Pilsonības saturu veido pilsoņa un valsts savstarpēji saistīto tiesību un pienākumu kopums. Viens no šiem pienākumiem ir pienākums aizsargāt mūsu valsti. Ikgadējo militāro mācību «Namejs» laikā Zemessardzes 54. kaujas atbalsta bataljons Ogrē rīkoja atsevišķas mācības rezerves karavīriem – tiem, kam jāuztur iepriekš iegūtās militārās zināšanas. «Ogres Vēstis Visiem» sarunājās ar diviem šo mācību dalībniekiem, rezerves karavīriem. Ēriks Mežalis – ikdienā ir jurists, kurš strādā ar attīstības sadarbības jautājumiem. Tostarp ar Ukrainu, kas karo ar mūsu kopīgo ienaidnieku un vienlaikus iet sarežģīto iestāšanās ceļu Eiropas Savienībā un NATO. Otrs rezerves karavīrs ir Juris Vanags – arborists, kura aizraušanās ir vēsture. Skolotāja misija. Abi satikās Ogres bataljona rīkotajās mācībās.

Pirms vairākiem gadiem formāli – pašaizsardzības nolūkos daudzi cilvēki sapirkās turku ražojuma gāzes ieročus, ko viegli iespējams pielāgot kaujas munīcijas lietošanai. Vismaz vienam diviem šāvieniem. Tagad Latvijas normatīvi pēc Eiropas Savienības pieprasījuma ir mainīti, šādiem ieročiem jābūt reģistrētiem, īpašniekiem jābūt ieroču atļaujām. Taču neviens nezina, cik daudz šādu ieroču no liberālā regulējuma laikiem mētājas aizmirsti pažobelēs, cik daudz ir pie noziedzniekiem un cik daudz pie Latvijai nelojālām personām, kas, sagaidot krievu tankus, labprāt šautu latviešu mugurās.

Vietējie nerimst doties uz pēdējo gadu traģiskākās avārijas vietu Gulbenes novada Lizuma pagastā, lai pie liktenīgā koka noliktu svecītes, ziedus un mirkli pastāvētu. Uz visiem laikiem te biezas miglas aizsegā naktī uz ceturtdienu izdzisa divu meiteņu un divu puišu dzīvības. Svētdienas dievkalpojumā notikušo ar īpašu klusuma brīdi pieminēja tuvējā evaņģēliski luteriskā Velēnas draudze. Tās mācītājs Ilgvars Matīss atzīst, ka «zaudēt savu bērnu ir prātam neaptveramas un smagas sāpes, un šī baisā nāves realitāte, tukšais brokastu galds, klusā istaba un mēmais jautājums sev pašam, vai es varēju ko izdarīt, lai tā nenotiktu, ir vissmagākais». Traģēdijas vietā «Ogres Vēstis Visiem» satiek četrpadsmitgadīgās Ksenijas mammu Kristīni Oņiskivu. Viņas balss šajā traģiskajā stāstā ir īpaši spēcīga, jo, kā pati saka, – atkal bija sliktā mamma, kas meitai pateica kārtējo nē, neļāva viņai vēlu vakarā nekur braukt: «Izrādās, es ar šo nē izglābu viņai dzīvību.»

Slēdzot skolas, ēkas paliek tukšas un nākas tām atrast citu piepildījumu. Bieži vien tās pārtop par pansionātiem, kopienu centriem, retāk par kādu ražotni vai uzņēmējdarbības vietu un dzīvojamo māju. Taču ne viena vien skolas ēka gadiem stāv pamesta un klusa. Ogres novadā Tomes pamatskola un Rembates pamatskola kā izglītības iestādes beidza pastāvēt vienlaikus – 2012. gadā, bet tālākais liktenis tām ir bijis atšķirīgs. Ja Tomes skoliņa, kā to mīļi dēvē vietējie ļaudis, ir kļuvusi par kultūras saliņu, kurā ir gan muzejs, gan bibliotēka, tad Rembates skolas ēkai, kas celta 1872. gadā, pielietojums vēl tiek meklēts.