Vecais Rembates skolas nams visus šos divpadsmit gadus stāv tukšs, bet bijušajā internāta ēkā jau nākamajā gadā pēc skolas slēgšanas tika iekārtots pansionāts 30 senioriem. Bija iecere arī skolas ēku pārbūvēt un piemērot pansijas vajadzībām, taču tā arī tā netika īstenota. 2022. gadā pansionāta iemītnieki pārcēlās uz Ogres pansionātu. Iemesls tam – lielās uzturēšanas izmaksas, kas jau līdzinājās tām, kas ir privātos ilgstošas aprūpes sociālajos centros. Patlaban ēka ir kā mājvieta ukraiņu bēgļiem. Tiesa, viņi tur ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi. Daudzi pārcēlušies dzīvot citā vietā, kur ir pieejamāks sabiedriskais transports, jo Rembates skola atrodas nomaļā vietā. Internāta ēkā ir arī iekārtoti dienesta dzīvokļi Ķeguma vidusskolas pedagogiem, skaidro Rembates pagasta pārvaldniece Liene Lazdiņa. Viņa gaisina bažas, ka vēsturiskais skolas nams varētu pārvērsties par gruvešu kaudzi, – tas tiek uzturēts un pieskatīts. Pirms diviem gadiem skola nosvinēja 150 gadu jubileju, un, par godu šim notikumam, tur pulcējās Birzgales pamatskolas absolventi.
Par to, kā jēgpilni izmantot plašās telpas, jādomā. Ieceres ir – piemēram, tā varētu kalpot kā interešu izglītības vieta, Zaļā skola vai kas līdzīgs Ikšķiles Brīvajai skolai. Ir arī apsvērta ideja atdot šo vietu kādai biedrībai un izveidot tur koprades telpas, taču tās īstenošanu apgrūtina tas, ka ēka ir liela – tai ir trīs stāvi, un izmantot tikai kādu tās stūrīti nebūtu labs risinājums. Katrā ziņā pašvaldība negrasās ēku pārdot privātpersonām, bet atstāt savā īpašumā, uzsver Liene Lazdiņa. Lai gan ēka ir labā stāvoklī – jumts, logi, durvis ir savās vietās, prasītos iztīrīt apkures sistēmu un veikt kosmētisko remontu. Skaidrs, ka jebkurā gadījumā nāksies ieguldīt ievērojamus līdzekļus, lai namu atkal varētu apdzīvot. Pašreizējā valsts ekonomiskajā un finansiālajā situācijā lielus plānus diez vai var kalt.
Vietējiem smags lēmums
Tomes vecajā skolas namā visas telpas ir saturiski piepildītas. Tajās ir vietu atradis Regīnas Ezeras un Jāzepa Osmaņa memoriālais mantojums. Abi rakstnieki Ķeguma novadu zināmu mūža daļu sauca par savējo, bet Regīna Ezera pat atdusas kapsētā, kas ir tieši blakus Tomes skolai. Turpat ir arī aplūkojama ekspozīcija par Ķeguma puses kultūras vērtībām un skolas kolekcija. Vēl vienā no telpām ir iekārtota izstāde par godu pazīstamajai bērnu grāmatu autorei un ilustratorei Margaritai Stārastei, kurai šogad aprit 110 gadu. Vecajā skolas namā apakšējā stāvā darbojas arī bibliotēka.
Atskatoties uz laiku, kad skolas durvis tika aizvērtas, bijusī Ķeguma novada izpilddirektore Nelda Sniedze, kura šobrīd ir biedrības «Ābele» vadītāja, norāda, ka ne jau uzreiz izdevās piepildīt veco skolas namu ar jaunu saturu. Taču skaidrs bija viens – skolasbērni vairs tur nemācīsies. Jau 2009. gadā to skaits bija sarucis tiktāl, ka pašvaldība izlēma to (tāpat ka Rembates pamatskolu) kā filiāli pievienot Ķeguma komercvidusskolai. Vēl dažus gadus pabijusi šādā statusā, tā galu galā tika slēgta. Un ne tikai niecīgā bērnu skaita, bet arī ēkas nolietojuma dēļ.
N. Sniedze nenoliedz, ka šāds risinājums Tomes ļaudīm bija emocionāli smags. Diemžēl mazās lauku skolas, kuras atrodas mazapdzīvotās vietās, nespēj izdzīvot lauku depopulācijas apstākļos. Arī jau Tomes skolā pēdējos gados vietējo bērnu bija maz, vēl ko piepulcēja no citiem pagastiem un pilsētas, taču tas situāciju neko daudz neglāba. Un vēl – jāņem vērā, ka šādas vecās ēkas grūti modernizēt un iekārtot atbilstoši 21. gadsimta izglītības procesa vajadzībām, tātad tām grūti konkurēt ar daudz jaunākām un plašākām skolām.
Pašvaldība neplāno pārdot
Tomenieši spēja norīt rūgtumu un meklēja tālākas vecās ēkas izmantošanas iespējas. Uzreiz pēc skolas slēgšanas gan neko pasākt nevarēja, jo, Neldas Sniedzes vārdiem sakot, telpas bija briesmīgas. Par pārdošanu netika domāts. Visticamāk, ja ēka tiktu izsolīta, atrastos kāds uzņēmīgs cilvēks, kas to savestu kārtībā – varbūt pat izveidotu viesu namu, jo nams atrodas ērti piebraucamā vietā ar glīti sakoptu apkārtni. Ražotne? Diez vai, jo tad ir jāmeklē darbaspēks, kas varētu izrādīties visai grūti izdarāms – vietējo ir maz, bet vadāt no citurienes – jādomā par loģistiku. Pansionāts? Tās atkal ir lielas izmaksas, jo nams nav liels – tātad uzņemt varētu vien ļoti ierobežotu skaitu cilvēku, bet ne jau 80, kas ir daudzums, ar kuru var atpelnīt ēkas uzturēšanu. Galu galā pašvaldībai nāktos, tāpat kā tas bija Rembatē, – ik mēnesi piemaksāt lielas naudas summas. Nereti šādas ēkas kļūst par mītnes vietu dažādām biedrībām, taču te nav tādas, kas spēs apmaksāt telpu īri. Arī jau Neldas Sniedzes pašas vadītās nevalstiskās organizācijas biedri, kad tiek rīkots Ziemassvētku pasākums Tomes pagasta ģimenēm ar bērniem, sanāk kopā pie viņas mājās vai Ķeguma Dienas centrā, kur ir biedrības oficiālā adrese. Ne vienmēr pašvaldība piešķir naudu biedrību projektiem, tad nu nākas krietni piestrādāt, lai finansējumu sagādātu un pasākumu nevajadzētu atlikt.
Vienubrīd gan pēc slēgšanas Tomes skoliņā atkal skanēja bērnu balsis – 2013. gadā, kad tika atjaunots Ķeguma bērnudārzs «Gaismiņa», uz šejieni pa vasaru pārcēlās dežūrgrupiņas. Un atkal pauze. Pēc tam uz šejieni tika izlemts pārcelt bibliotēku, kas atradās Tomes Tautas nama otrajā stāvā, uz kuru veda ļoti stāvas kāpnes, un tās pārvarēt senioriem bija grūti. Arī šāds lēmums izsauca pretestību, bet galu galā izrādījās labs risinājums – telpas ir glīti iekārtotas, gaišas un plašas.
Rakstnieku memoriālais mantojums
Nākamās pārmaiņas notika pēc tam, kad 2014. gadā viņsaulē aizgāja Jāzeps Osmanis. Tā kā viņš mūža otrajā pusē dzīvoja Ķegumā, rakstnieka meitas piedāvāja pašvaldībai pārņemt kā dāvinājumu viņa memoriālo mantojumu. Tā nu Tomes skolas ēkā Jāzepam Osmanim tika atvēlētas divas telpas. Vienlaikus tika uzrunāta arī Regīnas Ezeras mazmeita, kura savā mājā bija iekārtojusi vecāsmātes piemiņas istabu, par iespēju pārvietot viņas lietas uz šejieni. Atlika tikai iekārtot telpas un atrast līdzekļus to izremontēšanai, tostarp krāšņu pārmūrēšanai. To visu īstenot palīdzēja Eiropas Savienības fondu finansētie projekti. Bija doma ēkā iebūvēt arī pacēlāju, lai būtu vides pieejamība, taču nebija, kur to ierīkot, turklāt tas bija ļoti dārgi, un to nevarēja apmaksāt ar ES naudām. Nācās atteikties ne tikai no šīs ieceres, bet vēl arī no citiem attīstības plāniem, piemēram, izveidot lejas stāvā mazu kafejnīciņu ar tematisko ēdienkarti un saimniecības ēkā iekārtot darbnīcu biedrības «Dzīvais māls» prasmīgajiem amatniekiem. Taču Neldai Sniedzei prieks ir par padarīto un arī to, ka izdevies atrast tik enerģisku un radošu muzeja vadītāju – Ligitu Ādamsoni. Žēl, ka viņai nav neviena palīga, kas varētu strādāt ar muzeja krājumu – katru lietu aprakstītu un dokumentētu, kā arī strādātu ar citu dokumentāciju, bez kuras nav iespējams akreditēt muzeju, uzsver Nelda Sniedze, piebilstot, ka no viena cilvēka visu nevar prasīt – rīkot dažādus pasākumus, ekskursijas un vēl darboties ar papīriem. Arī pati Ligita Ādamsone kā lielāko mīnusu nosauc krājuma glabātāja trūkumu, bez kura šī vieta ir izstāžu telpa, bet ne muzejs. Arī jau pasākumiem te ir pašauri, tāpēc tie lielākoties tiek rīkoti Tomes vai Ķeguma Tautas namā.
Grūti sapulcināt iedzīvotājus
Jautāts, kāda ir nākotne Tomes skoliņai, aktīvs Ķeguma Pensionāru biedrības dalībnieks Harijs Jaunzems, kurš bijis viens no muzeja iekārtošanas iniciatoriem, atbild, ka būtiski panākt, lai visi muzeji un izstāžu vietas, kas ir novadā, būtu kā vienota sistēma. Tā, lai katrs no tiem būtu kā gabaliņš vienā mozaīkā. Patlaban katra kultūras vieta ir vairāk vai mazāk katra par sevi.
Ir jau šis nams sakārtots, bibliotēka, lai, darbojas, taču ir viens «bet» – apmeklētāju nav daudz. Būtu skola, to būtu vairāk – gan bērni, gan viņu vecāki te iegrieztos biežāk. Bērni tagad ir Ķegumā, uz kurieni katru dienu viņus (aptuveni 20) turp un atpakaļ aizvizina mazais skolas autobusiņš. Pilsētā notiek arī interešu izglītības nodarbības, tātad jaunākā paaudze lielākoties uzturas tur. Apburtais loks: nav skolas, nav bērnu, un apsīkst arī kultūras un sabiedriskā dzīve. Arī sabiedriskais transports te lāga neiet – ir trīs reisi uz Ogri un atpakaļ. Bez sava transporta šeit dzīvot ir ļoti grūti, atklāj Nelda Sniedze. Turklāt Tomes pagasts ir izstiepts – kā šaura josla gar Daugavu. Apdzīvotas vietas kā puduri – Beku ciems, Berkava, Tomes centrs, Arāji, Rutki un vēl mājas pie Ņegas upītes. Visus tur dzīvojošos apzināt un sapulcināt uz kādu sarīkojumu muzejā vai Tautas namā ir teju neiespējamā misija. Ir kopienas, kuras savā starpā sazinās, bet vispār informāciju nodot ir ļoti grūti, līdz ar to – ko dos pašvaldības norīkots autobuss, ja uz to atnāks pāris cilvēki, noplāta rokas Nelda Sniedze. Viņai iebilst Harijs Jaunzems: tas gan ir ļoti atkarīgs no kultūras dzīves organizatoriem, ar kuriem Ķegums gan nevar lepoties – te valda liels inertums: «Ja mani uzrunās – es piedalīšos! Piemēram, man piezvanīja Jāzepa Osmaņa meita Aija un aicināja uz Dzejas dienām. Tā kā dzeja man nav ļoti tuva, gandrīz vai atteicu, taču viņa pastāvēja uz to, ka tā ir iespēja satikties ar līdzīgi domājošiem. Un tam es nevarēju iebilst. Apsolīju, ka būšu. Vai nu meita aizvedīs, vai pats sēdīšos pie stūres. Lūk, ko nozīmē personiska uzrunāšana.»
Svarīga personiska uzrunāšana
Nelda Sniedze viņam piekrīt, ka privāta uzrunāšana ir svarīga, bet norāda, ka šobrīd ir grūtāk iegūt informāciju, piemēram, cik bērni ir piedzimuši konkrētajā teritorijā. Ja kādreiz varēja no pašvaldības iegūt tādu sarakstu, tad tagad – sakarā ar personas datu aizsardzību – tas nav iespējams. Bet bez šādām ziņām vadītā biedrība nevar iztikt, jo Ziemassvētku pasākumā katram bērnam tiek dāvinātas gan adītas zeķītes, gan paciņas, gan grāmatas atbilstoši vecuma posmam (līdz 8 gadiem). Biedrības dalībnieces katrai ģimenei raksta ielūgumus, un viena no tām pat izvadā tos pa mājam. Biedrībai ir arī Facebook sava lapa, kur ir simts piesekotāju, un tajā var arī pieteikt bērnus šim pasākumam, un ik gadu uz to atnāk ap 100 cilvēku.
Nelda Sniedze uzskata, ka pašvaldībai ļoti svarīgi ir uzturēt kontaktus ar nevalstiskajām organizācijām (NVO). To ir vairāk nekā simts. It kā daudz, taču aktīvas ir 16 līdz 18. Ja ar tām sadarbojas un iespēju robežās atbalsta, tostarp finansiāli, tad ieguvums ir abpusējs – aktīvi un ieinteresēti iedzīvotāji, kuri gribēs iesaistīt pagasta un novada dzīvē arī pārējos. Tātad – tas atbalsosies arī pasākumu apmeklētībā, vieglāk sarīkot aptaujas, uzzināt sabiedrības viedokli. Diemžēl šobrīd tas viss ir pazudis. Ligita Ādamsone iebilst, sakot, ka nesen darbu sākusi jauna kultūras jomas darbiniece, un viņai izskatās, ka ir enerģiska.
Harijs Jaunzems pasmaida un nosauc abas par ideālistēm, akcentējot, ka katram jādara savs darbs, tad būs arī atdeve. Taču realitāte ir cita: viņam iepriekšējā kultūras darbiniece solījās sapulcināt NVO, tostarp Pensionāru biedrību (tajā ir 124 biedri), bet tā arī nekas nenotika. Nav viegli saorganizēt? Bet nekas jau nav viegli, ja cilvēks dara.
_____________________________________________________
Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”
#SIF_MAF2024
