. Kā lai zina, kurš ir kurā pusē? Ja kāds prasītu, vai ietu vēl? Jā! Tālab mani Barikāžu pleca biedri, draugi tur joprojām stāv kā stāvējuši.
