Notikumu, kuru neviens it kā negaida, kam neviens nav gatavs, un tomēr – jau pēc notikušā, šis notikums vērtējams kā lielā mērā likumsakarīgs un nenovēršams. Galu galā ASV izlūkdienesti krieviju brīdināja, ka teroristi Maskavā gatavo uzbrukumu, arī Eiropas valstu diplomātiskie dienesti pastiprināti uzmanīja savus pilsoņus. Bet Kremlis šo dāsno brīdinājumu augstprātīgi nodēvēja par šantāžu.

Šis bija otrais Melnais gulbis. Pirmais – ķīlnieku krīze 2002. gadā mūzikla «Nord-Ost» laikā. Teroristi pieprasīja krievijas karaspēka izvešanu no Čečenijas. Karaspēku neizveda, teroristus un 130 ķīlniekus apšāva. Bet gļēvā krievu tauta atzina putinu par savu caru uz mūžu. Tagad krievijā sēras, civilizētajā pasaulē oficiāli tiek izteiktas līdzjūtības, bet zemtekstā gruzd skaļi nepateikts – tā viņiem arī vajag. Katru dienu krievi nogalina ukraiņus. Katru dienu, par to, ka viņi ir ukraiņi. Tas ir genocīds. Arī latvieši tam ir gājuši cauri – okupācijai, masu represijām, lopu vagoniem, nacionalizācijai. Krievi ir darījuši ļoti daudz, lai tiktu ienīsti. Ar savu skaļo vai klusējošo piekrišanu viņi to dara joprojām.

Teorijas par kara beigām ir daudzas un dažādas. Man saprotamākā šķiet tā, kas sola absolūti negaidītu un pēkšņu atrisinājumu ar providences iejaukšanos. Trešo Melno gulbi, kas trāpītu ļaunuma impērijas pašā sirdī. Kremlī.